Melnās upes aizas nacionālais parks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Melnās upes aizas nacionālais parks
Parc national des gorges de Rivière Noire
IUCN II kategorija (nacionālais parks)
Black River Gorges Plateau Remousse Viewpoint.JPG
Atrašanās vieta Maurīcija
Platība 6574 ha
Dibināts 1994. gada 15. jūnijs

Melnās upes aizas nacionālais parks ir nacionālais parks, kas izveidots kalnainā vidē Maurīcijas dienvidrietumos. Jau 1977. gadā daļā no vēlākā parka teritorijas tika radīts Makabeja/Bel Ombres biosfēras rezervāts.[1] Nacionālo parku atklāja 1994. gada 15. jūnijā. Tā platība ir 6574 ha, un parks aptver 3,5% no Maurīcijas teritorijas. 2006. gadā parku iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[2]

Nacionālajam parkam ir ļoti svarīga nozīme Maurīcijas dabas mantojuma saglabāšanā. Tas kalpo par patvērumu vairāk nekā pusei vietējo augu sugu un visām salai endēmām putnu sugām. Parka apmeklētājiem izveidotas iezīmētas takas vairāku desmitu kilometru garumā, skatu vietas un informācijas centri.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālā parka teritorijā ietilpst lielākā daļa Maurīcijas dienvidrietumu mežu, kas atrodas uz ziemeļiem no Melnās upes baseina. Parku veido aizas, nokalnes, nogāzes un kalnu grēdas, ieskaitot Maurīcijas augstāko smaili Piton de ka Petite Rivière Noire, kuras augstums ir 828 m. 550—600 m augstumā v.j.l. atrodas plato. Tā stāvās nogāzes lejup sasniedz gandrīz jūras līmeni.

Plašo teritoriju caurvij vairākas upītes un tērcītes. Gar stāvajām aizām izveidojušies vairāki ūdenskritumi. Dažādi vietējie augstieņu un zemieņu meži un biezokņi izplatīti kopā ar plašām svešzemju augu platībām.[3]

Bioloģiskā daudzveidība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziedošs Maskarēnu salām endēmais nadziņkrūms Ochna mauritiana Melnās upes aizas nacionālajā parkā

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanajā grāmatā Maurīcijas flora pēc Havaju salām un Kanāriju salām ierindota kā trešā visapdraudētākā salu flora pasaulē. Maurīciju atklāja 17. gadsimtā un tolaik to klāja bieza veģetācija. Kolonizācijas laikā meži tika izcirsti zemkopības, mežkopības, ciematu un pilsētu celšanas vajadzībām. Mūsdienās no 311 salai endēmām augu sugām aptuveni 200 ir apdraudētas, savukārt vismaz 70 sugas jau ir izzudušas.[4] Nacionālais parks ietver pēdējos mežus, kur vēl daļēji saglabājusies pirmskolonizācijam laikam raksturīgā augu valsts, un tas kalpo par patvērumu 163 endēmām augu sugām.[2][5]

Aptuveni 50 ha lielā platībā izveidotas desmit tā saucamās Aizsardzības pārvaldes platības — iežogotas pirmatnīgo mežu teritorijas, kurās nerimstoši tiek iznīdētas un izravētas svešzemju invazīvās sugas. Augāju apdraud arī vairāki ievestie dzīvnieki, un žogi novērš meža cūku un Javas briežu (Rusa timorensis) iekļūšanu šajās platībās.

Fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms kolonizācijas putnu sugu skaita ziņā Maurīcija bija viena visbagātāk pārstāvētām okeānu salām. Tur mājoja vairāk nekā 20 iekšzemes sugas, ieskaitot izmiršanas simbolu dodo. Lielākā daļa no tām ir izzudušas, un nacionālais parks ir kļuvis par galveno patvērumu izdzīvojušajām sugām. Parka teritorijā mitinās astoņas endēmas šo apdraudēto putnu sugas. Īpaši nozīmīgas ir tur sastopamās sārtā baloža, Maurīcijas gredzenkakla papagaiļa un Maurīcijas dzegužčakstes populācijas. Maurīcijas piekūna areāls aptver viscaur aizu, kalnu un nogāžu plašumus. Maskarēnu salangāna, Maurīcijas bulbuls, Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa, Maurīcijas fodijs veido nelielas, lokalizētas populācijas.[3][6]

Zilastes dienas gekons uz ceļotāju palmas (Ravenala madagascariensis) Melnās upes aizas nacionālajā parkā

Parka teritorijā sastopamas vairākas Maurīcijai endēmas rāpuļu sugas — Maurīcijas dienas gekons, zilastes dienas gekons (Phelsuma cepediana), Phelsuma guimbeaui, Makabeju scinks (Gongylomorphus bojerii fontenayi). Gekoni ir nozīmīgi vietējo augu apputeksnētāji.

Vienīgie Maurīcijas faunai piederīgie zīdītāji ir sikspārņiMaurīcijas augļēdājsikspārnis (Pteropus niger), Mormopterus acetabulosus un Taphozous mauritianus. Pēdējā suga plaši izplatīta arī Āfrikā un Madagaskarā.[3] Augļēdājsikspārņi ir gan svarīgi apputeksnētāji, gan izplata vietējo koku sugu kā, piemēram, melnkoku sēklas.

Lai īstenotu vairāku vietējo sugu atjaunošanas programmas, vēl pirms nacionālā parkā izveidošanas tā teritorijā 1973. gadā atklāja pavairošanas centru nebrīvē turētiem dzīvniekiem. Mūsdienās tas nosaukts Maurīcijas faunas aizsardzības aizsācēja Džeralda Darela vārdā par "Džeralda Darela endēmās dzīvās dabas patvērumu" (Gerald Durrell Endemic Wildlife Sanctuary).[6]

Invazīvās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nopietnu apdraudējumu vietējām sugām rada invazīvās sugasĶīnas guava (Psidium cattleianum), Ligustrum robustum un ceļotāju palma (Ravenala madagascariensis). Šie daudz ātrāk augošie augi cīņā par vietu, gaismu un barības vielām spēj izstumt un nomākt jebkuru Maurīcijas sugu.

Vietējā augāja degradācijas procesu pastiprina arī ievestie dzīvnieki. Javas brieži un Indijas zaķi (Lepus nigricollis) nograuž jaunās atvasītes un vārīgos dzinumus. Krabjēdāji makaki (Macaca fascicularis) selektīvi izposta kā ziedus un augļus, tā arī koku lapotnes. Plašus postījumus rada meža cūkas, kas izrakņā augu saknes un augsni, savukārt žurkas izēd nobriedušus augļus.[7]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. Rīga. 1981

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]