Operācija "Cowboy"

Operācija "Cowboy"
Daļa no Otrā pasaules kara rietumu frontes
Datums 1945. gada 28. aprīlī Vieta Hostouņa, Bohēmijas un Morāvijas protektorāts, tagad Čehija Iznākums veiksmīga Lipicas šķirnes zirgu evakuācija no Spānijas jāšanas skolas filiāles Hostouņā Liels skaits karagūstekņu atbrīvoti
Karotāji
ASV Vērmahta karagūstekņi Sabiedroto karagūstekņi 1. SS Kazaku kavalērijas divīzijas dezertieri	Trešais reihs Waffen-SS
Komandieri un līderi
kapteinis Tomass Stjuarts majors Roberts Endrjūss pulkvežleitnants Valters Holters pulkvežleitnants Huberts Rudofskis	nav zināms
Iesaistītās vienības
42. kavalērijas izlūkošanas eskadrons, 2. kavalērijas grupa, XII korpuss	Waffen-SS kājnieki
Spēks
325
Zaudējumi
2 nogalināti un daži ievainoti	vairāk nekā 100 bojāgājušo un vairāk nekā 100 ievainoto

Operācija Cowboy bija operācija kas notika pie Hostouņas pilsētas, Bohēmijas un Morāvijas protektorātā (tagad Čehijas Republika), 1945. gada 28. aprīlī, Otrā pasaules kara pēdējās dienās. Tas ir viens no diviem zināmiem incidentiem kara laikā, kurā kara pretinieki cīnījās kopā plecu pie pleca, šajā gadījumā tie bija amerikāņi un vācieši pret vācu Waffen-SS karavīriem, otrs līdzīgs gadījums bija Iteras pils kauja.

Priekšvēsture

Lipicas ķēve ar kumeļu

Pēc tam, kad nacistiskā Vācija 1938. gadā anektēja Austriju, Spānijas jātnieku skolas Lipicas šķirnes ķēves nonāca Vācijas kontrolē. Un 1943. gadā lielākā daļa ķēvju un kumeļu tika nogādāti uz eksperimentālo fermu Hostouņas ciemā nacistu okupētajā Čehoslovākijā. Vāciešu mērķis bija izveidot atsevišķu “āriešu zirga” šķirni.

Otrā pasaules kara beigu posmā Hostouņa atradās Sarkanās armijas virzības ceļā no austrumiem, un arī fermā esošie vācu karavīri nebija sajūsmā par padošanos padomju armijas karavīriem. No rietumu puses šajā virzienā virzījās ASV 3. armijas XII korpuss ģenerāļa Džordža Patona vadībā, piedaloties skrējienā ar padomju karaspēku, par to kurš pirmais atbrīvos Prāgu.

Generālis Patons un Aloizs Podhajskis uz baltā Lipicas zirga

Vietējās jāšanas skolas vadītājs Aloizs Podhajskis bija slavens austriešu jātnieks un iejādes eksperts, 1936. gada olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs jāšanas sportā. Viņš bija iekļauts arī Austrijas armijas virsnieku sarakstos un pēc 1938. gada tika iesaukts Vērmahtā saņemot majora dienesta pakāpi. Podhajskim izdevās pārvietot ērzeļus uz Sentmartinas ciematu Austrijā, kamēr ķēves un kumeļi palika Hostouņā. Podhajskis, meklējot veidu, kā glābt savu jāšanas skolu un šos zirgus, tikās ar amerikāņu ģenerālleitnantu Voltonu Herisu — 20. armijas korpusa komandieri, kura vienība bija ieņēmusi ciematu, kurā atradās jāšanas skola, un ģenerālleitnantu Džordžu Patonu. Abi amerikāņi, būdami kaislīgi jātnieki, lūdza iespēju apskatīties balto Lipicas zirgu iejādes priekšnesumu. Uzstāšanās beigās Podhajskis piejāja pie Patona un sveicināja viņu.

