Olvads

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sievietes reproduktīvās sistēmas shēma

Olvads (latīņu: tuba uterina) ir sieviešu dzimuma zīdītāju cauruļveida dzimumorgāns. Pa olvadu pārvietojas olšūna no olnīcas un dzemdi. Parasti olvads ir pāra orgāns.[1]

Sievietēm olvads atrodas mazajā iegurnī. Olšūna dzemdes virzienā pārvietojas ar olvada gļotādas epitēlija skropstiņu un muskuļkārtas peristaltisku saraušanās palīdzību. Pēc ovulācijas olvadā nokļūst olšūna. Olvadā notiek apaugļošanās, pēc dažām dienām dzemdē nonāk apaugļotā olšūna. Iekaisumu un saaugumu gadījumā šeit iespējama arī ārspusdzemdes grūtniecība.

Vairākumam mugurkaulnieku olvads ir pilnībā izolēts no olnīcas, savukārt veltņtārpiem, posmkājiem un adatādaiņiem tas ir tiešs olnīcas turpinājums.[1]

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olvads ir pāra orgāns, kas stiepjas no dzemdes leņķa (angulus uteri) līdz olnīcai, to nesasniedzot. Anatomiski to iedala: piltuve (infundibulum), paplašinājums (ampulla), sašaurinājums (isthmus) un dzemdes daļa (pars uterina)

Olvada sienu uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siena veidota no 4 slāņiem - gļotādas, muskuļapvalka, subserozas un serozas. 

Gļotāda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gļotāda (tunica mucosa) veido gareniskās krokas, izklāj vienkārtains cilindrisks epitēlijs ar skropstiņām un sekretorās šūnas. Visvairāk skropstiņšūnu ir paplašinājuma daļā, bet tuvāk dzemdei to skaits samazinās. Ovulācijas laikā estrogēna ietekmē to garums palielinās. Skropstiņšūnas virza ovocītu dzemdes virzienā, kā arī attīra olvadu. [2]  

Sekretorās šūnas ir šauras, bez skropstiņām, apikāli nedaudz paplašinātas. To izdalītais sekrēts samitrina gļotādu, aizsargā gametas un atvieglo to kustību. Sekrētā ir dažādi joni, aminoskābes, olbaltumvielas, augšanas faktori, glikoze, prealbumīni, prostaglandīni, lipoproteīni, u.c. Sekretē arī aminoskābi – taurīnu, kas regulē osmolaritāti. Prealbumīni un lipoproteīni sekmē spermatozoīdu kapacitācijas procesu. Savukārt sekretētais MUC1 neļauj implantācijai notiek olvadā.[3] 

Gļotādas epitēliju var ietekmēt menstruālā cikla hormonu svārstības. Piemēram, progesterons palielina sekretoro šūnu skaitu, bet estrogēns skropstiņšūnu daudzumu un skropstiņu daudzumu. [4] 

Gļotādas saistaudi ir vāji attīstīti.

Muskuļapvalks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muskuļapvalku (tunica muscularis) veido gludo miocītu kūlīši, daudz venozo sinusu. Teorētiski veido 3 slāņus – ārējo un iekšējo garenisko, bet vidējo cirkulāro, bet reāli ir grūti nošķirami. Visbiezākais šis slānis ir dzemdes daļā. Muskulatūras tonuss pastiprināts ovulācijas laikā.  

Subseroza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Subseroza (tela subserosa) ir irdenie saistaudi ar limfvadiem, asinsvadiem un nerviem.

Seroza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Serozu (tunica serosa) veido vienkārtains plakans epitēlijs, kas piltuves brīvajā malā pāriet gļotādā.

Olvada daļu specializācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piltuve – atverē ir fimbriae, gļotāda labi apasiņota, daudz skropstiņšūnu. Pirms ovulācijas mm. kontrahējas, saspiežot venozus sinusus, rezultātā fimbriae uzbriest un nonāk tiešā kontaktā ar olnīcu. 

Paplašinājums – raksturīgas 4-5 gareniskās krokas, kas sazarojas sīkāk. Apaugļošana notiek tieši paplašinājumā, sievietes dzimumšūna šeit spēj dzīvot 24 h, pēc 80 h sasniedz dzemdi. Šeit notiek transporta lēnā fāze (72 h), rezultātā zigota transformējas par morulu un nonāk tālāk sašaurinājumā un tad dzemdes daļā 8 h laikā (ātrā fāze) morula sasniedz dzemdes sienu.

Sašaurinājums – šajā daļā krokas ir zemākas, mazāk. 

Dzemdes daļa - šeit krokas reducējas un tās kļūst zemākas. Krokās atrodas sekrēts, kur  uzkrājas spermatozoīdi, kas piesaistīti pie glikokaliksa. [3] 

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 308. lpp.
  2. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
  3. 3,0 3,1 Medicīniskā histoloģija. Jurijs Markovs. ISBN 978-9984-716-76-3 Izdevniecība J. T. Group, Gads 2008, lappuses 212
  4. Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina. p. 617

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]