Mehmeds II

**Mehmeds II**
محمد ثانى
Mehmeds II; محمد ثانى
7. Osmaņu sultāns
	1444. gada augusts — 1446. gada septembris
Priekštecis	Murads II
Pēctecis	Murads II
	1451. gada 3. februāris — 1481. gada 3. maijs
Priekštecis	Murads II
Pēctecis	Bajezīds II
Dzimis	1432. gada 30. martā; Edirne, Osmanu impērija; (Edirnes ils, Turcija)
Miris	1481. gada 3. maijā (49 gadu vecumā); Hinkarčajiri, pie Gebzes, Osmanu impērija; (Kodžaeli ils, Turcija)
Dzīvesbiedre	Gulbahara Hatuna; Gulšaha Hatuna; Sitišaha Hatuna; Džidžeka Hatuna
Bērni	Bajezīds II; Sultāns Džems
Dinastija	Osmaņu dinastija
Tēvs	Murads II
Māte	Hima Hatuna
Reliģija	islāms
Paraksts

Mehmeds II (osmaņu turku valodā: محمد ثانى [mehmedi ʃa:ni:]) arī Sultāns Mehmeds Iekarotājs (osmaņu turku: الفاتح [el fatih], iekarotājs) (dzimis 1432. gada 30. martā, miris 1481. gada 3. maijā) bija Osmaņu impērijas sultāns (1444-1446 un 1451-1481). Pirmajā Mehmeda II valdīšanas laikā viņš sakāva Džona Hunjadi vadītos krustnešus pēc tam, kad Ungārijas iebrukumi viņa valstī pārkāpa Segedas pamiera noteikumus. Kad Mehmeds II 1451. gadā atkal kāpa tronī, viņš nostiprināja Osmaņu floti un veica sagatavošanās darbus, lai uzbruktu Konstantinopolei. 21 gada vecumā viņš panāca Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles ieņemšanu, kas uzskatāma par faktisku Bizantijas impērijas likvidēšanu.

Līdz ar Konstantinopoles ieņemšanu, viņš papildus visiem citiem tituliem sev piešķīra arī cēzara titulu. Šo titulu atzina tikai Konstantinopoles patriarhāts. Neskatoties uz to, Mehmeds II uztvēra Osmaņu valsti kā Romas impērijas turpinājumu līdz mūža galam, uzskatot, ka viņš impēriju "turpina", nevis to "aizstāj". Šo apgalvojumu galu galā atmeta viņa pēcteči.

Mehmeds turpināja iekarot un apvienot zemes Anatolijā un Dienvidaustrumeiropā līdz pat rietumiem Bosnijā. Viņš impērijā veica daudzas politiskas un sociālas reformas, veicināja mākslu un zinātnes, un valdīšanas beigās viņš Konstantinopoli bija pārvērtis par plaukstošu impērijas galvaspilsētu. Mūsdienu Turcijā un citās musulmaņu zemēs viņš tiek uzskatīts par varoni. Viņa vārdā ir nosaukts Fatihas rajons Stambulā, Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts, Fatiha mošeja un citas būves.

Agrie valdīšanas gadi

Mehmeds II dzimis 1432. gada 30. martā Edirnē, toreizējā Osmaņu valsts galvaspilsētā. Viņa tēvs bija Sultāns Murads II (1404–1451) un māte bija Hima Hatūna, nezināmas izcelsmes verdzene.

Kad Mehmedam II bija vienpadsmit gadu, viņš saskaņā ar Osmaņu valdnieku paradumiem tika nosūtīts uz Amasju kopā ar viņa divām lalām (padomdevējiem), lai pārvaldītu provinci un tādējādi iegūtu pieredzi. Sultāns Murads II viņam sūtīja arī vairākus skolotājus, lai viņu mācītu. Šai islāma izglītībai bija liela ietekme Mehmeda domāšanas un viņa musulmaņu ticības veidošanā. Islāma epistemoloģijas praksē viņu ietekmēja zinātnes praktizētāji, it īpaši viņa mentors Molla Gurani, un viņš sekoja viņu pēdām. Akšamsadina ietekme Mehmeda dzīvē kļuva noteicošo jau no mazotnes, viņš uzsvēra, ka Bizantijas impērijas gāšana, iekarojot Konstantinopoli, ir Mehmeda pienākums.