Operācijas sagatavošana

Vācu veterinārārsti pulkvežleitnanta Huberta Rudofska vadītajā fermā baidījās no tā, ko padomju karavīri varētu nodarīt zirgiem, jo, pēc viņu teiktā, Ungārijas atbrīvošanas laikā vaislas augstvērtīgie zirgi tika izmantoti kā vienkārši darba zirgi, bet Gradicas staļļos sagūstītie zirgi netālu no Torgavas pat esot apēsti. Luftwaffe izlūkdienesta virsnieks pulkvežleitnants Valters Holters, kurš nebija fermas personāla sastāvā, bet atradās šajā vietā transportam nepieciešamās degvielas trūkuma dēļ, ieteica Rudofskim vienoties ar ASV karaspēku, par zirgu nodošanu amerikāņiem ar cerību ka izdosies šos zirgus tad izglābt no krieviem. Holters piekrita tam un tika nodibināts kontakts ar tuvāko amerikāņu vienību šajā apkaimē — 42. izlūkošanas eskadronu, no 3. ASV Armijas 2. kavalērijas pulka, kas atradās ģenerāļa Patona vadībā. Šī vienība bija pazīstama ar saviem drosmīgajiem un nekaunīgajiem uzbrukumiem, un vācu karavīru vidū to sauca par "Patona spokiem". Neskatoties uz to, ka pulks bija mehanizēts, daudzi tā virsnieki bija jātnieki un pirms kara bija dienējuši jātnieku vienībās, tāpēc lēmums par operāciju tika pieņemts bez kavēšanās.

Operācija šķita sarežģīta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, vācu karaspēks uz robežas ar Čehoslovākiju nezināja par šo vienošanos un bija iecerējis neļaut amerikāņu armijas kontingentam iekļūt šajā apgabalā. Otrkārt, daudzas ķēves bija grūsnas, kā arī daļa ķēvju bija tikko dzemdējušas kumeļus. Visbeidzot, pēc Jaltas konferences šī teritorija atradās padomju armijas ietekmes zonā, un uz priekšu ejošā Sarkanā armija, visticamāk, nebūtu piekritusi operācijas nosacījumiem, ja tā būtu sasniegusi fermu pirms zirgu izvešanas pabeigšanas.

Visticamāk, ka Holtera un amerikāņu spēku pārstāvja pulkveža Čārlza Rīda tikšanās bija sekas sarunām, kas notika pirms 26. aprīļa starp Patonu un Podhajski, kad viņi tikās Senmartinas ciemā Austrijā. Tajā pašā laikā vēsturnieks Jidržihs Mareks no Prāgas Militāri vēsturiskā institūta pauda viedokli, ka glābšanas operācija ir paša pulkveža Rīda lēmums, nevis ģenerāļa Džordža Patona pavēle. Patons pats bija izcils jātnieks, pārstāvot ASV komandu 1912. gada olimpiskajās spēlēs. Taču, kā stāsta Mareks, par šo operāciju viņš uzzinājis tikai 1945. gada maijā.

Operācijai tika iedalītas divas kavalērijas izlūku vienības ar bruņumašīnām M8, vairākas pašgājējhaubices M8 Howitzer un divi vieglie tanki M24 Chaffee, kā arī 325 kājnieku atbalstam; izveidoto grupu komandēja amerikāņu majors Roberts Endrjūss. Ceļš līdz fermai veda 32 km garumā cauri vēl joprojām vācu armijas okupētajai teritorijai, tajā atradās vairākas vācu vienības, tostarp divas nelielas bruņutanku divīzijas (tostarp 11. tanku divīzija, kas pēc dažām dienām padosies amerikāņiem pie Pasavas).

