Sarmati

Viena no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija — Aleksandrijas zinātnieka Klaudija Ptolemaja (ap 90.-168. m.ē.) izveidotā Austrumeiropas karte, kuras augšā attēlota Baltijas jūra (MARE SARMATICVM) ar Gotlandes salu (Gothia) un apakšā Azovas jūra (PALVDES MEOTIDES) un Melnās jūras daļa (PONTI EVXINI PARS) ar tajās ieplūstošajām upēm. Tagadējās Baltkrievijas teritorija apzīmēta kā Eiropas Sarmatija.

Sarmati bija sena klejotāju tauta, kura runājusi indoirāņu valodā. Saskaņā ar grieķu vēsturnieka Hērodota aprakstiem, sarmati sākotnēji dzīvojuši reģionā starp Kaspijas jūru un Donas upi (mūsdienu Krievijas Federācijas un daļēji Ukrainas teritorijā). 3. gadsimtā p.m.ē. sarmati pakļāva skitus, kas apdzīvoja stepes uz ziemeļiem no Melnās jūras un viņu kontrolē nonāca milzu teritorija, kas pletās no Melnās līdz Baltijas jūrai un no Vislas upes līdz Volgai. Sarmatu ietekmi šajā teritorijā pārtrauca goti, kas tur iebruka no ziemeļiem 3. gadsimtā, un huņņi 4. gadsimtā.

Sarmatija

Antīko autoru darbos ar vārdu "Sarmatija" reizēm tikusi apzīmēta visa Eiropas teritorija uz austrumiem no ģermāņu cilšu teritorijas un uz ziemeļiem no Melnās jūras. Aleksandrijas zinātnieks Ptolemajs m. ē. 2. gadsimtā teritoriju starp Vislas un Dņepras upēm sauca par Eiropas Sarmatiju, bet uz austrumiem no tās pletās Āzijas Sarmatija. Sarmatijas ziemeļu robeža sasniedza Baltijas jūru, ko viņš sauca par "Sarmatu okeānu".

Slāvu tautu izcelsmes pētnieki ir dažādos laikos radījuši vairākas hipotēzes par slāvu un sarmatu savstarpējām attiecībām mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Saskaņā ar vienu hipotēzi slāvu ciltis ir radušās, sajaucoties baltu un sarmatu ciltīm pirms aptuveni 2000 gadiem tagadējās Polijas, Baltkrievijas un Ziemeļukrainas teritorijā. Kāda no sarmatu ciltīm ir pakļāvusi slāvu priekštečus, bet vēlāk pārņēmusi viņu valodu (sk. sarmatisms), pie kam "sarmati" ir senākais slāvu cilšu apzīmējums, kas kļūdaini tika pārnests no stepju tautām uz tiem kaimiņos dzīvojošajiem slāviem.

Senās kartes

• 
  Antīkās pasaules karte, kuras augšpusē attēlota Sarmatija. Pēc Posidonija (Posidonius, 150-130 p.m.ē.) apraksta karti izgatavoja kartogrāfi Petrus Bertius un Melchior Tavernier (1628).
• 
  Spāņu mūka Sen-Severa "Apokalipses komantāriem" (Commentaria In Apocalypsin) pievienotā pasaules kartes kopija ar Sarmatiju augšpusē (zīmēta ap 1050. gadu).
• 
  Sarmatija Sebastiāna Minstera kartē (1552). Attēlota tālaika Žemaitijas atrašanās vietā.
• 
  Sarmatijas, Skītijas, Maskavijas un Eiropas Tatārijas karte (1697). Visa Austrumeiropa vēl arvien apzīmēta kā Eiropas Sarmatija. Baltā jūra nosaukta par "Sarmatu okeānu".
• 
  Sarmatu vēsturiski apdzīvotā teritorija Ziemeļkaukāza stepēs (Sarmatia Asiatica). Karte drukāta Londonā 1770. gadā, izmantojot ziņas no sengrieķu avotiem.
• 
  Senās Sarmatijas (Sarmatia Antiqua) karte, modificēta Klaudija Ptolemaja karte. Autors J. Ropers, publicēts Wilkinson's Atlas Classica (1808). Kurši dēvēti par Scyri, igauņi par Hirri, bet visi Baltijas iedzīvotāji par Estiæi (aistiem).

Kultūra

Iespējams, ka sarmati ieguva pārspēku pār daudzām tautām, lielā mērā pateicoties tam, ka viņi, kā tiek domāts, bijuši pirmie pasaulē, kas pirms apmēram 5 tūkstošiem gadu pieradināja un plaši izmantoja zirgu kā saimniecībā, tā arī kara gaitās. Zirga pieradināšana sekmēja arī citu pieradināto mājdzīvnieku ganāmpulka strauju palielināšanos, jo tagad ar zirgu palīdzību tos bija daudz vieglāk pārvaldīt.

Sarmatus mēdz vainot, ka plašus auglīgas zemes apgabalus, kurus tie apdzīvojuši, tie pārvērtuši sausā stepē. Grūti spriest, cik šāds apgalvojums pamatots, — daļēji varētu būt vainīgas arī citas klejotāju tautas, lielā mērā tas būtu saistāms arī ar nelabvēlīgām klimata izmaiņām.

Vēsturiskais mantojums

Sarmatu kultūra tieši iespaidojusi vēlāk Ukrainas dienvidos mītošo stepju tautu (avāri, pečeņegi, protobulgāri, maģāri, polovcieši un, vēlāk, Donas un Zaporižjas kazaki) tradīcijas un dzīvesveidu. Unikāls kultūras fenomens bija sarmatisms, kas kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts muižniecības (šļahtas) ideoloģiju 16.—19. gadsimtā.