Pārbrauktuve

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Regulējama bez barjerām ar balto kontroluguni
Regulējama apsargāta dzelzceļa pārbrauktuve ar barjerām

Pārbrauktuve ir sliežu ceļa un autoceļa viena līmeņa krustojums. Vilcienam ir priekšroka šķērsot pārbrauktuvi. Viena līmeņa krustošanās nevēlamos faktorus - iespējamos sadursmes draudus - novērš ceļa pārvada izbūve, t.i. krustošana atšķirīgos līmeņos — pa augšu vai apakšu. Pārbrauktuve rada neērtības gan autovadītājiem — sakarā ar gaidīšanai patērēto laiku, gan visādā ziņā prasa dzelzceļa speciālistu ievērojamu piepūli.

Dzelzceļa pārbrauktuves, šķērsojošas lidmašīnu skrejceļus, ir sastopamas ļoti reti.

Pārbrauktuvju trūkumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais pārbrauktuves trūkums ir autoceļa un sliežu ceļa krustošana vienā līmenī. Laiku pa laikam gadās iepriekš neparedzētas problēmas, kuras apdraud satiksmes drošību.

Aizvēršanas intervāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti pārbrauktuvi aizver dodot laiku pārbrauktuves atbrīvošanai transportlīdzeklim, kurš to šķērso ar ātrumu ne mazāku par 8 km/h pie maksimālā transportlīdzekļa garuma — 24 m [1] laikā, ko vilciens pārvar braucot ar maksimālo noteikto ātrumu, tuvākā tuvošanās iecirkņa garuma sākumu noapaļojot uz pagarinājumu līdz veselam blokposmam vai veselai sliežu ceļa sekcijai, vai arī nepieciešamības gadījumā ierīkojot atsevišķu izolētu tuvošanās iecirkni. Signalizācijas sistēmas parasti neparedz faktiskā vilciena ātruma diferenci un slēgšanas laiki atšķiras vilcieniem, kuri brauc ar maksimālo ātrumu un lēnajiem vilcieniem, kuri turklāt pusceļā var apstāties, piemēram, lai iekāptu un izkāptu pasažieri, vai lai veiktu sliežu ceļa uzturēšanu vai remontu ar tuvošanās iecirkņa aizņemšanu. Attīstītās dzelzceļa infrastruktūrās šādu sarežģītu diferenci paredzēt ir iespējams, atstājot vilcienam laiku un vietu pietiekošam bremzēšanas ceļam pēkšņās situācijās. Vienkāršāk un drošāk uzbūvēt ceļu pārvadu, lai atrisinātu problēmu pavisam.

Ierīkošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārbrauktuves parasti ierīko taisnos sliežu ceļa posmos. Atkarībā no ceļa nozīmes un svarīguma šķērsošanai nepieciešams taisns leņķis, bet kad tas nav iespējams, pieļauj leņķi 90 ÷ 60 ÷ 45 grādu robežās, nodrošinot normatīvos paredzēto redzamības trijstūri, kas atļauj autovadītājiem no pietiekami droša attāluma pamanīt pārbrauktuvei tuvojošos vilcienu.
Pārbrauktuves ierīko līnijās ar vilcienu kustības ātrumu līdz 140 km/h. Ja tomēr tiek atļauta ātrāka vilcienu kustība, jārēķinās ar iespējamiem autotransporta korķiem, jo šajā gadījumā pārbrauktuvi aizver grafikā noteiktajā laikā - vismaz 5 min pirms vilciena, bet ja vilciens kavējas, kopējā situācija pasliktinās.
Pārbrauktuves tiešā tuvumā ir paredzēts pietiekama platuma nodalīts gājēju ceļš, ja tas ir arī pieejā; var būt paredzēts atsevišķs veloceļš; var būt arī atsevišķs mājlopu pārdzīšanas ceļš.