Operācijas gaita

Izlauzušies cauri vācu aizsardzībai ar XII korpusa artilērijas palīdzību, nelielie amerikāņu spēki sāka virzīties uz fermu, sastopoties ar nelielu pretestību tajā skaitā arī vācu snaiperu apšaudes. Starp frontes līniju un fermu bija īss ceļš cauri vairākiem ciemiem, no kuriem lielākā daļa bija neapsargāta. Kad tālākais ceļš bija samērā drošs, Endrjūs ieņēma fermu un saņēma uzdevumu evakuēt zirgus. Tā kā zirgu bija vairāk nekā karavīru, Endrjūs pieaicināja sabiedroto karagūstekņus, kas strādāja fermā, tostarp britus, jaunzēlandiešus, frančus, poļus un serbus. Viņu skaits izrādījās divreiz lielāks nekā iepriekš tika paziņots sarunu laikā. Turklāt viņš izdalīja ieročus sagūstītajiem vācu iekšējā karaspēka un Luftwaffe karavīriem. Viņš arī pieņēma palīdzību no antikomunistiskā krievu kazaka kņaza Amasova, kurš vadīja nelielu kazaku kavalērijas vienību, kas bija dezertējusi no vācu 1. SS kazaku kavalērijas divīzijas un atradās šajā rajonā.

Ierodoties fermā, amerikāņu pulkvedis Rīds sāka meklēt transportu grūsno ķēvju un kumeļu transportēšanai. Tikmēr majors Endrjūs nodeva grupas vadību savam otrajam komandierim kapteinim Tomasam Stjuartam. Vēlāk vāciešiem un amerikāņiem uzbruka vācu SS kājnieki, kuru uzbrukumu galu galā atvairīja ar zaudējumiem abās pusēs. Sabiedrotie kauju laikā zaudēja divus karavīrus: ierindnieku Reimondu Mancu un tehnisko speciālistu Čārlzu Satonu no Stjuarta operatīvās grupas.

Amerikāņiem izdevās pārvietot zirgus, kad fermas tuvumā parādījās pirmais padomju armijas T-34 tanks. Padomju karaspēks izvairījās no jebkādas konfrontācijas ar sabiedrotajiem. Operācija tika pabeigta, kad visi zirgi tika iekrauti kravas automašīnās un aizvesti aiz amerikāņu frontes līnijas.

Operācijas sekas

Pēc izvešanas no Čehoslovākijas zirgi un daži amerikāņu karavīri devās uz Mansbahu Vācijā, kur pavadīja vasaru. Podhajski ar lidmašīnu nogādāja pie zirgiem, lai viņš varētu tos pārbaudīt un sekotu to aprūpei. Viņš aizveda zirgus uz skolu Sentmartinā, kur atradās cita viņa jātnieku skolas daļa.

Podhajskis uzdāvināja aptuveni 200 zirgus, kuru vērtība tajā laikā bija aptuveni 1 miljons dolāru, ASV zirgkopības dienestam, tostarp trīs Lipicas ērzeļus un sešas Lipicas ķēves. Kuģis, ar kuru viņi devās pāri okeānam uz ASV, ziemas vētrā gandrīz apgāzās – zirgi burtiski izrāvās no boksiem, taču neviens dzīvnieks nopietni necieta negadījumā. Dažus gadus vēlāk, kad Lauksaimniecības departaments dienestu likvidēja, zirgi tika atstāti privātīpašniekiem.

Kopš tā laika daudzi īpašnieki Amerikas Savienotajās Valstīs ir ieveduši lipiciešus no Eiropas audzētavām un turpinājuši tos audzēt. Tomēr bez 2. kavalērijas pulka palīdzības tas nebūtu bijis iespējams. "Cilvēki riskēja ar savu dzīvību, lai dabūtu šos zirgus ārā no kara darbības zonas." teica Mērija Laitstouna no Amerikas Lipicas zirgu reģistra. "Tā nebija visbīstamākā misija karā, taču ap Hostouņu bija vācu snaiperi. Mums jābūt pateicīgiem, ka šķirne joprojām ir šeit."

Ārējās saites

• Operation Cowboy — How American GIs & German Soldiers Joined Forces to Save the Legendary Lipizzaner Horses in the Final Hours of WW2
• We wanted to do something beautiful" — How the US cavalry saved some of world’s most treasured horses in wartime Czechoslovakia^{[novecojusi saite]}