Osmaņu kalifāts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Osmaņu kalifāts bija Osmaņu dinastijas kalifāts. Osmaņu dinastija valdīja Osmaņu impērijā un tās valdnieku sauca gan par sultānu, gan kalifu (islāmā: visu ticīgo valdnieks).

Osmaņu impērijai kļūstot varenākai un spēcīgākai, Osmaņu padišahi, sākot ar Mehmedu II sevi sāka uzskatīt par kalifāta valdniekiem. Viņu uzskats pamatojās uz to, ka Osmaņu impērija 1517. gadā bija pārņēmusi savā varā visu Memluku sultanātu un tās pakļautībā bija nokļuvušas visas arābu valstis. Pēdējais Abasīdu kalifs Al-Mutavakils III Kairā tika pieņemts Osmaņu aizstāvībā un pārcelts uz Konstantinopoli (tag. Stambula), kur kalifs pats nodeva savu titulu tālāk Selimam I.

Tomēr laika gaitā Osmaņu valdniekus turpināja saukt par sultāniem un kalifa titulu izmantoja ārkārtīgi reti. Mehmeds II un viņa mazdēls Selims šo titulu lietoja, lai uzsvērtu savu pārākumu pār visām islāma valstīm.

Osmaņu kalifāts (1683)

Pirmo reizi kalifa tituls politiskā nozīmē tika lietots, kad Osmaņu impērija slēdza 1774. gada miera līgumu ar Krievijas impēriju. Kara rezultātā Osmaņu kalifs bija spiests atdot kristiešu impērijai lielas teritorijas, ieskaitot musulmaņu apdzīvoto Krimu. Vēlāk ar atsevišķu līgumu sultāns Abdulhamids II guva diplomātisku uzvaru, panākot nosacījumus īpašā līgumā, kas nodeva viņa pakļautībā visus Krievijas musulmaņus. Tā bija pirmā reize, kad Osmaņu impērijas kalifam bija Eiropas valstu atzīta politiska ietekme ārpus savas valsts robežām. Saskaņā ar šo līgumu, samazinoties Osmaņu impērijas teritorijai, tika arvien paplašinātas Osmaņu kalifa tiesības. Aptuveni 1880. gadā sultāns Abdulhamids II izmantoja šo titulu kā iespēju pretoties Eiropas koloniālisma ienākšanai musulmaņu zemēs. Viņa ietekmi īpaši dedzīgi aizstāvēja musulmaņi Britu Indijā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Osmaņu impērija, neskatoties uz tās vājo situāciju Eiropas priekšā, pārstāvēja ietekmīgāko un lielāko neatkarīgo musulmaņu varu. Sultānam papildus viņa parastajām tiesībām savā zemē, papildus bija kalifa tiesības musulmaņu Ēģiptē, Indijā un centrālajā Āzijā, kas atradās jau ārpus viņa valsts robežām.