Pārbrauktuves funkcionālais statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kategorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc diennakts autotransporta intensitātes, vilcienu summētā skaita, pēc sliežu ceļu skaita pārbrauktuves iedala četrās kategorijās [2].

Regulējamība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārbrauktuves iedala regulējamās un neregulējamās. Regulējamās pārbrauktuvēs kustību vada ar luksoforu palīdzību neatkarīgi no barjeru esamības vai neesamības, bet neregulējamās autotransporta kustība notiek bez luksoforiem.

Apsardze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz apsargājamām pārbrauktuvēm ir dežurants, uz neapsargājamām nav. Ir pārbrauktuves, kurās dežurants situāciju kontrolē no attāluma ar tālkontroles un/vai video sistēmu, neatrodoties tieši pārbrauktuves tuvumā.

Funkcionālā statusa noteikšana un mainīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par pārbrauktuves slēgšanu vai atvēršanu, iekārtojuma vai apkalpošanas mainīšanu un par sabiedriskā transporta regulārā maršruta atvēršanu pāri pārbrauktuvei attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajā kārtībā lemj komisija, kura atkarībā no konkrētā uzdevuma un mērķiem, cik tas tieši skar viņu intereses, var būt šādā sastāvā: dzelzceļa un autoceļa pārvaldītājs; autosatiksmes drošību uzraugošā institūcija; attiecīgās pašvaldības pārstāvis; valsts dzelzceļa inspekcija; un atsevišķos gadījumos valdības pārstāvis. Par pārbrauktuves funkcionālā statusa maiņu informē sabiedrību.

Aprīkojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aprīkojuma uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārbrauktuve pie Zālītes stacijas.JPG
Aizsprosta luksofors (normāli nedegošs)

Tiesību aktos noteiktajā kārtībā pārbrauktuves aprīkojamas un apgādājamas ar:

  1. ceļa zīmēm [3];
  2. ceļa apzīmējumiem [3];
  3. augstumgabarīta vārtiem elektrificētajās dzelzceļa līnijās (h=4,5m) [1];
  4. noteiktā kārtībā izvietotiem ceļa stabiņiem un sētām;
  5. autoceļa luksoforiem  ar sarkanām vai sarkanām un baltām signālugunīm [3];
  6. skaņas signalizāciju (zvans);
  7. vilcienu aizsprostluksoforiem [4]  — ar sarkanām vai normāli - nedegošām ugunīm;
  8. manevru luksoforiem — sarkanām, baltām vai zilām ugunīm [4];
  9. barjerām;
  10. aizsprosta izciļņiem;
  11. svilpes signālzīmēm [4];
  12. regulējošām signalizācijas sistēmām: automātiskajām, pusautomātiskajām, manuālajām;
  13. tālkontroles ierīcēm;
  14. video kontroles ierīcēm;
  15. dežuranta posteni, kuru nodrošina ar: vadības pulti; telefona vai radiosakariem; svilpi vai tauri, signālkarodziņiem un signāllākteņiem, pārnēsājamo signālzīmju un petaržu komplektu; apakšējā negabarīta kontrollīsti [1]; instrumenta komplektu; medicīnisko aptieciņu; ugunsdzēšamo aparātu; trosi; lāpstām, slotām un ziemā - kaisāmajām smiltīm; tehnisko dokumentāciju, piemēram, dažādas formas svarīgu notikumu reģistrācijas žurnāliem, pārbrauktuves vietējo instrukciju, vispārīgo pārbrauktuvju ekspluatācijas instrukciju, dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas [4] un ceļu satiksmes noteikumi [3], vilcienu kustības grafiku u.c.; pulksteni; dažādām darba un sadzīves komfortam nepieciešamām lietām - dzeramo ūdeni, sanitāro mezglu u.c.; u.c. neuzskaitīto;
  16. elektroapgādes iekārtām un akumulatoriem;
  17. apgaismojumu;
  18. u.c.