1444. gadā, pēc miera noslēgšanas ar Karamanas emirātu, viņa tēvs Murads II atteicās no troņa un Mehmeds jau 12 gadu vecumā kļuva par sultānu.

Pirmajā Mehmeda II valdīšanas laikā viņš sakāva Džona Hunjadi vadītos krustnešus pēc tam, kad Ungārijas iebrukumi viņa valstī pārkāpa Segedas pamiera noteikumus. Pāvesta pārstāvis kardināls Džulians Cezarīni pārliecināja Ungārijas karali, ka pamiera pārtraukšana ar musulmaņiem nav nodevība. Šajā laikā Mehmeds II lūdza savu tēvu Muradu II atkal ieņemt troni, bet Murads II atteicās. Saskaņā ar 17. gadsimta hronikām Mehmeds II rakstīja: "Ja jūs esat sultāns, nāciet un vadiet savas armijas. Ja es esmu sultāns, es jums pavēlu nākt un vadīt manas armijas." Pamatojoties uz šo vēstuli, Murads II vadīja armiju Varnas kaujā un atgriezās tronī. Bet vēsturnieks Halils Inaldžiks paziņoja, ka Mehmeds II pats neprasīja tēvam atgriezties, tas patiesībā notika pateicoties lielvezīra Čandarli Halila Pašā centieniem.

1446. gadā Murads II atgriezās tronī, Mehmeds II saglabāja sultāna titulu, bet darbojās tikai kā Manisas gubernators. Pēc Murada II nāves 1451. gadā Mehmeds II otro reizi kļuva par sultānu. Karamanas İbrahima Bejs iebruka strīdīgā teritorijā un izraisīja vairākas sacelšanās pret osmaņu varu. Mehmeds II veica pirmo kampaņu pret Karamanas Ibrahimu; Bizantieši draudēja atbrīvot Osmaņu troņa kandidātu Orhanu.

Konstantinopoles iekarošana

Kad Mehmeds II atkal nonāca tronī 1451. gadā, viņš sevi veltīja Osmaņu flotes stiprināšanai un sagatavojās uzbrukumam Konstantinopolei. Cietoksni Anadoluhisarı Bosfora šauruma Āzijas pusē bija uzcēlis viņa vecvectēvs Bajezīds I; Mehmeds Eiropas pusē uzcēla vēl spēcīgāku cietoksni ar nosaukumu Rumelihisarı un tādējādi ieguva pilnīgu kontroli pār jūras šaurumu. Pabeidzis būvēt savus cietokšņus, Mehmeds iekasēja nodevu no kuģiem, kas brauca garām un bija viņu lielgabalu diapazonā. Venēcijas kuģis, kas ignorēja apstāšanās signālus, ar vienu šāvienu tika nogremdēts un visiem izdzīvojušajiem jūrniekiem nocirta galvas, izņemot kapteini, kurš tika uzstādīts kā putnubiedēklis kā brīdinājums citiem jūras šauruma jūrniekiem.

1453. gadā Mehmeds sāka Konstantinopoles aplenkumu ar armiju no 80 000 līdz 200 000 karavīru, artilērijas vilcienu, kurā bija vairāk nekā septiņdesmit lielgabalu, un floti ar 320 kuģiem, no kuriem lielākā daļa bija transporta un kravas kuģi. Pilsētu ieskāva jūra un zeme; flote pie Bosfora ieejas pusmēness formā stiepās no krasta līdz krastam, lai pārtvertu vai atvairītu jebkādu palīdzību Konstantinopolei no jūras. Aprīļa sākumā sākās Konstantinopoles aplenkums. Sākumā pilsētas sienas atvairīja turkus, kaut arī Mehmeda armija izmantoja Orbāna izstrādāto milzīgo lielgabalu. Zelta raga ostu bloķēja ķēde, kuru aizstāvēja divdesmit astoņi karakuģi.

22. aprīlī Mehmeds pārcēla savus vieglākos kara kuģus Zelta raga ziemeļu krastā pa sauszemi, apejot apkārt Dženovas kolonijai Galatai; Astoņdesmit kambīzes tika nogādātas no Bosfora šauruma pēc tam, kad ar koku bija izveidots nedaudz vairāk nekā jūdzi garš ceļš. Tādējādi bizantieši bija spiesti izlikt karaspēku pāri garākai sienu daļai. Aptuveni mēnesi vēlāk Konstantinopole krita 29. maijā pēc piecdesmit septiņu dienu aplenkuma. Pēc šī iekarojuma Mehmeds pārcēla Osmaņu galvaspilsētu no Adrianopoles uz Konstantinopoli.

