Pāriet uz saturu

Pārbrauktuve

Vikipēdijas lapa
Regulējama bez barjerām ar balto kontroluguni
Regulējama apsargāta dzelzceļa pārbrauktuve ar barjerām

Pārbrauktuve ir sliežu ceļa un autoceļa viena līmeņa krustojums. Vilcienam ir priekšroka šķērsot pārbrauktuvi. Viena līmeņa krustošanās nevēlamos faktorus — iespējamos sadursmes draudus — novērš ceļa pārvada izbūve, t.i. krustošana atšķirīgos līmeņos — pa augšu vai apakšu. Pārbrauktuve rada neērtības gan autovadītājiem — sakarā ar gaidīšanai patērēto laiku, gan visādā ziņā prasa dzelzceļa speciālistu ievērojamu piepūli.

Pārbrauktuves iedala četros tipos: apsargājamas, neapsargājamas, regulējamas un neregulējamas.

Trūkumi

[rediģēt | labot pirmkodu]

Galvenais pārbrauktuves trūkums ir autoceļa un sliežu ceļa krustošana vienā līmenī. Laiku pa laikam gadās iepriekš neparedzētas problēmas, kuras apdraud satiksmes drošību.

Attēlu galerija

[rediģēt | labot pirmkodu]

Intervāli

[rediģēt | labot pirmkodu]

Parasti pārbrauktuvi aizver dodot laiku pārbrauktuves atbrīvošanai transportlīdzeklim, kurš to šķērso ar ātrumu ne mazāku par 8 km/h pie maksimālā transportlīdzekļa garuma — 24 m[1] laikā, ko vilciens pārvar braucot ar maksimālo noteikto ātrumu, tuvākā tuvošanās iecirkņa garuma sākumu noapaļojot uz pagarinājumu līdz veselam blokposmam vai veselai sliežu ceļa sekcijai, vai arī nepieciešamības gadījumā ierīkojot atsevišķu izolētu tuvošanās iecirkni. Signalizācijas sistēmas parasti neparedz faktiskā vilciena ātruma diferenci un slēgšanas laiki atšķiras vilcieniem, kuri brauc ar maksimālo ātrumu un lēnajiem vilcieniem, kuri turklāt pusceļā var apstāties, piemēram, lai iekāptu un izkāptu pasažieri, vai lai veiktu sliežu ceļa uzturēšanu vai remontu ar tuvošanās iecirkņa aizņemšanu. Attīstītās dzelzceļa infrastruktūrās šādu sarežģītu diferenci paredzēt ir iespējams. Vienkāršāk un drošāk uzbūvēt ceļu pārvadu, lai atrisinātu problēmu pavisam.

Ierīkošana

[rediģēt | labot pirmkodu]

Pārbrauktuves parasti ierīko taisnos sliežu ceļa posmos. Atkarībā no ceļa nozīmes un svarīguma šķērsošanai nepieciešams taisns leņķis, bet kad tas nav iespējams, pieļauj leņķi 90 ÷ 60 ÷ 45 grādu robežās, nodrošinot normatīvos paredzēto redzamības trijstūri, kas atļauj autovadītājiem no pietiekami droša attāluma pamanīt pārbrauktuvei tuvojošos vilcienu.
Pārbrauktuves ierīko līnijās ar vilcienu kustības ātrumu līdz 140 km/h. Ja tomēr tiek atļauta ātrāka vilcienu kustība, jārēķinās ar iespējamiem autotransporta korķiem, jo šajā gadījumā pārbrauktuvi aizver grafikā noteiktajā laikā — vismaz 5 min pirms vilciena, bet ja vilciens kavējas, kopējā situācija pasliktinās.
Pārbrauktuves tiešā tuvumā ir paredzēts pietiekama platuma nodalīts gājēju ceļš, ja tas ir arī pieejā; var būt paredzēts atsevišķs veloceļš; var būt arī atsevišķs mājlopu pārdzīšanas ceļš.