Aprīkojuma attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekspluatācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Automātiskās un ar roku pagriežamās barjeras

Regulējošās sistēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā iepriekš minēts, pārbrauktuves var aprīkot ar regulējošām signalizācijas sistēmām: automātisko, pusautomātisko un manuālo.
Automātiskās, kas pilnībā darbojas bez tiešas cilvēka iejaukšanās.
Pusautomātiskām, kad pārbrauktuvi aizver automātika, bet pēc pārbrauktuves atbrīvošanas dežurantam jānospiež attiecīga poga.
Manuālās, kur dežurants vai cits atbildīgs dzelzceļa speciālists, kam tas uzticēts, saņemot paziņojumu par vilciena tuvošanos vai manevru darbu veikšanu vai grafika vilciena palaišanai noteiktā laikā un situācijās, patstāvīgi aizver pārbrauktuvi, nospiežot attiecīgas pogas, vai ar kurbuli darbinot barjeru mehānismu, vai pārvietojot horizontālās barjeras ar rokām u.tml. Pēc pārbrauktuves atbrīvošanas, tā tādā pašā kārtībā atverama.

Kustības (ne)regulēšana, uzmanīga šķērsošana, īslaicīga slēgšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īslaicīgi slēgtas pārbrauktuves uz remontdarbu laiku apbraucamā ceļa zīme nr. 730

Kad tuvošanās iecirkni ilgāku laiku aizņem ceļu mašīnas vai tiek mainītas sliedes, kā arī divceļu līnijās vilcienu kustībai pa nepareizo ceļu, kas nav aprīkots ar nepieciešamo tuvošanās iecirkni, plānveida darbu nodrošināšanai uz pārbrauktuves vai tās tuvumā un citos šķērsošanas traucējumu gadījumos, par to brīdina vilcienu (lokomotīvju) mašīnistus, nepieciešamības gadījumā nosaka ātruma ierobežojumus (pāra vai nepāra vilcieniem vai visiem vilcieniem bez izņēmuma) un ir iespējams kāds no šādiem dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja risinājumiem:

  1. ja pārbrauktuve ir apsargājama un dežurants pastāvīgi ir uz vietas, kustību regulē ar vadības pults pogu un palīgpogu palīdzību [1];
  2. ja redzamības trijstūris ir pietiekami pārskatāms, uz pārbrauktuves var uzstādīt brīdinošu uzraktu par to, ka signalizācija nedarbojas [2] un aizsegt luksoforus. Ja ir barjeras, tās nosien paceltā stāvoklī;
  3. ja redzamība nav laba vai jāstrādā vairākas vai daudzas maiņas pastāvīgi bez pārtraukuma un kustība ir pietiekami intensīva, dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs atver pagaidu apsargājamu pārbrauktuvi ar dežuranta posteni un visu darbam nepieciešamo aprīkojumu. Pārbrauktuvi aizver un atver manuāli vai atkarībā no tām signalizācijas iespējām, kādas dotos apstākļos īsā termiņā ir nodrošināmas;
  4. īslaicīgiem plānotiem un neplānotiem darbiem ar tuvošanās iecirkņa aizņemšanu (parasti ne ilgāk par vienu darba maiņu pēc kārtas 8-12 h), vai nosūtot vilcienus pa posma nepareizo ceļu bez tuvošanās iecirkņiem, var norīkot dežurējošo darbinieku - kustības regulētāju — signālistu (-s) spilgtas krāsas oranžā atstarojošā signālvestē, ar pārnēsājamiem radio vai telefona sakariem ar stacijas dežurantu. Šajā gadījumā dežurējošais darbinieks ar noteiktām rokas kustībām un stāju un/vai lietojot papildaprīkojumu (pārnēsājamās horizontālās barjeras, pagaidu pārnēsājamos luksoforus vai signāllākteņus un skaņas signalizāciju) var atļaut vai aizliegt braukt garām pārbrauktuves luksoforam neatkarīgi no tā rādījumiem. Bet ja barjeras ir nolaistas, atļaut tās apbraukt viena noteikta virziena autotransportam. Vispirms laiž viena virziena transportlīdzekļus, tad pretējā. Dežūrējošais darbinieks spilgtas krāsas oranžā atstarojošā vestē dienas laikā uz neapsargātas pārbrauktuves vilcienus, kuriem nav tuvošanās iecirkņa, sagaida ar muguru vai krūtīm pret autoceļu labi pārskatāmā vietā gan no autoceļa, gan dzelzceļa, kas nozīmē, ka ceļu satiksmes dalībniekiem pārbrauktuvi šajā laikā šķērsot ir aizliegts. Vilcienus, kuriem nav tuvošanās iecirkņa, dienā dežurējošais darbinieks sagaida ar dzeltenu atritinātu karodziņu, kas prasa vilciena ātruma samazināšanu. Plānojot dežurējošā darbinieka darbu naktī, uz neapsargājamas pārbrauktuves jānodrošina kārtīgs apgaismojums. Naktī vilcienus, kam nav tuvošanās iecirkņa, sagaida ar dzidri baltu rokas signāllākteni, rādot signālu - "Braukt lēnāk!";
  5. Kad dežūrējošo darbinieku nenozīmē regulējamās pārbrauktuvēs bez tuvošanās iecirkņiem kādā no virzieniem, vilcieniem nosaka lēnu braukšanas ātrumu pāri pārbrauktuvei.[4]

