Lāčupītes dendrārijs

Lāčupes dendrārija taka.

Lāčupītes dendrārijs jeb Igora Medņa Lāčupes dendroloģiskie stādījumi ir 7,2 ha liela īpaši aizsargājama dabas teritorija Lāčupes kreisajā krastā Tukuma novadā starp Apšuciemu un Klapkalnciemu. Tas izveidots, lai nodrošinātu Igora Medņa svešzemju koku (ap 60 skujkoku un 350 lapu koku) stādījumu saglabāšanu un pavairošanu. Dendrārija apmeklētājiem izveidota Lāčupītes dabas taka.

Vēsture

Pirmos stādījumus būvinženieris Igors Mednis valsts mežu fondam piederošajā piejūras kāpu zonā sāka veidot 1959. gadā. Viņa mērķis bija svešzemju koku un krūmu ieaudzēšana, lai novērotu un izpētītu sugu mijiedarbību ar vietējiem biotopiem.

Pirmais stādījums bijis valrieksts, kas iegūts no Kārļa Zemdegas dārza, pakāpeniski viņš stādījumus papildināja ar kokiem un krūmiem, kuru dēstus viņš atveda no 68 vietās gan Latvijā (30 vietās), gan citās Baltijas valstīs, gan bijušās Padomju Savienības teritorijā (galvenokārt Tālajos Austrumos, Krimā, Kaukāzā — 33 vietās), gan Vācijā un Polijā, gan sēklu apmaiņas ceļā no citām pasaules vietām. Te aug Latvijā retāk sastopami skujkoki — Lavsona paciprese, savara, Japānas kriptomērija, klājeniskā ciedru priede, īves, dažādu sugu egles, baltegles. Veiksmīgi introducēti mūžzaļie un vasarzaļie rododendri, kā arī dažādas kļavu sugas, vairāku sugu valrieksti, kas paši veido nākamo paaudzi dabiskā meža vidē. Pēc ekspertu atzinuma Lāčupes dendrārijs ir izcils retu augu aklimatizācijas objekts, tāpēc 2001. gada janvārī Ministru Kabinets to iekļāva Latvijas Republikas īpaši aizsargājamo dabas pieminekļu — parku un dendroloģisko objektu sarakstā ar nosaukumu “Igora Medņa Lāčupes dendroloģiskie stādījumi”.

Igors Mednis sadarbojās ar Latvijas Dendrologu biedrību un Nacionālo botānisko dārzu.