Funkcionalitāte

[rediģēt | labot pirmkodu]

Kategorijas

[rediģēt | labot pirmkodu]

Pēc diennakts autotransporta intensitātes, vilcienu summētā skaita, pēc sliežu ceļu skaita pārbrauktuves iedala četrās kategorijās[2].

Regulējamība

[rediģēt | labot pirmkodu]

Pārbrauktuves iedala regulējamās un neregulējamās. Regulējamās pārbrauktuvēs kustību vada ar luksoforu palīdzību neatkarīgi no barjeru esamības vai neesamības, bet neregulējamās autotransporta kustība notiek bez luksoforiem.

Apsardze

[rediģēt | labot pirmkodu]

Uz apsargājamām pārbrauktuvēm ir dežurants, uz neapsargājamām nav. Ir pārbrauktuves, kurās dežurants situāciju kontrolē no attāluma ar tālkontroles un/vai video sistēmu, neatrodoties tieši pārbrauktuves tuvumā. Dežurējošais darbinieks vai pārbrauktuves dežurants, kurš strādā uz vietas, vienlaicīgi pilda pilnvarota satiksmes regulētāja funkcijas, kā arī signālista funkcijas.

Funkcionālā statusa noteikšana un mainīšana

[rediģēt | labot pirmkodu]

Par pārbrauktuves slēgšanu vai atvēršanu, iekārtojuma vai apkalpošanas mainīšanu un par sabiedriskā transporta regulārā maršruta atvēršanu pāri pārbrauktuvei attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajā kārtībā lemj komisija, kura atkarībā no konkrētā uzdevuma un mērķiem, cik tas tieši skar viņu intereses, var būt šādā sastāvā: dzelzceļa un autoceļa pārvaldītājs; autosatiksmes drošību uzraugošā institūcija; attiecīgās pašvaldības pārstāvis; valsts dzelzceļa inspekcija; un atsevišķos gadījumos valdības pārstāvis. Par pārbrauktuves funkcionālā statusa maiņu informē sabiedrību.

Aprīkojums

[rediģēt | labot pirmkodu]
Aizsprosta luksofors (normāli nedegošs)

Tiesību aktos noteiktajā kārtībā pārbrauktuves aprīkojamas un apgādājamas ar:

  1. ceļa zīmēm;[3]
  2. ceļa apzīmējumiem;[3]
  3. augstumgabarīta vārtiem elektrificētajās dzelzceļa līnijās (h=4,5m);[1]
  4. noteiktā kārtībā izvietotiem ceļa stabiņiem un sētām;
  5. autoceļa luksoforiem ar sarkanām vai sarkanām un baltām signālugunīm;[3]
  6. skaņas signalizāciju (zvans);
  7. vilcienu aizsprostluksoforiem[4]  — ar sarkanām vai normāli — nedegošām ugunīm;
  8. manevru luksoforiem — sarkanām, baltām vai zilām ugunīm;[4]
  9. barjerām;
  10. aizsprosta izciļņvārstuļiem;
  11. svilpes signālzīmēm;[4]
  12. regulējošām signalizācijas sistēmām: automātiskajām, pusautomātiskajām, rokvadības;
  13. tālkontroles ierīcēm;
  14. video kontroles ierīcēm;
  15. dežuranta posteni, kuru nodrošina ar: vadības pulti; telefona vai radiosakariem; svilpi vai tauri, signālkarodziņiem un signāllākteņiem, pārnēsājamo signālzīmju un petaržu komplektu; apakšējā negabarīta kontrollīsti;[1] instrumenta komplektu; medicīnisko aptieciņu; ugunsdzēšamo aparātu; trosi; lāpstām, slotām un ziemā — kaisāmajām smiltīm; tehnisko dokumentāciju, piemēram, dažādas formas svarīgu notikumu reģistrācijas žurnāliem, pārbrauktuves vietējo instrukciju, vispārīgo pārbrauktuvju ekspluatācijas instrukciju, dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas[4] un ceļu satiksmes noteikumiem,[3] vilcienu kustības grafiku u.c.; pulksteni; dažādām darba un sadzīves komfortam nepieciešamām lietām — dzeramo ūdeni, sanitāro mezglu u.c.; u.c. neuzskaitīto;
  16. elektroapgādes iekārtām un akumulatoriem;
  17. apgaismojumu;
  18. u.c.

