Nanaju valoda
| Nanaju valoda На̄най хэсэни | ||
|---|---|---|
| Valodu lieto: |  Krievija,  Ķīna
| |
| Reģions: | Sibīrija, Mandžūrija | |
| Pratēju skaits: | ||
| Valodu saime: | Tungusu-mandžūru Dienvidaustrumu tungusu (Amūras) valodas Nanaju valoda | |
| Rakstība: | kirilica | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | — | |
| ISO 639-2: | — | |
| ISO 639-3: | gld | |
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Nanaju valoda (на̄най хэсэни) ir altajiešu valodu saimes tungusu-mandžūru valodu grupas valoda, kurā runā nanaji Krievijas Tālajos Austrumos (Amūras lejtecē un Sahalīnā) un Ķīnā. Rakstības pamatā kiriliskais raksts.
Rakstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmie mēģinājumi izdot literatūru nanaju valodā bija 19. gadsimta beigās. Kazaņas Misionāru biedrība izdeva apmēram duci brošūru, galvenokārt reliģiska satura, un nelielu pamatrakstu.[1]
1928. gadā Habarovskā izdeva N. Lipska-Valronda Bongo Bichkhe ("Pirmā vēstule"), kas bija pirmā grāmata nanaju valodā. Tajā pašā gadā Ļeņingradā izdota grāmata Nanai heseni ("Nanaju valoda"), kuras autore ir T.I. Petrova.[1]
Vidusamūras dialekta naihu dialekts ir mūsdienu literārās nanaju valodas pamats. Uz tā pamata 1931. gadā izveidoja nanaju alfabētu latīņu rakstībā, kas izteica atsevišķu nanaju valodas skaņu iezīmes. 1936. gadā latīņu rakstu aizstāja ar kirilicas rakstu. Nanaju raksta veidotāji bija pirmie padomju nanaju valodas pētnieki T. Petrova, V. Avrorins, A. Putinceva, O. Suniks, M. Kaplāns, M. Maksimovs, kā arī nanaju studenti, kas mācījās Ļeņingradas Ziemeļu tautu institūtā.[1]
| А а | B в | Ꞓ ꞓ | D d | Ʒ ʒ | Е е | Ə ə | F f | G g | H h | I i | J j | K k |
| L l | M m | N n | Ņ ņ | Ŋ ŋ | O o | P p | R r | S s | T t | U u | W w | Z z |
1932. gadā V. Avrorins un nanaju studenti uzrakstīja nanaju ābeci Sikun Pokto ("Jaunais ceļš"). Saskaņā ar to kursos apmācīja pirmos nanaju valodas skolotājus, bērnus un pieaugušos, kas mācījās lasīt un rakstīt savā dzimtajā valodā.[1]
Mūsdienu nanaju valodas alfabēts:[2]
| А а | Б б | В в | Г г | Д д | Е е | Ё ё | Ж ж |
| З з | И и | Й й | К к | Л л | М м | Н н | Ӈ ӈ |
| О о | П п | Р р | С с | Т т | У у | Ф ф | Х х |
| Ц ц | Ч ч | Ш ш | Щ щ | Ъ ъ | Ы ы | Ь ь | Э э |
| Ю ю | Я я |
Gramatika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No morfoloģijas viedokļa nanaju valoda ir tipiska aglutinatīvā-sufiksālā tipa valoda. Lietvārdi mainās atkarībā no reģistra un skaitļa. Īpašības vārdi nemainās un tiek iedalīti kvalitatīvajos, kvantitatīvos un relatīvajos. Tipiskā vārdu secība teikumā, tāpat kā visās tungusu-mandžūru valodās.[2]
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Е. Ю. Калинина, С. А. Оскольская. Язык и общество. Энциклопедия [Language and society. Encyclopedia // Nanai language]. Нанайский язык (krievu) (Veidne:М. : "Азбуковник"), 2016. 293—296/872. lpp. ISBN 978-5-91172-129-9.
- С. Н. Оненко. Нанайско-русский словарь. Нанай-лоча хэсэнкуни [Nanai-Russian Dictionary] (krievu). Veidne:М. : «РУССКИЙ ЯЗЫК», 1980. 552. lpp.