Konstantinopoles ieņemšana bija nozīmīgs punkts Osmaņu valstij, jo no tā laika valsti starptautiski atzina par impēriju un Mehmeds II oficiāli ieguva tiesības lietot titulu Romas imperators, jo Konstantinopole bija oficiālā Romas impērijas galvaspilsēta kopš galvaspilsētas tiesību atņemšanas Romai 330. gadā. Šādu titulu lietoja arī Svētās Romas impērijas imperators Frederiks III, kuru Romas pāvests Leo III 800. gadā kronēja ar šādu titulu. Mehmeds II bija arī Bizantijas imperatoru asinsradinieks, jo viņa tēva un citu iepriekšējo sultānu sievas bija arī Bizantijas princeses. Bet katoļu baznīca un lielākā daļa, ja ne visa Rietumeiropa Mehmeda tiesības lietot cēzara titulu neatzina, bet to atzina Austrumu pareizticīgo baznīca. 1454. gadā Mehmeds iecēla Rietumu ienaidnieku Genādiju II kā Konstantinopoles patriarhu ar visiem svinīgajiem elementiem, statusu un īpašuma tiesībām, kas padarīja viņu par otro lielāko zemes īpašnieku impērijā. Savukārt Genādijs II atzina Mehmedu Iekarotāju par troņa pēcteci.

Imperators Konstantīns XI Palaiologos nomira bez mantiniekiem, un, ja Konstantinopole nebūtu kritusi osmaņu rokās, visticamāk, viņa troni mantotu viņa mirušā vecākā brāļa dēli. Pēc Konstantinopoles krišanas šie bērni tika nogādāti Mehmeda galmā. Vecākais zēns, pārdēvēts par Has Muradu, kļuva par Mehmeda personīgo favorītu un kalpoja kā Balkānu beilerbejs. Jaunākais dēls, pārdēvēts par Mesihu Pašā, kļuva par Osmaņu flotes admirāli un Gallipoli sandžakbeju. Viņš divreiz kalpoja kā lielvezīrs Mehmeda dēlam Bajezīdam II.

Pēc Konstantinopoles krišanas Mehmeds 1460. gadā arī iekaroja Morejas despotātu Peloponēsā un Trebzonas impēriju Anatolijas ziemeļaustrumos 1461. gadā. Tādējādi Osmaņu impērija absorbēja pēdējās divas Bizantijas varas paliekas. Konstantinopoles iekarošana valstij piešķīra milzīgu slavu un prestižu. Ir daži vēsturiski pierādījumi, ka 10 gadus pēc Konstantinopoles iekarošanas Mehmeds II apmeklēja Troju un lepojās, ka viņš atriebis trojiešus, uzveicot grieķus (bizantiešus).

Mehmeda II laikā Osmaņu impērija bija kļuvusi par lielu daudznacionālu valsti, kuras iedzīvotājiem bija ne tikai atšķirīga izcelsme, bet arī reliģija. Tādēļ viņš radīja tādu administratīvo iekārtu (turku valodā: millet, millets), kas nodrošināja pilnīgu reliģijas brīvību un vienlīdzību. Viņš ne tikai saglabāja Konstantinopoles patriarhātu, bet veicināja tā attīstību — turku valodā tika iztulkota kristietības literatūra un patriarhs ieguva neierobežotu varu pār tās padotajiem, ko šis amats nekad nebija piedzīvojis. Iecietība un vienlīdzība Osmaņu impērijā, salīdzinājumā ar viduslaiku Eiropu bija daudz augstākā līmenī.

