Pārlatviskošana

Pārlatviskošanās ir process, kurā cilvēki, kas agrāk piederēja citai etniskai grupai vai runāja citā valodā, tostarp viņu pēcteči, pieņem latviešu valodu, kultūru un identitāti. Šis process var notikt dažādu iemeslu dēļ, tostarp integrācijas politikas, vēlmes asimilēties vietējā sabiedrībā vai personīgās izvēles dēļ. Pārlatviskošanās vēsturē ir saistīta ar dažādām politiskajām un sociālajām izmaiņām Latvijā, īpaši 20. gadsimtā, kad valsts pieredzēja gan neatkarības iegūšanu, gan okupāciju.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, pārlatviskošanās atkal kļuva par aktuālu tēmu. Valsts īstenoja politiku, kas veicināja latviešu valodas apguvi un izmantošanu sabiedriskajā dzīvē, izglītībā un darbavietās. Likumdošanas līmenī tika pieņemti normatīvie akti, kas noteica latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, kā arī prasības valodas zināšanām publiskajā sektorā strādājošajiem. Tāpat tika palielināts latviešu valodas stundu skaits skolās un universitātēs, nodrošinot, ka jaunā paaudze saņem pietiekamas zināšanas latviešu valodā. Lai veicinātu latviešu valodas apguvi, tika organizēti dažādi valodas kursi un apmācības programmas gan pieaugušajiem, gan bērniem.

2014. gadā Saeima pieņēma Satversmes preambulu, kas raksturo Latviju kā valsti, kuras mērķis ir latviešu nācijas, kultūras un valodas attīstība, un viens no preambulas autoriem Egils Levits ir norādījis, ka ‟gandrīz nevienā no vecajām Eiropas valstīm minoritātes no valsts puses netika un arī mūsdienās netiek atbalstītas: nav ne minoritāšu skolu, ne partiju. Minoritātes ilgstošā laika posmā dabiski asimilējas valstsnācijā. Vēlme un vajadzība palikt no valstsnācijas atšķirīgai minoritātei ar laiku, paaudzēm nomainoties, samazinās, tā var arī izzust pilnībā”.

Skatīt vēl

• Pārtautošana
• Polonizācija
• Pārvacošana

• Pārkrievošana