Histoloģija (grieķu: ἱστός — audums, λόγος — mācība) ir bioloģijas nozare, kas pēta dzīvo organismušūnu, audu un orgānu uzbūvi mikroskopiskā un submikroskopiskā līmenī. Histoloģiju var uzskatīt par medicīniski bioloģisku nozari, jo tai liela nozīme medicīnā (histoloģijas metodes lieto biopsiju materiālu izpētei). Tā ir cieši saistīta ar ģenētiku, fizioloģiju, bioķīmiju un citām zinātnes nozarēm.
Histoloģijas pētījumi Latvijā aizsākti 20. gadsimta 20. gados LU Medicīnas fakultātes Anatomijas un histoloģijas institūtā. Pirmā latviešu histoloģe bija Ausma Bebre (1892—1965), kura sagatavojusi pirmo histoloģijas mācību līdzekli latviešu valodā “Īss normālās histoloģijas kurss” (izdots 1927. gadā). Viņa pirmā latviskojusi histoloģijas terminus. 30. un 40. gados Anatomijas un histoloģijas institūtā strādāja histologi Jānis Arnolds Eglītis (1902—1986) un Irma Eglīte (1907—2000), kuri augstā līmenī sakārtoja histoloģijas mācību procesu. 1944. gadā viņi emigrēja uz ASV un izveidoja histoloģijas institūtu Kolumbusas Universitātē. Padomju okupācijas sākumā histoloģiskā izglītība Latvijā bija sagrauta, to atjaunoja profesors Konstantīns Bogojavļenskis (1899—1967), kurš ir uzskatāms par Latvijas citologu skolas radītāju. Viņa skolnieks, akadēmiķis Jānis Ērenpreiss (1929—1996), ir sarakstījis vairākas monogrāfijas par vēža šūnu pētījumiem. Latvijas embrioloģijas skolas pamatlicējs ir akadēmiķis Pēteris Gērke (1904—1985), kurš sarakstījis vairākas embrioloģijas mācību grāmatas latviešu un krievu valodā. Šūnu pētījumi submikroskopiskā līmenī sākti 20. gadsimta vidū, bet 1994. gadā nodibināta Latvijas Elektronmikroskopistu biedrība.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Histoloģija.
