Benevento

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Benevento
Pilsēta
Benevento
Sv. Sofijas laukums
Sv. Sofijas laukums
Benevento (Itālija)
Benevento
Benevento
Koordinātas: 41°08′N 14°47′E / 41.133°N 14.783°E / 41.133; 14.783Koordinātas: 41°08′N 14°47′E / 41.133°N 14.783°E / 41.133; 14.783
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Reģions Kampānija
Province Benevento province
Platība
 • Kopējā 130,84 km2
Augstums 135 m
Iedzīvotāji (2018)
 • kopā 59 789
 • blīvums 457/km²
Mājaslapa www.comune.benevento.it
Benevento Vikikrātuvē

Benevento (itāļu: Benevento) ir pilsēta Itālijā, Kampānijas reģionā, Benevento provinces administratīvais centrs. Pilsēta atrodas apmēram 50 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Neapoles, uz paugura 135 metrus virs jūras līmeņa, Kalore Iprino un Sabato upju sateces vietā. Šeit atrodas Romas katoļu arhibīskapa sēdeklis. Ap Benevento ir pilsētas rajons ar 110 000 iedzīvotāju.

Pilsēta atrodas senā Beneventuma vietā, kura sākotnējais nosaukums bija Maleventum, vai vēl agrāk Maloenton. Pilsētas latīniskais nosaukums tulkojumā nozīmē ceļavēju.

Savas mākslinieciskās un kultūrvēstures nozīmes dēļ Benevento Sv. Sofijas baznīca 2011. gadā tika pasludināta par UNESCO pasaules mantojuma objektu, kā daļa no langobardu septiņu celtņu grupām Itālijā (568.–774. gadu periods).

Pilsētas aizbildnis skaitās Sv. Bartolomejs, kura pīšļi atrodas Benevento Sv. Bartolomeja bazilikā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz romiešu atnākšanai, kuri pārsauca to par Beneventumu, šeit atradās samnītu apdzīvota vieta Maleventuma. Caur šo pilsētu tika izveidots Apija ceļš, kas ļāva romiešiem izmantot to kā placdarmu savas ietekmes paplašināšanai uz Itālijas dienvidiem. Pie Benevento 275. gadā pr.Kr. cieta sakāvi savā beidzamajā kaujā pret romiešiem Epīras ķēniņš Pirrs.

Impērijas beidzamajos gados Benevento sagrāva gotu vadonis Totila. Pilsētu atjaunoja langobardi, kas izvēlējās Benevento par savas varas centru Itālijas dienvidos. Viņu 571. gadā izveidotā Benevento hercogiste palika par nozīmīgāko politisko veidojumu uz dienvidiem no Romas līdz pat 9. gadsimta beigām, kad tā iekšējo konfliktu rezultātā zaudēja savu nozīmi. 11. gadsimtā pilsētu pārņēma bizantieši, bet pēc tam, līdz pat Itālijas apvienošanai, Romas pāvests.

860. gadā Benevento ķēniņš Adelhizs deva patvērumu no saviem valdījumiem atbēgušajam Lambertam un Hildebertam, Kamerino grāfam, kas bija sazvērestībā pret Itālijas karali Ludviķi II. Nedaudz vēlāk Adelhizs kopā ar Salerno ķēniņu Gveferu un Neapoles hercogu Sergiju II vadīja Dienviditālijas aristokrātu sacelšanos. 871. gadā tiem pievienojās Lamberts, kurš kļuva par Spoleto hercogu, un Lamberts Plikpauris, jaunais Kamerino grāfs. Benevento ķēniņš sagūstīja Ludviķi II un noturēja to gūstā vairāk par mēnesi, no 871. gada 13. augusta līdz 17. septembrim. Imperators tika atlaists pēc tam, kad deva zvērestu neatriebties dumpiniekiem, taču uzreiz pēc atbrīvošanas Spoleto un Kamerino viņš konfiscēja. Lamberts II atkal atrada patvērumu Benevento pie Adelhiza, un šoreiz ar Lambertu Plikpauri. 872. gadā viņi karoja ar saracēņiem, sakaujot viņu karaspēku, kas turēja aplenkumā Salerno.

Nākošā gadā Romas pāvests Jānis VIII atbrīvoja Ludviķi II no zvēresta, kuru tas bija devis Adelhizam, un pēc tam imperators aplenca Benevento, taču cieta neveiksmi.

