Meža māte

Meža māte ir viena no dabas dievībām latviešu mitoloģijā, kurai ir vara gan pār meža augiem, gan pār dzīvniekiem un putniem. Meža māte bieži iesaistās Māras darbības laukā. Bieži vien, Meža māte tiek attēlota Latviešu pasakās, piemēram, grāmatā "Sprīdītis". Meža māte ir uzskatīta, kā bagāta, tai pieder vara un spēja saskaitīt visus savus pavalstniekus. Tie, kas saskaitīti atrodas drošībā, bet kas aizklīduši un nav saskaitāmi, tiem jāiziet pārbaudījumi.

Meža mātes izskats

Tautas folklorā meža māte ir attēlota kā jauna sieviete ar gariem matiem un garu kleitu, kuras krāsa ir atkarīga no gadalaika: pavasarī un vasarā - zaļa, rudenī - raiba, ziemā - balta. Šī gaisīgā būtne vienmēr staigā basām kājām, pat pa sniegu. Garajos, gaišajos matos ir iepīti ziedi, lapas un ogulāji. Parasti meža māte parādās cilvēkiem meža zvēra, putna vai diža koka veidolā. Seko savai apkārtnei: ja koka zari atgādina cilvēka rokas vai vējā gluži kā mati plīvo garas sūnas, tad zini - meža māte ir tepat netālu. Iemiesojusies apses veidolā, Meža māte čabina lapas tā, ka cilvēkam šķiet - tā runā; savukārt putna veidolā viņas dziesmas vārdi šķiet cilvēkam saklausāmi un saprotami. Meža māte vislabāk jūtas, kad mežā valda līdzsvars: ja mežu neapdraud ugunsgrēki un lieli izcirtumi, dzīvniekus un augus - slimības, meža vidi - svešas būtnes, kas uzkundzētos pār mežu un tā iemītniekiem. Tie, kas nāk mežā ar ļaunu nolūku, ar Meža mātes gādību parasti apmaldās.

Meža māte latvju dainās

Tautasdziesmās Meža māte ir meža saimniece, sargātāja un kopēja, apveltī savus aizbilstamos. Ir saglabājušās ziņas, ka Meža mātei doti ziedojumi. Mednieks pirms došanās medībās, nesis upuri, arī, cērtot koku šūpuļa līkstei, ar pietu celmā iesists naudas gabals kā ziedojums Meža mātei. Par Meža māti mēdza dēvēt vecāko koku (visbiežāk liepu) apriņķī, pie kura tad arī nolika ziedojumus. Uzskatīja, ka šī koka nocirtējam gaidāma liela nelaime vai pat nāve.^[1]

Tā sacīja Meža māte,
Pār siliņu tecēdama:
Pūt, vējiņ, nelauz koku,
Mans bērniņš šūpolī.
2095-2

Krūma māte, Meža māte,
Gani manas avitiņas;
Kad es iešu tautiņās,
Ik pie krūma ziedu likšu.
29087

Gan zināja Meža māte,
Kas katram piederēja:
Lāčam sieksta, briežam blīgzna,
Zaķam sīki žagariņi.
2657

Klusiņām klausījos,
Ko solīja Meža māte:
Priedei sagšu, eglei sagšu,
Paeglei villainīti.
2669

Labrīt, labrīt, Meža māte,
Ko tie tavi putni dara?
Zaķis līda līdumiņu,
Lapsa pirti kurenāja,
Dzenis kala tipu tapu,
Raibi svārki mugurā.
2673

Meža māte putnus sauca,
Kalniņā stāvēdama:
Irbe Grieta, sloka Maija,
Teteriga Madaliņa.
Meža tēvs savus sauca,
Lielu tauri taurēdams:
Sīlis Pieča, dzenis Jurka,
Sīkspārnītis Bērtulīts.
2675

Meža māte putnus sauca,
Kalniņā stāvēdama:
Sloka Grieta, irbe Maija,
Paipaliņa Madaliņa.
2675-2

Meža māte putnus sauca,
Kalniņā stāvēdama:
Sīlīts Juris, dzenīts Jānis,
Teterītis Bērtulītis;
Es, tā pate putnu māte,
Teterene Madelene. 2675-4

Man pašam Laimes māte
Līgaviņu audzināja;
Lauka māte, Meža māte
Tai pūriņu darināja.
7729

Ai, bagāta Meža māte,
Sprūdi manu amatiņu,
Tu jau pate gana redzi,
Caur cepuri mati līda.
30431

Ei, bagāta Meža māte,
Sprūdi manu lamatiņu,
Jau tu paša gan zināsi,
Vāja mana cepurīte.
30431-1

Jāņu nakti, bāleliņi,
Nejājiet pieguļā:
Meža māte suņus sauca,
Rīdīs jūsu kumeliņus.
32508

Atsauces

↑ «Gunta Deģe atputa.calis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. novembrī. Skatīts: 2011. gada 9. oktobrī. Arhivēts 2010. gada 18. novembrī, Wayback Machine vietnē.

Šis ar mitoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] «Gunta Deģe atputa.calis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. novembrī. Skatīts: 2011. gada 9. oktobrī. Arhivēts 2010. gada 18. novembrī, Wayback Machine vietnē.

[1]