Inženierbūvju avārijas situācijā vai uz būvniecības laiku vai plānveida kapitālā remonta laikā konkrētās pārbrauktuves apbraukšanai var atvērt pagaidu pārbrauktuvi vai noteikt apbraucamos maršrutus, kas saskaņojams ar attiecīgo pašvaldību, ceļa pārvaldnieku, sabiedriskā transporta maršrutu plānošanas institūciju un nepieciešamības gadījumā arī ar autotransporta satiksmes drošības pārraudzības institūciju.

Lai arī kādi tehniski un organizatoriski drošības pasākumi uz pārbrauktuves tiktu vai netiktu nodrošināti, katram satiksmes dalībniekam, šķērsojot pārbrauktuvi, ir jāpārliecinās, vai tai netuvojas vilciens! Vilcienam ir garš pēkšņās bremzēšanas ceļš - aptuveni no 0,5 km - 2,0 km un vairāk atkarībā no vilcienu atļautā ātruma, garenprofila krituma stāvuma un vilciena masas. Vilcienu tikpat viegli kā autotransporta līdzekli apturēt nav iespējams.

Ģeogrāfiskā orientēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilustratīvs attēls. Oficiālā Ņujorkas metro karte.

Aprakstošā orientēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad runa nav par tehnisko detalizāciju, visizplatītākā sarunvalodā būs aprakstošā orientēšanās, piemēram - pārbrauktuve uz autoceļa V13 pie Tīraines; vai pārbrauktuve Liepājas ielā Rīgā; vai pārbrauktuve pie Imantas dzelzceļa pieturas; vai pārbrauktuve Dobeles dzelzceļa stacijā uz Brīvības ielas. Ja piemin konkrēta ceļa kilometru ir jākonkretizē - vai tas ir autoceļa vai dzelzceļa līnijas kilometrs. Var gadīties uz viena ceļa vai ielas, vai vienā dzelzceļa posmā vai stacijā, vai apdzīvotā vietā var būt vairākas pārbrauktuves, piemēram - Jelgavā Garozas ielā netālu no kādas mājas adreses.

Orientēšanās reģistrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katrai pārbrauktuvei attiecīgās valsts dzelzceļa administrācija piešķir kārtas numuru vai nosaukumu, kuru izvieto pie pārbrauktuves ar uzrakstu uz plāksnes no ceļa pārskatāmā vietā. Publiski šādi reģistri var nebūt pieejami, bet operatīvo dienestu rīcībā tiem vajadzētu būt.