Aprīkojuma attēlu galerija

[rediģēt | labot pirmkodu]

Ekspluatācija

[rediģēt | labot pirmkodu]
Automātiskās un ar roku pagriežamās barjeras

Regulējošās sistēmas

[rediģēt | labot pirmkodu]

Kā iepriekš minēts, pārbrauktuves var aprīkot ar regulējošām signalizācijas sistēmām: automātisko, pusautomātisko un rokvadības.
Automātiskās, kas pilnībā darbojas bez tiešas cilvēka iejaukšanās.
Pusautomātiskām, kad pārbrauktuvi aizver automātika, bet pēc pārbrauktuves atbrīvošanas dežurantam jānospiež attiecīga poga.
Rokvadība, kur dežurants vai cits atbildīgs dzelzceļa speciālists, kam tas uzticēts, saņemot paziņojumu par vilciena tuvošanos vai manevru darbu veikšanu vai grafika vilciena palaišanai noteiktā laikā un situācijās, patstāvīgi aizver pārbrauktuvi, nospiežot attiecīgas pogas, vai ar kurbuli darbinot barjeru mehānismu, vai pārvietojot horizontālās barjeras ar rokām u.tml. Pēc pārbrauktuves atbrīvošanas, tā tādā pašā kārtībā atverama.

Kustības (ne)regulēšana, uzmanīga šķērsošana, īslaicīga slēgšana

[rediģēt | labot pirmkodu]
Īslaicīgi slēgtas pārbrauktuves uz remontdarbu laiku apbraucamā ceļa zīme nr. 730

Kad tuvošanās iecirkni ilgāku laiku aizņem ceļu mašīnas vai tiek mainītas sliedes, kā arī divceļu līnijās vilcienu kustībai pa nepareizo ceļu, kas nav aprīkots ar nepieciešamo tuvošanās iecirkni, plānveida darbu nodrošināšanai uz pārbrauktuves vai tās tuvumā un citos šķērsošanas traucējumu gadījumos, par to brīdina vilcienu (lokomotīvju) mašīnistus, nepieciešamības gadījumā nosaka ātruma ierobežojumus vilcieniem. Satiksmes organizācijai var būt šādi varianti:

  1. ja pārbrauktuve ir apsargājama, kustību vada dežurants[1];
  2. ja redzamības trijstūris ir pietiekami pārskatāms, uz pārbrauktuves brīdinājuma zīmi par to, ka signalizācija nedarbojas[2] un aizsedz luksoforus. Ja ir barjeras, tās nosien paceltā stāvoklī.

Inženierbūvju avārijas situācijā vai uz būvniecības laiku vai plānveida kapitālā remonta laikā konkrētās pārbrauktuves apbraukšanai var atvērt pagaidu pārbrauktuvi vai noteikt apbraucamos maršrutus, kas saskaņojams ar attiecīgo pašvaldību, ceļa pārvaldnieku, sabiedriskā transporta maršrutu plānošanas institūciju un nepieciešamības gadījumā arī ar autotransporta satiksmes drošības pārraudzības institūciju.

