Monako Okeanogrāfijas muzejs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Monako Okeanogrāfijas muzejs
Monako Okeanogrāfijas muzejs
Monako Okeanogrāfijas muzejs (Monako)
Monako Okeanogrāfijas muzejs
Monako Okeanogrāfijas muzejs
Monako Okeanogrāfijas muzejs (Francija)
Monako Okeanogrāfijas muzejs
Monako Okeanogrāfijas muzejs
Dibināts 1910
Atrašanās vieta Monako Valsts karogs: Monako Avenue St-Martin, Monaco Ville, MC 98000
Koordinātas 43°43′50″N 7°25′32″E / 43.73056°N 7.42556°E / 43.73056; 7.42556Koordinātas: 43°43′50″N 7°25′32″E / 43.73056°N 7.42556°E / 43.73056; 7.42556
Apmeklētāji 675 000
Mājaslapa www.oceano.org

Monako Okeanogrāfijas muzejs (Musée océanographique de Monaco) ir okeānu izpētei un to faunai un florai veltīts muzejs, kas atrodas vairāk nekā 100 metrus augstā ēkā Vidusjūras piekrastē Monako. Tas apvieno gan pašu muzeju, kas tika atklāts 1910. gadā, gan 1906. gadā dibināto Okeanogrāfijas institūtu.

Abos pagrabstāvos izvietotajos akvārijos aplūkojami visdažādākie jūras iemītnieki.

No 1957. līdz 1988. gadam muzeja direktors bija franču okeanogrāfs, režisors un daudzo grāmatu autors Žaks Īvs Kusto.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākie nopelni muzeja izveidē pienākas Monako princim Albertam I (1848 — 1922), kurš lielu savu dzīves daļu veltīja jūru un okeānu izpētei. 17 gadu vecumā viņš iestājās Spānijas kara flotē, kuru pameta 1868. gadā. Divus gadus vēlāk kā Francijas kara flotes leitnants piedalījās Francijas-Prūsijas karā. 1873. gadā Alberts I iegādājās 200 tonnu smago buru kuģi Hirondella, ar kuru šķērsoja Vidusjūru un Atlantijas okeānu līdz Azoru salām.

Kopš 1884. gada viņš uzsāka lielisku jūrnieka un zinātnieka karjeru. 1885. gadā princis izvirzīja domu par jūras bioloģijas laboratorijas izveidi Monako karalistē. 1889. gadā Vispasaules gadatirgū viņa zinātniskā kolekcija Monako paviljonā izraisīja milzīgu interesi, un Alberts I pārdomāja skaidru, noteiktu plānu par Okeanogrāfijas muzeja nepieciešamību.

Tā pamatakmens tika guldīts 1889. gada 25. aprīlī. Ārkārtīgi krāšņie muzeja atklāšanas svētki notika 1910. gada 29. martā.

Ēka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muzeja ēka virs klints no Vidusjūras piekrastes puses.

Vairāk nekā 100 metus augstā muzeja ēka atrodas uz stāvas klints, kas slejas 85 metrus vjl. Divi tā augšējie stāvi ir identiski izkārtoti — kvadrātveida centrālā daļa, kuru ieskauj divi simetriski, četrdesmit metrus gari un piecpadsmit metrus plati spārni.

Par celtniecības materiālu izmantoja kaļķakmeni, bet fasāžu un iekštelpu stabi un kāpnes veidoti no marmora. Saskaņā ar dibinātāju vēlmi, muzeja iekšējais un ārējais interjers apvieno mākslu ar zinātni. Tā laika labāko mākslinieku un daiļamatnieku darbi attēlo okeānos mītošās radības un jūras ainavas.

