Klejotāji

Klejotāji jeb nomadi (grieķu: νομάδες (nomades) — 'ganību meklētāji') ir nevietsēdīgās cilvēku kultūras, kuru dzīvesveidam raksturīga haotiska vai ritmiska pārvietošanās, mainot dzīvesvietu. Klejošana raksturīga vācēju un mednieku—vācēju kultūrām, kā arī dažām ekstensīvās lopkopības formām.

Iedalījums

Klejotājus atkarībā no pārvietošanās rakstura var iedalīt 2 grupās:

Haotiskā pārvietošanās raksturīgāka akmens laikmetam, kad mainoties klimatiskajiem apstākļiem (piemēram, atkāpjoties ledājiem pēc ledus laikmeta), parādījās jaunas neapdzīvotas teritorijas. Samazinoties iegūstamajam pārtikas daudzumam vai mainoties klimatiskajiem apstākļiem (mitrumam, temperatūrai, augājam), cilts pārvietojās uz dzīvei labvēlīgāku apvidu, nebūdama saimnieciski piesaistīta pie vienas teritorijas. Īpašos klimatiskajos apstākļos, piemēram tuksnešos, klejotāji dodas no oāzes uz oāzi, taču nepamet sev pierasto reģionu (nedodas no tuksneša uz mežastepi vai mežiem, vai nepamet džungļus un nedodas savannā).
Ritmiskā jeb sezonālā pārvietošanās mūsdienās raksturīga lopkopjiem Eirāzijas stepēs. Piemēram, mongoļi, sākoties vasarai, dodas uz ziemeļu ganībām, bet ziemā visa apmetne dodas uz dienvidu ganībām. Katras cilts klejošanas maršruts no putna lidojuma veido elipsi virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, ar četrām pamatapmetnēm (katram savam gadalaikam). Katras cilts vasaras un ziemas ganības bija precīzi noteiktas un visiem zināmas. Ja lopi bija aila kopīpašums, tad ganības izmantoja kopīgi. Klejotāju grupas īpašumtiesības uz ganībām izpaudās tādējādi, ka ne vien attiecīgā kopiena uzskatīja tās par savām, bet šīs tiesības atzina arī citas klejotāju apvienības (ģintis, klani, ciltis).

Dzīvesveida īpatnības

Mongoļu klejotāju jurta iepretim Gurvansaihanas grēdai.

Klejotājiem raksturīgs minimāls iedzīvotāju skaita pieaugums. Mednieku vācēju izmantotā barība ir tāda, ka bērns to pilnībā var izmantot tikai, sākot no 3 gadu vecuma, kad izauguši zobi. Līdz tam bērns ir jābaro ar mātes pienu un jānēsā līdzi klejojumos (bet divus un vairāk bērnus reizē barot ar krūti un nēsāt līdzi ir visai apgrūtinoši). Vēstures literatūrā valda uzskats, ka akmens laikmeta klejotājiem nākamā grūtniecība neiestājās, kamēr vien māte baroja bērnu ar krūti (tāpat kā mūsdienu cilvēkveidīgajiem pērtiķiem).

Gan mednieku-vācēju, gan lopkopju sabiedrībām parasti ir jāstrādā mazāk, nekā zemkopju sabiedrībām, lai nodrošinātu visu dzīvei nepieciešamo. Tā, piemēram, !Kung San bušmeņi pārtikas sagādei un citām aktivitātēm, ko varētu klasificēt kā darbu, velta aptuveni 21 stundu nedēļā.

Klejotāju (mednieku-vācēju) dzīvesveida piemērs

Antropologs Dr. Roberts Līkijs savā darbā „Sākotne” apraksta Kalahari tuksneša ziemeļrietumos — pusizkaltušā apgabalā, kas ik otro vai trešo gadu cieš no sausuma, dzīvojošo k’ngu cilti, kas joprojām piekopj klejotāju dzīvesveidu.

K’ngu zemes sirds ir astoņi dīķi, kur ūdens saglabājas tikpat kā vienmēr un uz kurieni sausuma sezonā atceļo vairāk nekā desmit saimes (vienā saimē ir apmēram 25 cilvēki). Šīs saimes veido diezgan brīvi organizētas nometnes, starp kurām pastāvīgi cirkulē viesi. Šīs sabiedriskās sezonas laikā k’ngi aptuveni 1/3 laika ciemojas citās nometnēs, 1/3 — paši uzņem ciemiņus, bet atlikušo 1/3 laika pavada savas saimes locekļu vidū. Saiešanās ir visai svarīga k’ngu dzīves sastāvdaļa. Kad uznāk lietus sezona, saimes izklīst uz jaunradušajām oāzēm, veidojot mazās apmetnes.