Klājs

[rediģēt | labot pirmkodu]
Pārbrauktuves dzelzsbetona montāžas bloku klājs

Dzelzceļa pārbrauktuves klājs var būt ar cieto, mīksto vai kombinēto segumu. Cietais segums ir no dzelzsbetona, vai asfaltbetona. Mīkstais no cietās gumijas vai kompozīta materiāliem vai cietās plastmasas vai koka. Pārbrauktuves klājs atrodas uz zemes klātnes un tā ir sliežu režģa ceļa virsbūves konstrukcija ar brauktuvei paredzēto papildaprīkojumu, kas, atkarīga no izvēlētās šķērsprofila konstrukcijas. Virsbūves kopums var sastāvēt no: balasta; pretsliedēm; gumijām, atspiedējbrusām, atbalstbrusām un dēļiem, fiksācijas ķīļiem; smalkas frakcijas šķembām montāžas bloku augstumstarpības kompensācijai, vai kā asfalta balasta materiāls (ja tas konkrētā situācijā ir nepieciešams); montāžas elementu stiprinājumiem (kabas, naglas, skrūves); atkarībā no mīkstā vai cietā seguma var būt asfalta, dzelzsbetona klājums vai dzelzsbetona montāžas bloki, cietās gumija vai cietās plastmasas montāžas bloki, kompozīta bloki vai sekcijas; apzāģēti un veseli koka gulšņi, brusas un dēļi koka klāja segumam; u.c.


Pārbrauktuves klājam jābūt līdzenam — sliežu ceļa malās jābūt vienā līmenī ar sliedes galviņas virsmu, bet sliežu ceļa platuma vidū — paaugstinātam aptuveni 1 cm sliežu ķēžu šuntēšanas nepieļaušanai transportlīdzekļiem ar elektriski neizolētiem gaitekļiem. Līknēs ārējam sliedes pavedienam ierīko aprēķināto paaugstinājumu.
Reņu izmērus (sprauga starp sliedi un pretsliedi — platums, dziļums) un ieejas parametrus konkrēta sliežu ceļa platuma ceļam nosaka attiecīgi dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas noteikumi un būvju tuvinājuma gabarīts.
Pirms klāja montāžas darbu vadītājs parasti izmanto gatavu plāna un šķērspreofila rasējumu konkrētai pārbrauktuvei vai vadās pēc rokasgrāmatu tipveida zīmējumiem vai pats uzzīmē skici konkrētai vietai, ņemot vārā tos materiālus, kas ir viņa rīcībā.

