Sakne
- Šis raksts ir par augu pazemes veģetatīvo orgānu. Par citām jēdziena sakne nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Sakne ir augstāko augu (sēklaugu un paparžaugu) veģetatīvais orgāns, kas parasti attīstās augsnē un nodrošina auga mehānisko nostiprināšanu substrātā. Tā līdzās stumbram un lapām ir viena no augu pamatorgānu sistēmas sastāvdaļām, un tai raksturīga specializēta uzbūve, kas pielāgota vielu uzsūkšanai, transportēšanai un uzkrāšanai. Saknēm parasti neattīstās lapas, arī pumpuri uz saknēm parasti neveidojas, tomēr atsevišķām sugām var veidoties snaudoši pumpuri un sakņu atvases.[1][2] Sakņu audi parasti nav fotosintētiski un tajos pārsvarā nav hloroplastu, tomēr noteiktos apstākļos, piemēram, saknēm nonākot gaismā vai pēc virszemes daļas bojājuma, saknēs var tikt ierosināta hloroplastu attīstība (“sakņu zaļošana”).[3] Saknēm raksturīgs pozitīvs gravitropisms (ģeotropisms), tas ir, tieksme augt Zemes pievilkšanas spēka virzienā.[4] Sakņu augšana ir indeterminēta (garums nav stingri iepriekš fiksēts) un to būtiski ietekmē augšanas apstākļi; to nodrošina saknes apikālā meristēma (veidotājaudi). Kā veģetatīvais orgāns sakne pilda vairākas būtiskas funkcijas. Tā nodrošina augu ar ūdeni un minerālvielām, kas nepieciešamas fotosintēzei, augšanai un vielmaiņai, veic uzņemto vielu transportu uz virszemes orgāniem, kā arī var uzkrāt rezerves barības vielas un izdalīt noteiktus vielmaiņas produktus. Sakņu sistēma veidojas no galvenās saknes un sānsaknēm vai arī kā bārkšains sakņu tīkls. Uzsūkšanas efektivitāti būtiski palielina sakņu matiņi. Atkarībā no sugas un augšanas apstākļiem izšķir mietsakņu un bārkšsakņu tipa sakņu sistēmas.
Auga dzīves ciklā sakne ir kritiski svarīga jau no dīgšanas brīža. Sākotnējā attīstībā pirmā parādās primārā sakne (radikula), kas nostiprina dīgstu un uzsāk ūdens un minerālvielu uzņemšanu. Turpmāk sakņu sistēma nodrošina auga augšanu, noturību pret vides ietekmi, piekļuvi resursiem dažādos augsnes horizontos, bet daudzām sugām arī rezerves vielu uzkrāšanu nelabvēlīgiem periodiem vai veģetatīvu atjaunošanos. Tādējādi sakne ir centrāls orgāns, kas sasaista augu ar apkārtējo vidi un nodrošina tā ilgtermiņa attīstību un dzīvotspēju.
Saknes uzbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ikvienas saknes galā ir uzmava, kas pasargā saknes galā esošās šūnas un ļauj tai pārvietoties augsnē. No uzmavas izdalās gļotaina viela, kas palīdz tai pārvietoties. Tālāk seko augšanas josla jeb augšanas konuss, kurā norisinās nepārtraukta šūnu dalīšanās, kā rezultātā rodas veidotājaudi. Pēc augšanas joslas ir uzsūkšanas josla, kurā uzsūcas ūdens un minerālvielas. To veicina spurgaliņas — epidermas matveida izaugumi uz saknes. Spurgaliņu skaits ir tik liels, ka tās daudzkārt palielina saknes uzsūcējvirsmu. Spurgaliņas tieši saskaras ar augsni. Tālāk ūdens un minerālvielas tiek transportētas uz auga stumbru pa vadīšanas joslu.[5]
Sakņu veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Parasti saknes tiek iedalītas divos veidos:
- mietsaknēs — ir ļoti labi redzama viena galvenā sakne, bet sānsaknes ir krietni mazākas, šādas saknes ļauj iegūt ūdeni un minerālvielas no augsnes dziļākajiem slāņiem;
- bārkšsaknēs — visas saknes ir līdzīga garuma un nav galvenās saknes.
Augi, kuriem pastiprināti saknēs uzkrājas minerālvielas, sauc par sakņaugiem. Dažus no šiem augiem cilvēki izmanto uzturā, piemēram, burkānus, redīsus, bietes.
Sakņu pārveidnes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tā kā pastāv vides, kurās var mainīties augiem pieejamais ūdens un minerālvielu daudzums, tad augi ir pielāgojušies, veidojot sakņu pārveidnes. Ir dažāda veida sakņu pārveidnes:
- uzkrājējsaknes (sulīgās saknes, piemēram, burkāni, redīsi, un gumi, piemēram, dālijas);
- tvērējsaknes (palīdz augam piestiprināties pie dažādām virsmām, piemēram, efejas, vaniļa);
- elpošanas saknes (augiem, kas aug vietās, kas bieži pārplūst, piemēram, mangroves);
- gaisa saknes (palīdz augam nostiprināties uz citiem augiem, piemēram, orhidejas);
- balsta saknes.
Saknes pamatfunkcijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saknes pamatfunkcijas ir šādas:
- nostiprina augu augsnē vai substrāta;
- ūdens un tajā izšķīdušo minerālvielu iesūkšana, to novadīšana uz stumbru;
- minerālvielu uzkrāšana;
- veģetatīvā vairošanās;
- bioloģiski aktīvo vielu sintēze.
Saknēm ir arī citas funkcijas. Tajās sintezējas fitohormoni, kas stimulē dzinumu augšanu, kā arī koordinē to izmērus ar sakņu sistēmas izmēriem.
Dažiem augiem saknes pilda arī gaisa sakņu funkciju, kā arī piesūkšanās funkciju.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Suckering». britannica.com (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2026. gada 12. janvārī.
- ↑ «Latvijā audzējamu kultūraugu audzēšanas vadlīnijas - stādaudzētavās audzējamie dekoratīvie kokaugi, augļu koki un krūmi». zm.gov.lv (latviešu). Zemkopības ministrija. Skatīts: 2026. gada 12. janvārī.
- ↑ "Shoot Removal Induces Chloroplast Development in Roots via Cytokinin Signaling". Plant Physiology 173 (4): 2340–2355. 2017 Feb 13. doi:10.1104/pp.16.01368.
- ↑ «6. Kā augi uztver apkārtējo vidi? Teorija (8. klase)». uzdevumi.lv (latviešu). Uzdeumi.lv. Skatīts: 2026. gada 12. janvārī.
- ↑ «Mācību grāmata "Bioloģija 3.daļa", 16.lpp». 2001.gads. Arhivēts no oriģināla, laiks: 15.03.2025. Skatīts: 03.10.2021.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sakne.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
 | Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|