Pa labi no centrālā augšējā vairoga atrodas iespaidīga jūras ērgļa figūra, bet pa kreisi — albatrosa. Ieejas fasādi rotā divas alegorisku skulptūru grupas "Progress glābj cilvēci" un "Patiesība atklāj Pasaules Zinātnes spēku". Augsto iekštelpu aplodu grebumos atveidoti tādi jūras iemītnieki kā valzirgi vai sengrieķu motoloģiskais jūras valdnieks Neptūns. Pirmā stāva mozaīku grīdā atainotas prinča Alberta I atklātās sugas, bet tās centrā — viens no viņa buriniekiem Princesse Alice II. Lustrās dekoratīvi "iemiesotas" medūzas un radiolārijas — siltajos okeānos mītošie vienšūnas planktoni, vai tās izrotātas atveidotiem jūras putniem.

No muzeja augšējās terases, kur izvietota kafejnīca, paveras brīnišķīgs skats uz Vidusjūru, Monako karalisti vai Francijas un Itālijas pierobežu, bet skaidrā laikā saskatāmi Korsikas silueti.

Ekspozīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Okeanogrāfijas muzeju veido vairākas ar jūru saistītas kolekcijas:

  • dabas vēsture (fauna, flora, fosilijas)
  • zinātniskie instrumenti (priekš kolekcionēšanas, mērīšanas, zemūdens izpētes, navigācijas)
  • mākslas izstrādājumi (izrotātas gliemežnīcas, skulptūras, maketi, ordeņi, monētas, zīmogi)
  • ar princi Albertu I saistīti priekšmeti
  • ilustrācijas (gleznas, akvareļi, zinātniski rasējumi, kinolenšu ruļļi)
  • iekārtojums (lustras, dekoratīvi priekšmeti, krēsli u.c.)

Svarīgāko muzeja kolekcijas daļu veido dabas vēstures paraugi un eksemplāri, kurus Alberts I un viņa asistenti savāca 28 okeanogrāfiskās ekspedīcijās Vidusjūrā un Atlantijas ziemeļu daļā starp 1884. un 1915. gadu.

Cita kolekcijas daļa ilustrē gan okeanogrāfijas vēsturi kopumā, gan prinča Alberta I sasniegumus.

Goda zāle (Salon d'Honneur) un Okeanoloģijas Zooloģijas zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas pamatstāvā novietotās zāles veltītas pagaidu ekspozīcijām. Okeanoloģijas Zooloģijas zālē sākotnēji tika demonstrēti jūras faunas paraugi, kurus ievāca prinča Alberta I ekspedīcijās.

Konferenču zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konferenču zālē pamatstāvā 1910. gada 29. jūnijā tika svinēta muzeja atklāšana. Tai raksturīgs grezns iekārtojums un saskaņotas dekorācijas. Sienas klātas ozolkoka paneļiem, kas pārklāti zeltainu un zilu fonu, lustras izrotātas tuvu viļņiem lidojošu jūras putnu figūrām, griesti — jūras dzīvniekiem. Centrālajā daļā aplūkojamas jūras tematikai veltītas Feliksa Hipolīta-Lūkasa (Félix Hippolyte-Lucas) gleznas. Šeit augu gadu apmeklētājiem franču valodā tiek piedāvātas kulturālas, izglītojošas un izklaidējošas aktivitātes, ekspozīcijas un muzeju aprakstošas filmas.

Prinča Alberta I zāle.

Alberta I zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muzeja pirmā stāva austrumu galā atrodas Okeanogrāfijas fizikas zāle, kuru 2004. gadā pārdēvēja par Alberta I zāli. Tur izvietotā izstāde saucas La Carrière d'un Navigateur, ou l'Oeuvre océanographiue d'Albert I (Jūrasbraucēja karjera jeb Monako prinča Alberta I okeanogrāfiskais darbs). Šī "enciklopēdiskā" izstāde pārstāv virkni vēsturiskus dokumentus, fotogrāfijas, gleznas, paraugus un zinātnisku instrumentus, kas paredzēti kolekcionēšanai un saglabāti no prinča zinātniskajām ekspedīcijām, piemēram, trīsskaldņveida slazds, ar kuru tika ievākti dziļūdeņu organismi.