Serbijas iekarošana (1454–1459)

Pirmās Mehmeda II kampaņas pēc Konstantinopoles bija Serbijas virzienā, kas bija Osmaņu vasaļvalsts kopš Kosovas kaujas 1389. gadā. Osmaņu valdniekam bija saikne ar Serbijas despotātu - viena no Murada II sievām bija Mara Brankoviča - un viņš izmantoja šo faktu, lai pārņemtu dažas Serbijas salas. Tas, ka Durad Brankovičs nesen bija izveidojis aliansi ar ungāriem un neregulāri maksājis nodevas, varēja izraisīt šāda lēmuma pieņemšanu. Kad Serbija atteicās no šīm prasībām, Osmaņu armija 1454. gadā devās ceļā no Edirnes uz Serbijas pusi. Smederevo tika aplenkts, tāpat kā Novo Brdo, vissvarīgākais Serbijas metāla ieguves un kausēšanas centrs. Osmaņi un ungāri cīnījās līdz 1456. gadam.

Osmaņu armija devās uz Belgradu, kur 1456. gada 14. jūlijā Belgradas aplenkumā pilsētu mēģināja, bet nespēja atņemt no Džona Hunjadi. Reģionā iestājās relatīvs miera periods līdz Belgradas krišanai 1521. gadā Mehmeda mazmazdēla sultāna Suleimana Lieliskā valdīšanas laikā. Sultāns atkāpās uz Edirni, un Durads Brankovičs atguva dažas Serbijas teritorijas. Tomēr pirms gada beigām 79 gadus vecais Brankovičs nomira. Serbijas neatkarība izbeidzās divus gadus vēlāk, kad Osmaņu impērija oficiāli anektēja viņa zemes pēc Durada atraitnes un trīs atlikušo dēlu domstarpībām. Lazars, jaunākais dēls, noindēja māti un izsūtīja savus brāļus, bet drīz pēc tam viņš nomira. Vecākais brālis Stefans Brankovičs ieguva troni, bet tika gāzts 1459. gada martā. Pēc tam Serbijas tronis tika piedāvāts nākamajam Bosnijas karalim Stefanam Tomaševičam, kas izraisīja sašutumu sultānam Mehmedam. Viņš nosūtīja savu armiju, kas sagūstīja Smederevo 1459. gada jūnijā, izbeidzot Serbijas despotāta pastāvēšanu.

Morejas iekarošana (1458–1460)

Morea despotāts robežojās ar Osmaņu Balkānu dienvidiem. Osmaņi jau bija iebrukuši šajā reģionā Murada II vadībā 1466. gadā Korintas cietumā, sagraujot Bizantijas aizsardzību - Heksamiliona mūri. Pirms Konstantinopoles aplenkšanas Mehmeds pavēlēja Osmaņu karaspēkam uzbrukt Morejai. Despotiem Demetriusam Paleologam un Tomasam Paleologam, pēdējā Bizantijas imperatora brāļiem, neizdevās nosūtīt nekādu palīdzību. Viņu pašu nekompetence izraisīja albāņu un grieķu sacelšanos pret viņiem, kura laikā viņi uzaicināja Osmaņu karaspēku palīdzēt nemierus apturēt. Šajā laikā vairāki ietekmīgi Morejas grieķi un albāņi noslēdza privātu mieru ar Mehmedu. Pēc vairāku gadu despotu nemākulīgas valdīšanas, ikgadējas nodevas nemaksāšanas sultānam un sacelšanos pret osmaņu valdību Mehmeds 1460. gada maijā ienāca Morejā. Galvaspilsēta Mistra krita tieši septiņus gadus pēc Konstantinopoles 1460. gada 29. maijā. Demetrius nonāca Osmaņu gūstā, un viņa jaunākais brālis Tomass aizbēga. Līdz vasaras beigām osmaņi bija panākuši gandrīz visu grieķu valdīto pilsētu pakļaušanos.

Kādu laiku notika pretestība. Monemvasijas sala atteicās padoties, un to uz īsu brīdi valdīja Katalonijas korsārs. Kad iedzīvotāji viņu padzina, viņi guva Tomasa piekrišanu pakļauties pāvesta aizsardzībai līdz 1460. gada beigām. Mani pussala pretojās ar vietējo brīvo klanu palīdzību, un šī teritorija nonāca Venēcijas varā. Pēdējā pretestība bija Salmeniko, Morejas ziemeļrietumos. Graitzas Paleologos tur bija militārais komandieris. Pilsēta galu galā padevās, Graitzas un viņa garnizons, kā arī daži pilsētas iedzīvotāji noturēja pili līdz 1461. gada jūlijam, kad viņi aizbēga un sasniedza Venēcijas teritoriju.

