Jefims Bogoļubovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jefims Bogoļubovs
Ефим Дмитриевич Боголюбов
Jefims Bogoļubovs 1925. gadā
Jefims Bogoļubovs 1925. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 14. aprīlī
Vinnicas apgabals, Krievijas impērija, tagad Ukraina
Miris 1952. gada 18. jūnijā (63 gadi)
Triberga, Vācija
Pilsonība Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Vācija Vācija
Nodarbošanās šahists

Jefims Bogoļubovs (krievu: Ефим Дмитриевич Боголюбов; dzimis 1889. gada 14. aprīlī Stanislavčikas ciemā, Vinnicas apgabalā, Krievijas impērijā, tagad Ukraina, miris 1952. gada 18. jūnijā Tribergā, Vācijā) bija Krievijas un Vācijas starptautiskais lielmeistars šahā (1951), kurš ir divas reizes spēlējis ar Aleksandru Aļehinu mačos par pasaules šaha čempiona nosaukumu.

Agrīnā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par šahistu izveidojies dzimtajā Ukrainā. 1911. gadā sasniedza savu pirmo panākumu, dalot 1. vietu Kijevas šaha čempionātā. 1912. gadā ieņēma 2. vietu Viļņas turnīrā. 1913. gadā Bogoļubovs kļūst par meistaru Sanktpēterburgas Viskrievijas meistaru turnīrā.

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gada jūlijā un augustā Bogoļubovs piedalījās starptautiskajā turnīrā Manheimā, kurš netika pabeigts, jo sākās Pirmais pasaules karš.[1] Kā Krievijas impērijas pavalstnieks kopā ar Aleksandru Aļehinu un vēl 10 krievu šahistiem viņš tika internēts un kādu laiku pavadīja ieslodzījumā. Pēc tam lielākajai daļai šahistu atļāva caur Šveici atgriezties dzimtenē, bet Bogoļubovs izvēlējās palikt Tribergā (Švarcvalde), kur viņš apprecēja vietējā skolotāja meitu un nodzīvoja līdz mūža beigām.

Panākumu virsotnēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara Bogoļubovs uzvarēja vairākos starptautiskajos turnīros: 1919. gadā Berlīnē, 1919. un 1920. gados Stokholmā, 1921. gadā Ķīlē un 1922. gadā Pieštanos. 1923. gadā viņš dala 1.-3. vietu (kopā ar Aleksandru Aļehinu un Gēzu Maroci) lielā starptautiskā turnīrā Karlsbādē.[2] 1924. gadā Bogoļubovs īslaicīgi atgriežas Padomju Savienībā, kur kļūst par divkārtējo PSRS čempionu, uzvarot PSRS 3.[3] un 4.[4] šaha čempionātos. Viens no lielākajiem panākumiem savā karjerā Bogoļubovs izcīna 1925. gada starptautiskajā Maskavas šaha turnīrā, kurā pārliecinoši uzvar, aiz sevis atstājot Emanuelu Laskeru un toreizējo pasaules čempionu Hosē Raulu Kapablanku.[5]

1926. gadā Bogoļubovs atgriežas Vācijā un viņam tiek atņemta PSRS pilsonība un abi PSRS čempiona nosaukumi. Kopš tā laika padomju presē Bogoļubova vārds vienmēr parādās ar negatīvu pieskaņu.

1928. gadā Bogoļubovs uzvar Badkisingenas turnīrā, apsteidzot Hosē Raulu Kapablanku, Āronu Nimcoviču un Saveliju Tartakoveru.[6] 1931. gadā Bogoļubovs piedalās 4. Pasaules šaha olimpiādē Prāgā, kur Vācijas izlases sastāvā pie 1. galdiņa izcīnīja 2. vietu.[7]

Pasaules čempiona nosaukuma pretendents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jefims Bogolubovs
(1.4.1889 – 18.6.1952)

Panākumi turnīros izvirza Bogoļubovu par pasaules čempiona nosaukuma pretendentu. Viņam arī izdodas savākt nepieciešamo balvu fondu, lai varētu spēlēt ar Aleksandru Aļehinu, tomēr Bogoļubovs zaudē gan pirmo maču 1929. gadā ar 9,5:15,5 (+5, =9, -11),[8] kā arī atkārtoto maču 1934. gadā ar 10,5:15.5 (+3, =15, -8).[9] Lai gan tālaika šaha pasaulē valdīja uzskats, ka Aļehins piekrita spēlēt ar Bogoļubovu, lai izvairītos no atkārtota mača ar Kapablanku, tomēr mača partiju kvalitāte liecina, ka Bogoļubovs bija nopietns pretinieks pasaules čempionam.

Karjeras noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr zaudējumi Aļehinam iespaidoja turpmāko Bogoļubova spēli. Lai gan viņš turpināja piedalīties turnīros, tomēr iestājās rezultātu kritums. Tā 1939. gadā 2. Ķemeru - Rīgas starptautiskajā turnīrā Bogoļubovs paliek tālu aiz godalgotajām vietām.[10]

Otrā pasaules kara laikā Bogoļubovs kļūst par NSDAP biedru un aktīvi piedalās dažādos nacistiskās Vācijas rīkotajos turnīros.[11] Tādēļ pēc kara starptautiskā šaha federācija FIDE aizliedz viņam piedalīties turnīros ārpus Vācijas, kā arī atliek nomināciju starptautiskā lielmeistara nosaukumam, kuru tomēr piešķir 1951. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]