Metriskā orientēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārbrauktuves adrese, parasti gan tikai dzelzceļnieku saziņā un tehniskajā dokumentācijā, ir konkrētas dzelzceļa līnijas kilometrs un pikets vai ceļa numurs vai sekcija attiecīgajā stacijā vai pievedceļā. Sabiedrība, kas nav dzelzceļnieki, var nebūt lietas kursā par konkrētu dzelzceļa līniju metriku, tomēr operatīvo dienestu rīcībā šādām ziņām galvenajās līnijās jābūt.

Dzelzceļa pārbrauktuves klāja uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārbrauktuves dzelzsbetona montāžas bloku klājs

Dzelzceļa pārbrauktuves klājs var būt ar cieto, mīksto vai kombinēto segumu. Cietais segums ir no dzelzsbetona, vai asfaltbetona. Mīkstais no cietās gumijas vai kompozīta materiāliem vai cietās plastmasas vai koka. Pārbrauktuves klājs atrodas uz zemes klātnes un tā ir sliežu režģa ceļa virsbūves konstrukcija ar brauktuvei paredzēto papildaprīkojumu, kas, atkarīga no izvēlētās šķērsprofila konstrukcijas. Virsbūves kopums var sastāvēt no: balasta; pretsliedēm; gumijām, atspiedējbrusām, atbalstbrusām un dēļiem, fiksācijas ķīļiem; smalkas frakcijas šķembām montāžas bloku augstumstarpības kompensācijai, vai kā asfalta balasta materiāls (ja tas konkrētā situācijā ir nepieciešams); montāžas elementu stiprinājumiem (kabas, naglas, skrūves); atkarībā no mīkstā vai cietā seguma var būt asfalta, dzelzsbetona klājums vai dzelzsbetona montāžas bloki, cietās gumija vai cietās plastmasas montāžas bloki, kompozīta bloki vai sekcijas; apzāģēti un veseli koka gulšņi, brusas un dēļi koka klāja segumam; u.c.


Pārbrauktuves klājam jābūt līdzenam — sliežu ceļa malās jābūt vienā līmenī ar sliedes galviņas virsmu, bet sliežu ceļa platuma vidū — paaugstinātam aptuveni 1 cm sliežu ķēžu šuntēšanas nepieļaušanai transportlīdzekļiem ar elektriski neizolētiem gaitekļiem. Līknēs ārējam sliedes pavedienam ierīko aprēķināto paaugstinājumu.
Reņu izmērus (sprauga starp sliedi un pretsliedi - platums, dziļums) un ieejas parametrus konkrēta sliežu ceļa platuma ceļam nosaka attiecīgi dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas noteikumi un būvju tuvinājuma gabarīts.
Pirms klāja montāžas darbu vadītājs parasti izmanto gatavu plāna un šķērspreofila rasējumu konkrētai pārbrauktuvei vai vadās pēc rokasgrāmatu tipveida zīmējumiem vai pats uzzīmē skici konkrētai vietai, ņemot vārā tos materiālus, kas ir viņa rīcībā.

Attēlu galerija (pārbrauktuves klājs un virsbūve)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārzemju pārbrauktuvju attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1997.g. Krievijas Federācijas „Instrukciya po ekspluatacii zheleznodorozhnyx pereezdov” — interneta tiešsaistē —http://ohranatruda.ru/ot_biblio/normativ/data_normativ/9/9430/
  2. 2,0 2,1 1998.g. Dzelzceļa pārbrauktuvju un pāreju ierīkošanas, aprīkošanas, apkalpošanas un slēgšanas noteikumi — interneta tiešsaistē — http://likumi.lv/doc.php?id=50059
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 2015.g. Ceļu satiksmes noteikumi — interneta tiešsaistē - http://likumi.lv/ta/id/274865-celu-satiksmes-noteikumi
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 2010.g. Dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas noteikumi — http://likumi.lv/doc.php?id=214699