Valahijas pakļaušana (1459–1462)

Jau kopš 15. gadsimta sākuma osmaņi mēģināja iegūt kontroli pār Valahiju (turku turku: والاچیا), liekot tronī savu kandidātu, taču katrs mēģinājums beidzās ar neveiksmi. Osmaņi Valahiju uzskatīja par buferzonu starp viņiem un Ungārijas Karalisti, un apmaiņā pret ikgadējiem maksājumiem neiejaucās Valahijas iekšējās lietās. Divas galvenās Balkānu lielvalstis - Ungārija un Osmaņi - turpināja ilgstošu cīņu, lai Valahiju padarītu par savu vasali. Lai Valahija nekristu ungāru rokās, Osmaņi atbrīvoja jauno Vladu III Drakulu, kurš četrus gadus pavadīja kā Muradas gūsteknis kopā ar savu brāli Radu, lai Vlads varētu pretendēt uz Valahijas troni. Tomēr viņa valdīšana bija īslaicīga, kad Hunjadi iebruka Valahijā un atjaunoja tronī savu sabiedroto Vladislavu II.

Vlads III Drakuls aizbēga uz Moldāviju, kur dzīvoja tēvoča Bogdana II aizsegā. 1451. gada oktobrī Bogdans tika noslepkavots, un Vlads aizbēga uz Ungāriju. Iespaidots ar Vlada plašajām zināšanām par Osmaņu impērijas domāšanas veidu un iekšējo darbību, kā arī par naidu pret turkiem un jauno sultānu Mehmedu II, Hunjadi noslēdza mieru ar savu bijušo ienaidnieku un mēģināja padarīt Vladu III par savu padomnieku, taču Vlads atteicās.

1456. gadā, trīs gadus pēc tam, kad osmaņi bija iekarojuši Konstantinopoli, viņi draudēja Ungārijai, ielencot Belgradu. Hunjadi sāka saskaņotu pretuzbrukumu Serbijā: kamēr viņš pats devās uz Serbiju un izjauca aplenkumu (pirms nomira no mēra), Vlads III Drakula ieveda savus spēkus Valahijā, atguva dzimto zemi un nogalināja Vladislavu II.

1459. gadā Mehmeds II nosūtīja sūtņus pie Vlada, lai mudinātu viņu samaksāt nokavēto nodevu 10 000 dukātu un 500 jauniesaucamo apmērā. Vlads III Drakuls atteicās un lika nogalināt osmaņu sūtņus, pienaglojot pie galvām viņu turbānus, aizbildinoties ar to, ka viņi ir atteikušies viņam pacelt savas "cepures", jo galvassegas viņi noņem tikai Allāha priekšā.

Tikmēr sultāns nosūtīja Nikopolisas beju Hamzu Pašā noslēgt mieru un, ja nepieciešams, likvidēt Vladu III. Vlads III sarīkoja slazdu; osmaņus ielenca un gandrīz visi tika noķerti un nogalināti.

1462. gada ziemā Vlads III šķērsoja Donavu un nodedzināja visu Bulgārijas zemi apgabalā starp Serbiju un Melno jūru. Domājams, ka viņš maskējās kā turku Sipahs un, izmantojot savas turku valodas un paražu prasmes, iefiltrējās Osmaņu nometnēs, nomocīja, nogalināja vai sagūstīja vairākus Osmaņu spēkus.

