Makss Eberts

Makss Eberts; Max Ebert
Personīgā informācija
Dzimis	1879. gada 4. augustā ; Štendāla, Prūsija, Vācijas impērija (Saksija-Anhalte, Vācija)
Miris	1929. gada 15. novembrī (50 gadi); Berlīne, Vācija
Tautība	vācietis
Zinātniskā darbība
Zinātne	Arheoloģija, aizvēsture
Darba vietas	Kēnigsbergas Universitāte; Latvijas Universitāte; Berlīnes Universitāte
Alma mater	Berlīnes Universitāte
Studenti	Valdemārs Ģinters

Makss Eberts (vācu: Max Ebert; 1879—1929) bija vācu vēsturnieks un arheologs, kura galvenā pētījumu tēma bija Baltijas un Dienvidkrievijas vēsture. No 1922. līdz 1924. gadam bija viesprofesors Latvijas Universitātē.

Dzīvesgājums

Makss Eberts ir dzimis 1879. gada 4. augustā Saksijas pilsētā Štendālā, ārsta ģimenē. Studējis vēsturi un ģermānistiku vairākās Vācijas universitātēs (Insbrukā, Heidelbergā, Hallē un Berlīnē). Berlīnes Universitātē ieguvis doktora grādu par disertāciju, kas aplūkoja vācu dzejnieka Heinriha Heines rakstības stilu.

No 1906. līdz 1914. gadam strādājis kā zinātniskais asistents Berlīnes valsts muzejā, aizvēstures departamentā. Šajā laikā piedalījies vairākos arheoloģiskajos izrakumos Krievijā, kā arī Kurzemē. Atklājis un pētījis Tojātu apmetni Abavas pagastā. 1922. gadā kļuva par aizvēstures profesoru Kēnigsbergas Universitātē. Paralēli no 1922. līdz 1924. gadam bija viesprofesors Latvijas Universitātē. Par viņa ievērojamāko šī perioda skolnieku kļuva latviešu arheologs Valdemārs Ģinters, kas vēlāk turpināja studijas Kēnigsbergā un Eberta ierosmē aizstāvēja doktora disertāciju par skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju.

1927. gadā Eberts sāka strādāt kā aizvēstures profesors Berlīnes Universitātē.

Miris 1929. gada 15. novembrī, Berlīnē.

Bibliogrāfija

Der Stil der Heineschen Jugendprosa, Berlīne 1903
Südrußland im Altertum. Schroeder, Bonna 1921
Truso. Deutsche Verlagsgesellschaft für Politik und Geschichte, Berlīne, 1926
Vorgeschichtliches Jahrbuch für die Gesellschaft für vorgeschichtliche Forschung, Berlīne, 1926

Atsauces