Līķis
Līķis (no lejasvācu: līk) jeb mironis, līdz 18. gadsimtam arī miesas,[1] ir miruša cilvēka vai dzīvnieka[2] ķermenis. Beigtus dzīvniekus dažreiz sauc par maitām vai sprāgoņām, bet pārtikas vajadzībām nokauta un apstrādāta liela dzīvnieka līķi sauc par kautķermeni vai liemeni.
Dzīvais ķermenis pārtop par līķi nāves procesā, pēc kura izbeidzas normāla vielmaiņa un sākas audu un šūnu sadalīšanās (autolīze) un noārdīšanās.
Dabā jebkurš līķis kļūst par dažādu saprofāgu barību, nodrošinot enerģijas un vielu apriti biosfērā.[3] Cilvēku sabiedrībā līķis nezaudē savu simbolisko vērtību, vairākās valstīs tas ir arī aizsargāts ar likumu.[4] Tā transports un glabāšana nav iespējama bez zināmu formalitāšu izpildīšanas, un tā saglabāšanai pieņemamā stāvoklī līdz apbedīšanai tiek piešķirta liela nozīme. Cilvēku līķus saglabā morgā aukstuma kamerā.
Līķa pārmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līķa orgāni iet bojā noteiktā secībā. Ja centrālās nervu sistēmas daļas sāk noārdīties dažas minūtes pēc asinsapgādes izbeigšanās, iekšējie orgāni — plaušas, aknas, nieres, sirds — saglabājas ilgāk, pateicoties kam ir iespējama to atdalīšana no līķa transplantācijas vajadzībām.
Agrīnās līķa pārmaiņas sākas ar līķa atdzišanu. Termoregulācijas process apstājas un ķermeņa temperatūra sāk pazemināties, līdz sasniedz ārējās vides temperatūru. Šī procesa ilgums ir atkarīgs no ķermeņa korpulences, apģērba biezuma un laika apstākļiem (gaisa mitrums, caurvējš). Tiesu medicīnas eksperti, balstoties uz šo temperatūras līkni, mēģina aprēķināt aptuveno nāves brīdi. Tomēr tas ir iespējams tikai, ja process vēl turpinās.
Līķa plankumi (latīņu: livor mortis) parādās 30 minūtes līdz 3 stundām pēc asinsrites apstāšanās un sasniedz maksimālo intensitāti 6-12 stundu laikā. Gravitācijas spēka iedarbībā asinis no augstākām ķermeņa daļām noplūst uz leju, piešķirot audiem koši zilu nokrāsu.
Līķa sastingumu (latīņu: rigor mortis) izraisa muskuļu proteīna miozīna sarecēšana (koagulācija), kā rezultātā muskuļaudi zaudē elastību. Ķermenis sāk uzrādīt stīvuma pazīmes 3—4 stundas pēc nāves, tās gandrīz vienmēr sākas pakauša un kakla muskuļos. Līķa sastingums sasniedz maksimālo intensitāti 24 stundas pēc miršanas un ilgst no 12 līdz 36 stundām. Tad tas pamazām pazūd nākamo divu trīs dienu laikā. Līķa sastingums parādās ātrāk, ja pirms nāves organisma muskuļi bija sasprindzināti, piemēram, no konvulsijas, saindēšanās ar strihnīnu, saskarsmē ar elektrisko strāvu. Šis process ir lēnāks pēc saindēšanās ar oglekļa monoksīdu vai pēc masīvas asiņošanas.
Vēlāk seko autolīzes process, kas var pieņemt pūšanas vai mumifikācijas formu atkarībā no apkārtējās vides apstākļiem. Spontāna mumifikācija ir diezgan reta, tai ir nepieciešams ļoti sauss gaiss. Līķa sapūšana notiek apmēram viena mēneša laikā, tā ir audu hidrolīze, ko paātrina anaerobās baktērijas. Notiek vēdera ādas dekolorācija. Vēders sāk uzpūsties, veidojoties gāzēm — sērūdeņradim, oglekļa dioksīdam, metānam, — līdz tas pārplīst. Visi ķermeņa dobumi iekrīt. Nagi atdalās no pirkstiem. Notiek mīksto audu sašķidrināšanās un sejas vaibsti kļūst neatpazīstami. Kad visi mīkstie audi nopūst, paliek tikai skelets.