Mehmeds II pameta Korintas aplenkumu, lai Valahijā sāktu pretuzbrukumu pret Vladu III, bet nakts laikā negaidītā uzbrukumā, ko vadīja Vlads III Drakuls, kurš acīmredzami personīgi vēlējās nogalināt Sultānu, cieta daudz upuru. Ir teikts, ka tad, kad Mehmeda Iekarotāja un Radu spēki ieradās Târgovistē, viņi redzēja tik daudz turku, kas bija uzlikti kā izbāzeņi ap pilsētu, ka, šausmīgā skata dēļ, Mehmeds apsvēra iespēju atkāpties, bet komandieri pārliecināja viņu palikt. Tomēr Vlada stingrās pretestības politika pret osmaņiem nebija populāra, un viņu nodeva vietējās aristokrātijas nomierinošā frakcija, lielākā daļa no tām bija arī sāncenšu prinča filiāle pusē. Viņa labākais draugs un sabiedrotais Stefans III no Moldāvijas, kurš bija apsolījis viņam palīdzēt, izmantoja iespēju un tā vietā uzbruka, mēģinot atņemt Čilijas cietoksni. Vladam III nācās atkāpties uz kalniem. Pēc tam osmaņi sagrāba Valahijas galvaspilsētu Târgoviști, un Mehmeds II devās prom, atstājot Radu kā Valahijas valdnieku. Turahanoglu Omera Bejs, kurš izcili nokalpoja, iznīcināja 6000 stipru valahijas armiju un 2000 viņu galvas nolika Mehmeda II pakājē, kā par atalgojumu tika atjaunots viņa vecajā gubernatora amatā Tesālijā. Vlads galu galā aizbēga uz Ungāriju, kur tika ieslodzīts, nepatiesi apsūdzotēts par sava virspavēlnieka Mateja Korvina nodošanu.

Bosnijas iekarošana (1463)

Serbijas despots Lazars Brankovičs nomira 1458. gadā, un starp viņa mantiniekiem sākās pilsoņu karš, kā rezultātā 1459. gadā Osmaņi iekaroja Serbiju. Stefans Tomaševičs, Bosnijas karaļa dēls, centās panākt Serbijas pakļāvību savai kontrolei, bet Osmaņu ekspedīcijas piespieda viņu atteikties no plāna un Stefans bēga uz Bosniju, meklējot patvērumu tēva galmā. Pēc dažām cīņām Bosnija nokļuva Osmaņu pakļautībā.

1461. gada 10. jūlijā Stefans Tomass nomira, un Stefans Tomaševičs kļuva par Bosnijas karali. 1461. gadā Stefans Tomaševičs noslēdza aliansi ar ungāriem un lūdza pāvesta Pija II palīdzību gaidāmajā osmaņu iebrukumā. 1463. gadā pēc strīda par nodevu, ko Bosnijas Karaliste katru gadu maksā osmaņiem, viņš prasīja palīdzību no venēciešiem. Tomēr viņi tā arī nesasniedza Bosniju. 1463. gadā sultāns Mehmeds II ieveda valstī savu armiju. Pilsēta Bobovaka drīz krita, liekot Stefanam Tomaševičam atkāpties. Mehmeds iebruka Bosnijā un to ātri iekaroja, izpildot nāvessodu Stefanam Tomaševičam un viņa tēvocim Radivojam. Bosnija oficiāli krita 1463. gadā un kļuva par vistālāko Osmaņu impērijas rietumu provinci.

Mehmeda II likums par Bosnijas franciskāņu brīvību

Mehmeda II 1463. gada 28. maija edikts par Bosnijas franciskāņu tiesībām uz brīvību ir otrs vecākais cilvēktiesību dokuments pasaulē un to 1971. gadā publicēja visās Apvienoto Nāciju Organizācijas valodās.

“

Mēs, Sultāns Hans Iekarotājs, līdz ar šo pasludinām visai pasaulei, ka bosniešu franciskāņiem ar šī sultanāta fermanu tiek nodrošināta Mūsu aizgādnība. Līdz ar to Mēs nosakām, ka:
neviens netraucē un nekaitē šiem cilvēkiem un viņu baznīcām. Mūsu valstī viņi dzīvo mierā. Tie, kas ir ienācēji, ir drošībā un brīvībā. Viņi var atgriezties viņu klosteros, kas ir Mūsu valsts robežās. Neviens Mūsu impērijā, tai skaitā vezīri, kalpotāji vai Mūsu sievietes, neaizskar viņu godu un viņiem nekaitē. Neviens neapvaino, neapdraud un nekaitē viņu dzīvībām, mantai un šo cilvēku baznīcām. Pie tam, tiem un viņiem, kurus šie cilvēki paņēmuši no savām zemēm, pieder tādas pašas tiesības. Ar šī fermana pasludināšanu Mēs zvēram ar savu zobenu pie svētā Dieva vārda, Kurš radījis zemi un debesis, pie Dieva pravieša Muhameda un pie simt divdesmit četriem tūkstošiem iepriekšējiem praviešiem, ka neviens no Mūsu pavalstniekiem nerīkosies un nedarīs pretrunā šim fermanam.