1266. gadā pie Benevento mūriem karalis Anžujas Kārlis sakāva pēdējo Štaufenu monarhu Sicīlijas Manfredu, un iekaroja viņa valsti.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trajāna triumfa arka.

Antīkais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Trajāna triumfa arka ir nozīmīgākais antīkā laika piemineklis šajā pilsētā, kas norāda uz tās nozīmīgumu senās Romas laikā. Arku par godu Trajānam uzcēla senāts 114. gadā[1], kuras bareljefos attēloti svarīgi ar imperatoru saistīti notikumi, viņa pilsoniskie un militārie sasniegumi. Šī būve atradās vietā, kur Benevento sākās Trajāna ceļš, kuru imperators izveidoja lai saīsinātu ceļu no Romas uz Brindizi.
  • Senais teātris, kas ir samērā labi saglabājies blakus katedrālei un Port Arsa vārtiem. Šo grandiozo celtni uzbūvēja Adriāns, bet pēc tam paplašināja Karakalla. Tā diametrs bija 90 metri, un ietilpa 10 000 (līdz 15 000) skatītāju. Mūsdienās tas tiek izmantots teātra, deju un operu uzvedumiem.
  • Liels kriptoportiks 60 metri garš, pazīstams kā Santi Quaranta drupas, domājams, tirgus. Pēc Meomartini vārdiem saglabājusies ir tikai celtnes daļa, kuras kopējais garums kādreiz sasniedza 520 metrus.
  • Ķieģeļu arka, kas saucas "Arco del Sacramento".
  • Ponte Leproso senais romiešu tilts pāri Sabato upei, atrodas uz leju no pilsētas centra.
  • Bue Apis, plaši pazīstams kā A ufara ("bifelis"). Tas ir pagrabs vērša veidā (vērša no Izīdas tempļa).

Dažādus uzrakstus un senus dekoratīvus akmens fragmentus var redzēt iemūrētus senu māju sienās. 1903. gadā Izīdas tempļa pamati tika atrasti netālu no Trajāna arkas, kā arī tika atrasti daudzu skulptūru fragmenti kā ēģiptiešu, tā arī grieķu-romiešu stilā. Tie, domājams, tika izmantoti pilsētas mūra pamatiem, kas tika rekonstruēts 663. gadā, baidoties no Bizantijas imperatora Konstanca II uzbrukuma. Templis tika nojaukts pēc bīskapa Sv. Barbata pavēles, lai sagādātu nepieciešamos materiālus

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sv. Sofijas baznīcas fasāde.
  • Sv. Sofijas baznīca veidota apaļas celtnes veidā, datēta ar apmēram 760. gadu. Šī nelielā pašlaik modernizētā celtne ir viens no galvenajiem langobardu sakrālās arhitektūras paraugiem. Plānu veido sešstūris, kura virsotnes atrodas kolonnas, kas bija ņemtas no Izīdas tempļa. Kolonnas ir savienotas ar arkām, balstot centrālo kupolu. Iekšējo sešstūri, savukārt, apņem desmitstūru vainags ar astoņām balta kaļķakmens kolonnām un divām kolonnām blakus ieejai. Baznīcas interjeru veidoja bizantiešu mākslinieku freskas. Šo fresku fragmentus, kas attēlo Kristus gaitas, vēl joprojām var redzēt divpusējās apsīdās. Sv. Sofijas baznīca bija gandrīz sagrauta 1688. gada zemestrīcē, un pārbūvēta barokālas formās pēc tā laika kardināla Orsini rīkojuma (vēlāk kļuva par Benediktu XIII). Sākotnējās formas tika aizsegtas un tika atjaunotas tikai pēc 1951. gada restaurācijas. 2011. gadā baznīca kļuva par UNESCO pasaules mantojuma objektu kā langobardu kultūras daļa.
  • Sv. Marijas katedrāle ar arkādes fasādi un nepilnīgo kvadrātveida zvanu torni tiek datēta ar 9. gadsimtu. 1114. gadā tika pārbūvēta. Fasāde ir saskatāmi gotiski elementi. Katedrāles bronzas durvis, dekorētas ar bareljefiem, ir spilgts romānisma mākslas piemērs, kas varētu būt taisītas 13. gadsimta sākumā. Interjers veidots bazilikas veidā, dubultās ejas iet caur senām kolonnām. Sv. Bartolomeja marmora skulptūra, kuras autors ir Nikola da Monteforte, ir attiecināma uz 14. gadsimtu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]