Sociokulturāls aspekts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mirušā ķermeņa tuvums cilvēkos rada sarežģītas emocijas. Tās ir raksturīgas arī dzīvniekiem ar augstu sociālu organizāciju: ziloņiem,[5] pērtiķiem. Praktiski visās pasaules sabiedrībās līķa apbedīšanai tiek organizēta ceremonija un atvēlēta īpaša vieta. Ceremonijas veidu parasti nosaka vēsturiskie un vides apstākļi. Kristīgās baznīcas tradīcija paredz mirstīgo atlieku aprakšanu. Dažās kultūrās kādreiz bija pieņemts tuvinieka līķi apēst. Jaungvinejā Foru ciltīs 20. gadsimta sākumā kanibālisms noveda pie jaunas prionu slimības — kuru — parādīšanās.[6] Kopš faraonu laikiem vēsturei ir zināma arī dzīvnieku apbedīšanas tradīcija. Mūsdienās vairākās valstīs darbojas dzīvnieku kapsētas, kā, piemēram, Francijas dzīvnieku kapsēta pie Parīzes[7] vai kapsēta "Citi medību lauki" Latvijā.[8]
Beigta dzīvnieka ķermeņa uztveršana ir atkarīga no dzīvnieka sugas un konteksta. Ceļa malā notriektu suni vairums redz kā līķi, bet veikalā celofānā iepakoto cāli — kā ēdienu. Meža dzīvnieka līķa savākšanu lietošanai uzturā parasti izskaidro individuāli ieradumi.[9]
Bailes no mirušajiem atspoguļojas pasaules folklorā. Atdzīvināta miroņa — zombija — tēls ir radies Haiti, par ko liecina 1697. gada Pjēra Korneja Blesbuā (Pierre-Corneille Blessebois, 1646-1700) darbs.[10] Paralēli tam ir izveidojušās līdzīgas teikas Rietumu pasaulē, kas vēlāk nonāca masu kultūrā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2001. 537. lpp. ISBN 9984-700-12-7. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2020. gada 23. augustā.
- ↑ Latviešu valodas vārdnīca. Rīga : Avots. 1987. 446. lpp.
- ↑ «Meža ekoloģija, tipoloģija, augsne, hidromeliorācija un kokaugu fizioloģija: saprotrofi.». letonika.lv. Skatīts: 2014. gada 15. augustā.
- ↑ «Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā.». likumi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. maijā. Skatīts: 2014. gada 16. augustā.
- ↑ Martin Meredith. Elephant Destiny: Biography of an Endangered Species in Africa. Canada : PublicAffairs, 2004. 184–186. lpp. ISBN 1-58648-233-5.
- ↑ Lindenbaum S (November 2008). "Review. Understanding kuru: the contribution of anthropology and medicine". Philos. Trans. R. Soc. Lond., B, Biol. Sci. 363 (1510): 3715–20. doi:10.1098/rstb.2008.0072. PMC 2735506. PMID 18849287.
- ↑ «Le cimetière des chiens d’Asnières.». Amis et Passionnés du Père-Lachaise. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. septembrī. Skatīts: 2014. gada 16. augustā.
- ↑ «"Citi medību lauki"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. februārī. Skatīts: 2014. gada 16. augustā.
- ↑ «Kā rīkoties, ja ar auto "nomedī" pār ceļu skrienošu dzīvnieku, un cik tas izmaksā». Apriņķis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 16. augustā.
- ↑ «Le Zombi du grand Pérou, ou La comtesse de Cocagne, Pierre-Corneille de Blessebois, 1697». Gallica. Bibliothèque numérique. Skatīts: 2014. gada 16. augustā.
|