”

Osmaņu-Venēciešu karš (1463–1479)

Pēc bizantiešu vēsturnieka Maikla Kritobula teiktā, karadarbība izcēlās pēc tam, kad Atēnu osmaņu komandiera albāņu vergs aizbēga uz Venēcijas Koronas cietoksni ar 100 000 sudraba akčēm, ko nozaga no sava kunga. Pēc tam bēglis kļuva par kristieti, tāpēc Venēcijas varas iestādes noraidīja Osmaņu prasības par viņa nodošanu. Izmantojot to kā ieganstu 1462. gada novembrī, Osmaņu komandieris Grieķijas vidienē Turahanoglu Omera Bejs uzbruka un gandrīz guva panākumus stratēģiski nozīmīgajā Venēcijas cietoksnī Lepanto. Tomēr 1463. gada 3. aprīlī Morejas gubernators ar viltu ieņēma Venēcijas pārvaldīto pilsētu Argosu.

Jaunā alianse uzsāka divvirzienu uzbrukumu pret osmaņiem: Venēcijas armija iebruka Morejā, savukārt Matejs Korvins iebruka Bosnijā. Tajā pašā laikā Pijs II sāka pulcēt armiju Ankonā, cerot to vadīt personīgi. Sarunas tika sāktas arī ar citiem osmaņu konkurentiem, piemēram, Karamaniem, Uzunu Hasanu un Krimas Hanisti.

Augusta sākumā venēcieši atguva Argosu un nostiprināja Korintas zemesšaurumu, atjaunojot Heksamiliona sienu un aprīkojot to ar daudziem lielgabaliem. Pēc tam viņi sāka aplenkt Akrokorinta cietoksni, kas kontrolēja Peloponēsas ziemeļrietumus. Venēcieši iesaistījās atkārtotās sadursmēs ar cietokšņa aizstāvjiem un Omera Beja spēkiem, līdz 20. oktobrī viņi cieta lielu sakāvi un pēc tam bija spiesti atcelt aplenkumu un atkāpties uz Heksamilionu un Naupliju. Bosnijā Matejs Korvins sagrāba vairāk nekā sešdesmit nostiprinātas vietas un 16. decembrī pēc trīs mēnešu aplenkuma ieņēma galvaspilsētu.

Osmaņu reakcija bija ātra un izlēmīga: Mehmeds II nosūtīja pret venēciešiem savu lielvezīru Mahmudu Pašā Angeloviču ar armiju. Lai stātos pretī Venēcijas flotei, kas bija nostājusies ārpus Dardanelli šauruma ieejas, sultāns pavēlēja izveidot jaunu Kadirga Limani kuģu būvētavu Zelta ragā un divus cietokšņus, lai aizsargātu jūras šaurumu. Osmaņu kampaņa ātri vien izrādījās veiksmīga; viņi nopostīja Heksamilionu un devās tālāk Morejā. Argosa krita, un vairāki cietokšņi un apdzīvotās vietas, kas bija atzinušas Venēcijas autoritāti, atgriezās pie Osmaņiem.

Sultāns Mehmeds II, kurš sekoja Mahmudam Pašā ar citu armiju, lai viņu stiprinātu, bija sasniedzis Lamiju, pirms tika informēts par sava Vezīra panākumiem. Nekavējoties viņš novirzīja savus armiju uz ziemeļiem, Bosnijas virzienā. Tomēr sultāna mēģinājums 1464. gada jūlijā un augustā atgūt galvaspilsētu Džajci neizdevās, Osmaņi steidzīgi atkāpās, saskaroties ar Korvina tuvojošos armiju. Tad jauna Osmaņu armija Mahmuda Pašā vadībā piespieda Korvinu atkāpties, bet Džajce pēc tam netika atgūta vēl daudzus gadus. Tomēr pāvesta Pija II nāve 15. augustā noteica krusta kara beigas.

Pa to laiku Venēcijas Republika bija iesaistījusi Sigismondo Malatestu gaidāmajā 1464. gada kampaņā. Viņš uzsāka uzbrukumus Osmaņu cietokšņiem un no augusta līdz oktobrim iesaistījās neveiksmīgā Mistras aplenkumā. Starp abām pusēm turpinājās neliela mēroga karadarbība ar reidiem un pretreidiem, taču darbaspēka un naudas trūkums nozīmēja, ka venēcieši lielākoties palika tikai savās nocietinātajās bāzēs, savukārt Omera Beja armija varēja brīvi pārvietoties.