1901. gadā ar vienu no šādu slazdu pie Zaļā raga salām 6035 metru dziļumā tika noķerta dziļūdens zivs Grimaldichthys profundissimus (tagad Holcomycteronus profundissimus). Šis rekords palika nepārspēts gandrīz 50 gadus.

Vaļa zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaļa zāle.

Rietumu spārnā ir Vaļa zāle, kuru līdz 2004. gadam dēvēja par Okeanogrāfijas Lietišķo zāli. Zāles emblēma ir 20 metrus garš finvaļa skelets. Zālē demonstrēti citu jūras iemītnieku skeleti, dabā ievākti paraugi un fosilijas. Izstāde iepazīstina ar daudzveidīgo haizivju pasauli.

Ekspozīcijā ar nosaukumu Inspiration marines (Jūras inspirācija) aplūkojami ap 400 mākslas darbi, kurus darinājuši visu kontinentu mākslinieki un daiļamatnieki — glazēti nautili, gravētas gliemežnīcas, koraļļu kaklarotas, inuītu skulptūras, stikla zivis ...

Akvārijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akvārijs tika atklāts 1902. gadā, vēl muzeja celtniecības laikā. Kopš tā laika tas vairākas reizes ticis paplašināts un uzlabots. Un cauri gadiem saglabājis vienu un to pašu sūtību — nodot tālāk tā apmeklētājiem zināšanas un cieņu pret zemūdens pasauli.

Dažādu izmēru akvārijos ir radīta patiesa ūdeņu ekosistēma, kas ļauj apmeklētājiem saprast un apzināties pasaules okeānu bioloģisko daudzveidību. Demonstrētā zemūdens dzīves panorāma ir caurcaurēm rūpīgi rekonstruēta dabiskā apkārtējā vide, kas atklāj gan krāsām pārbagātos tropiskos apgabalus, gan krāsaini atturīgāko, bezgala valdzinošo Vidusjūras pasauli.

Akvāriji atrodas abos muzeja apakšstāvos. Tajos ir trīs sektori — tropisko jūru fauna, haizivs lagūna un Vidusjūras ekosistēma, kuros kopumā mīt ap 6000 zivju.

Tropisko sektoru pārstāv aptuveni 250 Indijas okeāna, Klusā okeāna, Sarkanās jūras un Karību jūras zivju sugas un vairāk nekā 70 koraļļu sugas. Akvārijos radīta ekosistēma, kas parāda rifu un tās iemītnieku drudžaino dzīvi.

Vidusjūras sektorā apkopotas ap 100 zivju sugas. Šī kolekcija atspoguļo Vidusjūras un tai pieguļošā Atlantijas okeāna bagātību.

Haizivs lagūnas fragments.

Haizivs lagūna ir no vairākiem skatupunktiem aplūkojams milzu akvārijs, kuras vienā daļā starp dzīviem koraļļu rifiem mudž košas zivtiņas un bezmugurkaulnieki, bet otrā kā atklātā jūrā kopīgi peld haizivis, rajas, grūperi, stavridas, murēnas, jūras bruņurupucis un citi.

Neskaitot koraļļus, kolekcijā ietilpst vēl aptuveni 20 Vidusjūras un tropu apgabalu bezmugurkaulnieku sugu (medūzas, astoņkāji, nautili, jūras gurķi, krabji, garneles u.c.), kā arī vairāki duči jūras augu sugu.

Kopš 1995. gada jūnija aplūkojams agrāk nebijis skats — 1,5 cm gari un 2 mm dziļi mikroakvāriji, kas ļauj novērot mikroskopisku faunu, kā arī sīkus Vidusjūras iemītniekus. Zem mikroakvārija atrodas binokulārs palielināmais stikls un optiskās šķiedras sistēma gaismas pārraidei. No 0,3 mm līdz 1 cm nelielu mikroskopisku organismu attēli tiek palielināti 3000 reizes un projecēti uz 6 reiz 4 m liela ekrāna.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]