Otvilu ģimene

Otvilu ģimene (franču: Hauteville, itāļu: d'Altavilla) bija Normandijas normaņu augstmaņu ģimene, kas 11. gadsimta sākumā ieradās Itālijas dienvidos, kur piedalījās normaņu iekarojumos Itālijā, ātri izvirzoties par vadošo spēku reģionā, apsteidzot Drengo ģimeni un 1130. gadā nodibinot Sicīlijas karalisti, kurā Otvili valdīja līdz 1194. gadam. Otvilu pārstāvis Bohemonds piedalījās Pirmajā Krusta karā un 1098. gadā Antiohijā izveidoja savu valsti, kas Otvilu valdījumā pastāvēja līdz 1268. gadam.

Ģimenes saknes meklējamas Normandijā, Šerbūras apkārtnē. Otvilas Tankredam (miris 1041.) bija 12 dēli un vismaz divas meitas. Astoņi dēli laimes meklējumos devās uz Itāliju. Pirmie uz Itāliju 1035. gadā devās vecākie dēli Viljams, Drogo un Hamfreds. 1038. gadā Bizantijas imperators Mihails IV rīkoja karagājienu pret Sicīlijas emirātu, kurā iesaistījās arī langobardi un normaņi. Otvilu brāļi šeit izcēlās ar kareivīgumu. Viljams guva iesauku "dzelzs roka", kad bija nogalinājis Sirakūzu emīru.

Šajā laikā kļuva skaidrs, ka normaņi ir spēcīgākie karotāji reģionā, un langobardi to vadoņiem sāka piešķirt vairāk varas. 1042. gadā langobardu valdnieks Gvaimārs IV, Rainulfs Drengo un Viljams Otvils tikās Malfi. Viljams saņēma Apūlijas grāfa titulu un kļuva par Gvaimāra IV vasali. Viljams turpmākos gadus pavadīja, iekarojot zemes Kalabrijā un Apūlijā un mira 1046. gadā. 1046. gadā Drogo Otvils iebruka Apūlijā, sakāva bizantiešus kaujā pie Taranto, kamēr viņa brālis Hamfreds pakļāva Bari pilsētu. Tai pašā gadā savu brāļu armijai pievienojās jaunākais brālis Roberts Žiskārs. 1047. gadā Gvaimārs izdeva savu meitu par sievu Drogo, kura varu apstiprināja arī imperators Heinrihs III, piešķirot viņam Apūlijas un Kalabrijas grāfa titulu. 1051. gadā Drogo tika nogalināts un viņa varu pārņēma brālis Hamfreds. Viņa lielākais uzdevums bija nomierināt pāvesta, itāļu un langobardu nepatiku pret normaņu iekarotājiem, kas izvērtās karā. 1053. gada 18. jūnijā Hamfreda armija sakāva pāvesta Leona IX un imperatora armijas, saņemot pāvestu gūstā un ieslogot viņu Benevento. Līdz savai nāvei 1057. gadā Hamfreds turpināja iekarot jaunas pilsētas Apūlijā. Viņa varu mantoja Roberts Žiskārs, kurš izvēlējās kļūt nevis par imperatora, bet pāvesta vasali, pretī saņemot hercoga titulu. 1077. gadā viņam izdevās iekarot reģiona lielāko pilsētu Salerno. Pēc pēdējā Benevento langobardu valdnieka nāves 1078. gadā pāvests iecēla Robertu Žiskāru par jauno valdnieku.

Citi Otvilu dzimtas pārstāvji iekaroja Adrijas jūras piekrastes zemes, izveidoja Loritello grāfisti un turpināja karagājienus pret vēl neiekarotajām langobardu pilsētām.

Itālijas dienvidi, 1050
Itālijas dienvidi, 1112
Otvilu valdītā Antiohijas valsts 1135. gadā
Roberta Žiskāra kaps
Normaņu celtais Melfi cietoksnis

Roberts Žiskārs 1059. gadā no pāvesta saņēma Sicīlijas hercoga titulu un kopā ar savu jaunāko brāli Rožēru Boso 1061. maijā iebruka musulmaņu pārvaldītajā salā, uzreiz ieņemot Mesīnu. 1064. un 1071. gadā Roberts Žiskārs atgriezās Sicīlijā. 1072. gada janvārī izdevās pakļaut Palermo un Roberts Žiskārs iecēla Rožēru Boso par Sicīlijas grāfu un sadalīja salu - sev paturot Palermo, daļu Mesīnas un jau iekarotos rajonus, jaunākajam brālim atstājot vēl neiekarotās zemes.

1077. gadā Rožērs Boso ar dēlu Jordānu ieņēma Trapani pilsētu salas rietumos un 1081. gadā Katāniju. 1083. gadā Rožērs Boso atgriezās Itālijā, taču Jordāna dumpis spieda viņu atgriezties Sicīlijā. 1085. gada maijā Rožērs Boso kopā ar Jordānu uzbruka Sirakūzām kuras ieņēma 1086. gada martā. 1091. gada februārī tika ieņemta Noto, pēdējā musulmaņu kontrolē esošā pilsēta salas dienvidos. 1091. gadā Rožērs Boso iekaroja Maltu.

Roberta Žiskāra mantinieki Bohemonds un Rožērs Borsa uzsāka savstarpēju cīņu par tēva mantojumu, kamēr Rožērs Boso nostiprinājās Sicīlijā un atstāja to mantojumā saviem dēliem Simonam un Rožēram II. Bohemonds piedalījās Pirmajā Krusta karā un ieņēma Antiohiju, kur 1098. gadā izveidoja savu valsti, kas Otvilu valdījumā pastāvēja līdz 1268. gadam.

Pēc Simona nāves 1105. gadā Rožērs II kļuva par vienīgo Sicīlijas valdnieku un uzsāka kampaņu, lai iegūtu sava radinieka, Rožēra Borsas dēla Viljama II valdītās zemes Itālijas pussalā. Pēc Viljama II nāves 1127. gadā Rožērs II bija ne tikai Sicīlijas grāfistes, bet arī Apūlijas un Kalabrijas hercogs. 1130. gadā viņš panāca pāvesta atbalstu savai kronēšanai par Sicīlijas karali un izveidoja Sicīlijas karalisti. Rožēra II troni mantoja viņa dēls Viljams Sliktais, kurš valdīja līdz 1166. gadam. Viņa troni mantoja mazgadīgais dēls Viljams Labais, kurš mira 1189. gadā, neatstājot tiešu mantinieku. Karalistē par troni cīnījās vairāki radinieki, līdz 1194. gadā uzvarēja Rožēra II meitas Konstances vīrs, Svētas Romas impērijas imperators Heinrihs VI. Otvilu asinis ieplūda arī Hoenštaufenu dinastijā.