Egejas jūrā venēcieši mēģināja ieņemt Lesbosu1464. gada pavasarī un sešas nedēļas ielenca galvaspilsētu Mitilēnu, līdz Osmaņu flote ieradās Mahmuda Pašā vadībā 18. maijā un piespieda viņus atkāpties. Vēl viens mēģinājums vēlāk sagūstīt salu arī neizdevās. Venēcijas kara flote atlikušo gadu pavadīja bez rezultāta spēka demonstrācijās Dardanellī šaurumā. 1465. gada sākumā Mehmeds II aicināja noslēgt mieru; neuzticoties sultāna motīviem, tas tika noraidīts.

1466. gada aprīlī Venēcijas kara darbības tika atjaunotas Vettora Kappello vadībā: flote ieņēma Egejas jūras ziemeļu salas un pēc tam devās uz Saronikas līci. 12. jūlijā Kapello ieradās Pirejā un devās gājienā pret Atēnām, kas bija Osmaņu galvenā reģionālā bāze. Viņam neizdevās ieņemt Akropoli un viņš bija spiests atkāpties uz Patru, Peloponēsas galvaspilsētu un Osmaņu beja mītni, kuru aplenca kopīgi venēciešu un grieķu spēki. Pirms Kappello varēja ierasties Omera bejs pēkšņi parādījās kopā ar 12 000 jātniekiem un padzina viņus. Sešsimt venēciešu un simts grieķu no 2000 tika notverti gūstā, bet pats Barbarigo tika nogalināts. Kappello, kurš ieradās dažas dienas vēlāk, uzbruka osmaņiem, taču tika smagi sakauts. Demoralizēts, viņš atgriezās Negropontē ar savas armijas atliekām. Tur Kapello saslima un nomira 1467. gada 13. martā. 1470. gadā Mehmeds personīgi vadīja Osmaņu armiju, lai ielenktu Negroponti. Venēcijas palīdzības flote tika sakauta un Negroponte tika notverta.

1466. gada pavasarī sultāns Mehmeds ar lielu armiju devās kara gājienā pret albāņiem. Zem Skenderbega vadības viņi jau sen bija pretojušies osmaņiem un vairākkārt lūguši palīdzību Itālijai. Mehmeds II atbildēja ar vēl vienu kara gājienu pret Albāniju, taču nesekmīgi. Ziema izraisīja mēra uzliesmojumu, kas katru gadu atkārtojās un vājināja vietējās pretestības spēku. Pats Skanderbegs nomira no malārijas, izbeidzot Venēcijas spēju izmantot Albānijas kungus sev par labu. Pēc Skanderbega nāves dažos Venēcijas kontrolētajos Albānijas ziemeļu garnizonos turpināja turēties pretim osmaņu. Mehmeds II 1474. gadā nosūtīja savas armijas, lai tās ieņemtu Škodru, taču tas neizdevās. Tad viņš personīgi devās vadīt Škodras aplenkumu 1478. – 79. Venēcieši un Škodrāni pretojās uzbrukumiem un turpināja turēt cietoksni, līdz Venēcija Konstantinopoles līgumā kā kara izbeigšanas nosacījumu atstāja Škodru Osmaņu impērijai.

Līgums tika izveidots, pateicoties tam, ka osmaņi nokļuva Venēcijas nomalē. Pamatojoties uz līguma noteikumiem, venēciešiem tika atļauts paturēt Ulcinju, Antivanu un Duresi. Tomēr viņi atdeva Škodru, kas daudzus mēnešus bija pakļauta Osmaņu aplenkumam, kā arī citas teritorijas Dalmācijas piekrastē, un viņi atteicās no kontroles Grieķijas Negropontes un Lemnosas salās. Turklāt venēcieši bija spiesti maksāt 100 000 dukātu atlīdzību un piekrita katru gadu maksāt 10 000 dukātu, lai iegūtu tirdzniecības privilēģijas Melnajā jūrā. Šī līguma rezultātā Venēcija ieguva novājinātu stāvokli Levantē.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mehmeds II.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)

Skatīt arī