Dzelzsbetona plātnēm izvirzītās prasības

[rediģēt | labot pirmkodu]
  1. Būtiski ir stiegrojuma diametri un attālumi starp tiem (Stiegrojumu aprēķina saskaņā ar slodzēm, kas noteiktas atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.279, 2. pielikumam).
  2. Minimālā betona klase - C35/45. Šādu betona klasi plaši izmanto tiltu konstrukcijās, hidrotehniskajās būvēs, banku glabātavās, speciālajās dzelzsbetona konstrukcijās un izstrādājumos, piemēram, kolonnu, spraišļu, siju, baseinu gultņu un citu konstrukciju izgatavošanai, kurām ir izvirzītas īpašas prasības. Šādu betonu parasti izgatavo, izmantojot granīta šķembas un pielietojot plastifikatorus un citas speciālās piedevas, lai nodrošinātu nepieciešamās īpašības.
  3. Betona aizsargslānis - 35 mm. Betona aizsargslāņa biezums nodrošina stiegrojuma aizsardzību pret koroziju un ilgtermiņa ekspluatācijas izturību.
  4. Dzelzsbetona plātņu un pamatu bloku betonam jāatbilst ārējās iedarbības klasei XF4 saskaņā ar LVS EN 206 4.1 punktu. Betons ir pakļauts periodiskai samitrināšanai/ izžūšanai un sasalšanai kā arī lielam piesūcinājumam ar ūdeni un pret apledojuma vielām.
  5. Minimālā betona salizturības marka - F300, saskaņā ar LVS 156-1. Šī prasība nodrošina betona salizturības ciklus, kas ir būtiski, lai novērstu bojājumus, kas rodas atkārtotas sasalšanas un atkausēšanas dēļ.
  6. Dzelzsbetonam jābūt izturīgam pret sālsskābēm un citām ķīmiskām vielām, kas tiek izmantotas ceļu uzturēšanā, nodrošinot konstrukcijas ilgmūžību vismaz 5 gadu periodā. Betons jāprojektē un jātestē, lai nodrošinātu atbilstošu ķīmisko izturību atbilstoši normatīvajiem standartiem (EN 206).
  7. Dzelzsbetona virsmai jābūt raupjai ar vidējo raupjuma dziļumu robežās no 1,5 mm līdz 3,0 mm.
  8. Betona ūdens necaurlaidības marka - W12, saskaņā ar LVS 156-1. Šī prasība nodrošina betona izturību pret ūdens iekļūšanu un palīdz saglabāt betona integritāti nelabvēlīgos apstākļos.
  9. Betona izgatavošanai izmanto 1. grupas cementu - CEM I 42,5N. Šāda veida cementu izmanto betona ražošanā, nodrošinot augstu stiprību un salizturību, kas ir būtiski konstrukcijām, kurām jāiztur intensīva ekspluatācija un nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi.
  10. Neoprēna loksnes pielīmē un stiprina ar dībeļu naglām, ar soli (attālumu starp stiprinājumiem) 300 mm. Neoprēna loksnes izmanto, lai nodrošinātu elastīgu savienojumu un aizsardzību pret vibrācijām un mehāniskām slodzēm.
  11. Starp betona blokiem jānodrošina deformācijas šuves, izmantojot elastīgu bitumena un gumijas materiālu, kas nodrošina pietiekamu deformācijas kapacitāti un izturību pret temperatūras svārstībām un kustībām. Deformācijas šuves materiālam jābūt elastīgam un noturīgam pret laika apstākļu ietekmi, lai garantētu bloku kustības brīvību un novērstu plaisu veidošanos konstrukcijā. Bitumena slāņa biezums: Minimālais bitumena slāņa biezums šuvē – 5 mm,  elastīgās gumijas slāņa biezums – 10 mm biezam.
  12. Plātnes ir izturīgas pret plaisām un tās iztur maksimālo ass slodzi saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.279, 2. pielikumu. Šī prasība nodrošina plātņu ilgtermiņa ekspluatācijas drošību un izturību pret mehānisko slodzi.
  13. Dzelzsbetona virsmai nedrīkst būt redzamu vizuālu defektu, piemēram, plaisu, plankumu, bojātu slāņu vai korozijas pazīmju, trīs gadu laikā no ekspluatācijas uzsākšanas dienas

Klāja attēlu galerija

[rediģēt | labot pirmkodu]


Ārzemju pārbrauktuvju attēlu galerija

[rediģēt | labot pirmkodu]

Pārbrauktuves ierīkošana

[rediģēt | labot pirmkodu]

Pārbrauktuvi var ierīkot tikai tad, ja to atļauj normatīvie akti un to saskaņo ar dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju. Latvijā šos nosacījumus reglamentē Ministru kabineta noteikumi Nr. 392 "Pārbrauktuvju un gājēju pāreju ierīkošanas un slēgšanas noteikumi". Atkarībā no ierosinātāja, pastāv dažādas pieejas pārbrauktuvju izveidei:

  • ja piekļuvi pieprasa privātpersona vai uzņēmums – visu izbūvi nodrošina ierosinātājs;
  • ja ierosina pašvaldība vai valsts – būvniecību nodrošina iniciātors un/vai dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs.
Pārbrauktuvju izveides iespējamie modeļi
Nr.

p.k.

 Pārbrauktuves vai gājēju pārejas ierīkošanas inicators Sliežu ceļa īpašnieks Atļaujas nepieciešamas Infrastruktūras izbūves nodrošinātājs
1 Privātpersona (fiziska vai juridiska) pieprasa piekļuvi īpašumam LDz LDz, VDzTI, pašvaldība Iniciātors
2 Publiskā ceļa pārvaldītājs (pašvaldība, valsts) īsteno pieejamības risinājumu LDz LDz, VDzTI, Satiksmes ministrija Iniciātors un/vai LDz
3 Komersants izvairās no servitūtiem Privātpersona (pievienojums LDz citā vietā) No visām iesaistītajām pusēm Iniciātors

Ja publiska ceļa šķērsojums nepieciešams pāri privātam sliežu ceļam un netiek panākta vienošanās, pašvaldība vai valsts var lemt par piespiedu lietošanas tiesību noteikšanu (servitūtu) vai, galējos gadījumos, nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Šādā gadījumā zemes īpašniekam pienākas taisnīga atlīdzība.

