Maurīcijas piekūns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Maurīcijas piekūns
Falco punctatus (Temminck, 1821)
Maurīcijas piekūns
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPiekūnveidīgie (Falconiformes)
DzimtaPiekūnu dzimta (Falconidae)
ĢintsPiekūni (falco)
SugaMaurīcijas piekūns (F. punctatus)
Maurīcijas piekūns Vikikrātuvē

Maurīcijas piekūns (Falco punctatus) ir piekūnu dzimtas (Falconidae) plēsīgais putns. Tā ir viena no 37 piekūnu gints sugām. Endēma Maurīcijas salai, kur tas sastopams dienvidrietumu plakankalnes mežos, klintīs un aizās.[1]

Nesenā pagātnē suga atradās uz pilnīgas izmiršanas robežas, 1974. gadā bija atlikuši tikai 4 Maurīcijas piekūni. Džeralda Darela dibinātā Maurīcijas savvaļas fonda un Darela zoodārza veiksmīgi īstenotā aizsardzības un pavairošanas programma ļāva lēnām atjaunot stabilu piekūna populāciju.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijas piekūns ir neliels plēsīgais putns ar salīdzinoši īsiem spārniem, garu asti un garām kājām.[3][4] Kā visiem plēsīgajiem putniem Maurīcijas piekūna mātītes ir lielākas nekā tēviņi, turklāt šī augumu atšķirība ir izteiktāka kā citiem piekūniem.[3] Tā ķermeņa garums ir 17,7—29 cm,[5][6] spārnu plētums 30,5—46 cm,[5][6] svars tēviņam 123—178 g, mātītei 173—231 g.[6] Atšķirībā no citiem piekūniemspārni ir noapaļoti.[1][5] Apspalvojums līdzinās lauku piekūna apspalvojumam. Mugura un spārni var būt no rudi brūnas līdz riekstu brūnai ar melniem puslokveida lāsumiem. Pavēdere balta ar melniem sirdsveida pleķīšiem. Maurīcijas piekūnam ir melnas acis, smalki pirksti un īsi nagi.[4] Jaunajiem putniem neapspalvotā āda uz sejas ir pelēkzila. Sasniedzot gada vecumu, āda kļūst dzeltena.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijas piekūns ir vienpatis un pamatā uzturas savā dzimšanas vietā. Novērots, ka, īstenojot nebrīvē audzēto putnu atlaišanu savvaļā, 89% no šiem putniem mājo 5 km robežās no palaišanas punkta.[3] Tiem ir raksturīgi piemēroties lokālās vietas apstākļiem un iespējamiem barošanās resursiem. Tieši šīs īpašības dēļ tik sekmīga izdevās sugas glābšanas programma.[3] Maurīcijas piekūns ir veikls, akrobātisks lidotājs un spēj medīt biezos mežos, veikli uzķerot medījumu no koku stumbriem vai zariem.[5] Otra medīšanas tehnika ir līdzīga daudziem citiem piekūniem, kad piekūns ar pavērstu galvu uz leju burtiski lido uz vietas, līdzīgi kā helikopters, it kā karājoties gaisā.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijas piekūns galvenokārt barojas ar dažādiem, nelieliem kokos dzīvojošiem dzīvniekiem.[3] Tas medī gekonus, ķirzakas, spāres, cikādes, prusakus, circeņus, mazus putnus un zīdītājus, kā arī dažādus bezmugurkaulniekus. Faktiski gekoni un ķirzakas sastāda 90% no visas baribas.[5] Tas galvenokārt medī īsos, ātros lidojumos cauri meža lapotni.[1] Reizēm Maurīcijas piekūns ilgstoši vēro apkārtni, sēdēdams zara, tad straujo uzbrūk upurim.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijas piekūni veido monogāmus pārus uz vairošanās sezonu. Tie ligzdo mežā, klintīs un akmeņu krāvumos, labprāt pieņem arī cilvēku veidotās mākslīgās ligzdošanas vietas.[4] Ligzdu pats nebūvē, bet ieņem dažādus dobumus klintīs un kokos.[5] Dējumā ir 2—5 gaiši brūnas olas ar tumšiem raibumiņiem.[5] Inkubācijas periods ilgst 28—39 dienas.[3][4] Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido apmēram 35 dienu vecumā.[3] Pirmo gadu tie uzturas vecāku ligzdas tuvumā, mācoties medīt un izdzīvot. Vecāki joprojām turpina aizsargāt savus pēcnācējus, tomēr pirmajā gadā bojā aiziet 70—80% jauno putnu. Būdami vēl neveikli lidotāji, tie kļūst par medījumu citiem plēsīgiem dzīvniekiem, mācoties lidot, tie reizēm savainojas un iet bojā no bada.[5] Dzīves ilgums nebrīvē sasniedz 15 gadus.[1]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmskolonizācijas laikā līdz 16. gadsimtam Maurīcijas piekūna populācija sasniedza 175 līdz 325 ligzgojošus pārus, taču 1974. gadā to skaits samazinājās līdz četriem putniem. Samazināšanās iemesli bija medības, cikloni un nesaudzīga mežu izciršana, kā rezultātā Maurīciju mūsdienās klāj nepilni 5% no salai raksturīgās sākotnējās veģetācijas. Sevišķi liktenīga izrādījās invazīvo sugukrabjēdāju makaku (Macaca fascicularis), melno žurku, mazo Āzijas mangustu (Herpestes javanicus) un kaķu — darbība, kuri postīja ligzdas, kā arī plašā pesticīdu DDT lietošana 20. gadsimta 50. un 60. gados.

1979. gadā sāktā sugas glābšanas programma bija sekmīga, un putnu skaits lēnām pieauga. 1984. gadā bija jau 50 Maurīcijas piekūni, bet 2005. gadā vismaz 800 pieauguši putni.[7] Sarkanajā grāmatā suga ierindota apdraudēto sugu sarakstā.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Ellis, Richard (2004). No Turning Back: The Life and Death of Animal Species. New York: Harper Perennial. p. 279. ISBN 0-06-055804-0.
  2. Maurīcijas piekūns, Darela zoodārzs (angliski)
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 ADW: Falco punctatus
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 «ARKive: Mauritius kestrel (Falco punctatus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 18. janvārī. Skatīts: 2015. gada 28. novembrī.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 5,8 Peregrine FUnd: Mauritius Kestrel
  6. 6,0 6,1 6,2 Alive: Mauritius Kestrel (Falco punctatus)
  7. Mauritius Kestrel

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Džeralds Darels. Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Zinātne. 1981

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]