Ābece

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ābece ir grāmata, kas paredzēta lasītprasmes apgūšanai. Ābece palīdz iemācīties burtus un to izrunu, kā arī lasīt zilbes un vārdus.

Latviešu ābeces vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās latviešu ābeces 17. gadsimta beigās izdeva vācu mācītāji, lai audzinātu latviešus reliģiskā garā un pakļāvīgus muižniekiem. Pirmo laicīgo ābeci "Jaunā ABC un lasīšanas mācība" 1782. gadā sarakstīja Vecais Stenders, pēc pieciem gadiem viņš sarakstīja pirmo ilustrēto latviešu ābeci. 18. un 19. gadsimtos reizēm tika izdotas ābeces latviešu valodā, kas bija gan laicīga, gan reliģiska satura. Dažās no tām iekšā bija arī reizrēķins.

Vecākās ābeces bija sastādītas pēc burtošanas (boksterēšanas) metodes, bērni mācījās lasīt savienojot burtu nosaukumus zilbēs un vārdos (piemēram, vārdu "sala" burtoja: es-a=sa; el-a=la; sa-la). Tas bija sarežģīts apmācības process.

1844. gadā Andrejs Spāģis izdeva pirmo ābeci "Bērnu prieks", kas bija sastādīta pēc skaņu metodes. Apguvuši skaņas, bērni burtus savienoja zilbēs un zilbes vārdos (piemēram, vārdu "sala" mācījās: s..a..=sa; l..a..=la; sala)