Apgaismojums

[rediģēt | labot pirmkodu]

Apgaismojums pārbrauktuvēs un gājēju pārejās jānodrošina atbilstoši drošības prasībām: vismaz 3 luksi, bet 1. kategorijas pārbrauktuvēm – 5 luksi. Ja gaismeklis atrodas dzelzceļa pārbrauktuves daļā (t. i., starp ceļa zīmēm Nr. 134 un 135 vai virs gājēu pārejas klātnes, kas šķērso sliežu ceļu), tā uzstādīšana un ekspluatācija ir dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja pienākums. Ja apgaismojums atrodas ārpus šīs zonas (piemēram, uz pieguloša gājēju vai autoceļa), atbildība gulstas uz attiecīgās piekļuves infrastruktūras pārvaldītāju. Ja gaismekli uzstāda ceļa pārvaldītājs uz dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja zemes, nepieciešams saskaņojums un atsevišķs līgums par gaismekļa ekspluatāciju.

Izmaksu sadale

[rediģēt | labot pirmkodu]

Pārbrauktuve vai gājēju pāreja krusto divas vai vairākas infrastruktūras vienā līmenī (piemēram, dzelzceļš, autoceļš, veloceliņš vai gājēju ceļš). Tāpēc būvniecības izmaksas sedz iniciators vai tās infrastruktūras pārvaldītājs, kuras ceļa daļā attiecīgais šķērsojums izbūvēts (piemēram, starp ceļa zīmēm Nr. 134 un 135 vai virs gājēju pārejas klātnes, kas šķērso sliežu ceļu). Noteikumi paredz:

  • pieejas ceļa vai gājēju ceļa izbūvi sedz attiecīgās infrastruktūras pārvaldītājs;
  • sliežu ceļu daļas izbūvi sedz:
    • iniciators, ja tas ir privāts vai komerciāls pieprasījums;
    • iniciators un/vai dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs, ja tā ir valsts vai pašvaldības īstenota sabiedriskā pieejamības infrastruktūra viena projekta ietvaros.

Ja izveidotā šķērsojuma aprīkojumā iesaistītas vairākas puses (piemēram, apgaismojums vienlaikus apgaismo gan gājēju ceļu, gan sliežu ceļu), ieteicams noslēgt savstarpēju līgumu, kurā precīzi noteikts katras puses pienākumu apjoms un izmaksu sadalījums. Taisnīgas sadarbības princips balstīts uz Civillikuma 1. pantu, kas paredz godprātības ievērošanu civiltiesiskās attiecībās, un 1069. pantu, kas attiecas uz kopīpašuma izdevumu segšanu. Šāds līgums precizē atbildību un novērš pārmetumus par publisko līdzekļu nelietderīgu izmantošanu.

Atsauces

[rediģēt | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 4 1997.g. Krievijas Federācijas „Instrukciya po ekspluatacii zheleznodorozhnyx pereezdov” — interneta tiešsaistē —http://ohranatruda.ru/ot_biblio/normativ/data_normativ/9/9430/ Arhivēts 2016. gada 11. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  2. 1 2 1998.g. Dzelzceļa pārbrauktuvju un pāreju ierīkošanas, aprīkošanas, apkalpošanas un slēgšanas noteikumi — interneta tiešsaistē — http://likumi.lv/doc.php?id=50059
  3. 1 2 3 4 2015.g. Ceļu satiksmes noteikumi — interneta tiešsaistē — http://likumi.lv/ta/id/274865-celu-satiksmes-noteikumi
  4. 1 2 3 4 2010.g. Dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas noteikumi — http://likumi.lv/doc.php?id=214699
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pārbrauktuve&oldid=4304353"