Aptuveni 1/3 k’ngu uztura veido gaļa, 2/3 — augu valsts produkti. K’ngiem laimējies, ka viņi dzīvo vietā, kur ir papilnam ar olbaltumvielām bagāto mongongo riekstu. Vienā dienā k’ngs apēd apmēram 300 riekstu, kas viņam dod 1260 kalorijas un 56g olbaltumvielu. Mongongo rieksti, kas ir izturīgi pret sausumu, veido aptuveni 1/3 viņu uztura, tādējādi nodrošinādami pārtikas resursu stabilitāti. Pārējā augu valsts produktu daļa sastāv no augļiem, melonēm, saknēm un sīpoliem. Gaļu iegūst no kārpcūkām, kudu, gnu, pērļvistiņām un dažādiem citiem zvēriem un putniem, kas visi lielākoties ir diezgan mazi. Kā jau mednieku-vācēju sabiedrībā, mednieki ir vīrieši. Šad un tad viņi vāc arī augus, taču tikai garāmiedami, un par medību ekspedīcijās pamanītajām bagātajām augļu un ogu vietām tie ziņo sievietēm. Medību ekspedīcijas tiek rīkotas ļoti aizrautīgi, bet panākumi parasti ir visai pieticīgi. Ja mednieki pārnes medījumu, nometnē valda liela sajūsma, taču, ja arī atgriežas tukšā, kā nereti gadās, neviens pārāk neuztraucas. Mednieki-vācēji visvairāk savas prasmes un zināšanu veltī medījuma noskatīšanai un nepamanītai piekļūšanai, nevis atklātai vajāšanai vai medību rīku pilnveidošanai.

Medīšana k’ngiem nav ikdienas nodarbošanās. Caurmērā vīrieši medī divarpus dienas nedēļā, un, tā kā „darba diena” ilgst vidēji tikai sešas stundas, līdz pārmērīgam grūtumam vēl ir tālu. Nevar arī sacīt, ka smags būtu sieviešu stāvoklis. Ar pārtikas krājumiem, ko viņas pārnes vienā vākšanas reizē, ģimenes ir paēdušas turpat vai trīs dienas, tāpēc katrai sievietei atliek daudz laika, lai ietu ciemos vai pati uzņemtu viesus, apkoptu bērnus un sevi. Vairāk nekā trim dienām pārtika uzkrāta netiek, un tas nozīmē, ka visu gadu saglabājas vienmērīgs darba un brīvā laika ritms.

Būdami pastāvīgi nodrošināti ar pārtiku, k’ngi ir visai veselīgi. Populārais uzskats, ka, svelmainajā tuksneša saulē gādādami iztiku, viņi nežēlīgi nomokās un agri mirst, neatbilst īstenībai. K’ngu vidējais dzīves ilgums ir 70 gadu. Bērni pārtikas sagādē netiek nodarbināti, bet ir atstāti savā vaļā rotaļām un mācībām (no 5 gadu vecuma sāk apgūt dzīvnieku pēdu un ēdamo augu atpazīšanas prasmes), pret veciem cilvēkiem, kas savā mūžā uzkrājuši lielu praktiskās dzīves pieredzi, labi pārzina paražas un rituālu sīkumus, izturas ar dziļu cieņu. Apspiesti nejūtas arī jaunie. Viņi saimnieciskajā dzīvē sāk piedalīties tikai pēc tam, kad apprecas, — vīrieši vidēji 25, bet sievietes 18 gadu vecumā. Tātad vāc un medī cilvēki, kuru vecums ir robežās aptuveni no 20 līdz 60 gadiem; šīs vecuma grupas īpatsvars ciltī ir aptuveni 60%.

Bibliogrāfija

Roberts Līkijs, Ričards Levins. Sākotne. Rīga : Zinātne, 1983.
Valdis Klišāns. Stepju klejotāji un viņu loma viduslaiku Eiropas etniskajā, politiskajā un kultūras vēsturē. // Viduslaiku vēsture. — Mācību apgāds, Rīga, 1996.