Makss Eberts
| ||||||||||
| ||||||||||
.svg){kind=small}
Makss Eberts (vācu: Max Ebert; 1879—1929) bija vācu vēsturnieks un arheologs, kura galvenā pētījumu tēma bija Baltijas un Dienvidkrievijas vēsture. No 1922. līdz 1924. gadam bija viesprofesors Latvijas Universitātē.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Makss Eberts ir dzimis 1879. gada 4. augustā Saksijas pilsētā Štendālā, ārsta ģimenē. Studējis vēsturi un ģermānistiku vairākās Vācijas universitātēs (Insbrukā, Heidelbergā, Hallē un Berlīnē). Berlīnes Universitātē ieguvis doktora grādu par disertāciju, kas aplūkoja vācu dzejnieka Heinriha Heines rakstības stilu.
No 1906. līdz 1914. gadam strādājis kā zinātniskais asistents Berlīnes valsts muzejā, aizvēstures departamentā. Šajā laikā piedalījies vairākos arheoloģiskajos izrakumos Krievijā, kā arī Kurzemē. Atklājis un pētījis Tojātu apmetni Abavas pagastā. 1922. gadā kļuva par aizvēstures profesoru Kēnigsbergas Universitātē. Paralēli no 1922. līdz 1924. gadam bija viesprofesors Latvijas Universitātē. Par viņa ievērojamāko šī perioda skolnieku kļuva latviešu arheologs Valdemārs Ģinters, kas vēlāk turpināja studijas Kēnigsbergā un Eberta ierosmē aizstāvēja doktora disertāciju par skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju.
1927. gadā Eberts sāka strādāt kā aizvēstures profesors Berlīnes Universitātē.
Miris 1929. gada 15. novembrī, Berlīnē.
Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Der Stil der Heineschen Jugendprosa, Berlīne 1903
- Südrußland im Altertum. Schroeder, Bonna 1921
- Truso. Deutsche Verlagsgesellschaft für Politik und Geschichte, Berlīne, 1926
- Vorgeschichtliches Jahrbuch für die Gesellschaft für vorgeschichtliche Forschung, Berlīne, 1926