Egils Levits

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Egils Levits
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis tiekas ar Eiropas Kopienu tiesas tiesnesi Egilu Levitu (7995453799).jpg
Egils Levits 2013. gadā
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā
1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Valdis Birkavs
Priekštecis Viktors Skudra
Pēctecis Romāns Apsītis

Dzimšanas dati 1955. gada 30. jūnijā (62 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija Latvijas Tautas fronte
Latvijas Ceļš
Profesija jurists
Augstskola Hamburgas Universitāte

Egils Levits (dzimis 1955. gada 30. jūnijā) ir latviešu jurists, politologs. Latvijas Tieslietu ministrs, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis (kopš 2004), Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egils Levits dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā, pretpadomju disidenta Jonasa Levita un viņa sievas Ingeborgas, dzimušas Bargās, ģimenē. Mācījās Rīgas 2. vidusskolā (līdz 1972). Uzlabojoties PSRS attiecībām ar Rietumiem, daudzām ebreju cilmes ģimenēm ļāva repatriēties uz Izraēlu. Levitu ģimene izbrauca no PSRS, taču apmetās uz dzīvi Vācijā. Tur Egils mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kuru absolvēja 1973. gadā. Beidzis Hamburgas Universitātes Juridisko fakultāti (1982), tad Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu (1986). Latviešu Studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs. Ķīles Universitātes zinātniskais referents (1984—1986), advokāts, Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūta (Getingenē) zinātniskais referents (1989—1991).

Piedalījās Atmodas kustībā, bija Latvijas Tautas frontes domes loceklis un Pilsoņu kongresa loceklis. 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu koncepcijas autors. LR Augstākās Padomes padomnieks (1991—1992), vēstnieks Vācijā un Šveicē (1992—1993), Ministru prezidenta biedrs, Tieslietu ministrs, 5. Saeimas deputāts no "Latvijas Ceļa" saraksta (1993—1994). Vēlāk bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā, Šveicē (1994—1995). Pēc tam Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis (1995—2004). Vienlaikus kopš 1997. gada EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas samierinātājs, kopš 2001. gada Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. 2004. gadā Levitu ievēlēja par Eiropas Kopienu Tiesas (vēlākās Eiropas Savienības Tiesas) tiesnesi[1].

2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz Latvijas Valsts prezidenta amatu[2], bet viņš atteicās no savas kandidatūras virzīšanas, nesaskatot tai pietiekamu atbalstu Saeimas koalīcijā [3].

2013. gadā kā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Levits izveidoja Latvijas Satversmes preambulas projektu ar mērķi uzsvērt, ka Latvija nav vis nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts un latviešu identitātei ir divas saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības.[4] 2015. gada sākumā "Nacionālā apvienība" izvirzīja E. Levitu kā savu kandidātu Valsts prezidenta vēlēšanās.

Bez dzimtās latviešu valodas brīvi pārvalda četras svešvalodas — angļu, franču, vācu un krievu valodu.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzu juridisko koncepciju un likumu līdzautors. Eiropas Padomes eksperts. Vairāk kā simts zinātnisko publikāciju autors par tiesību un politisko zinātņu jautājumiem, par Latvijas valsts tiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību, tiesību reformas un demokrātijas jautājumiem.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • LZA goda doktors tiesību zinātnēs (Dr.iur.h.c., 2002)[5]
  • LZA Dītriha Andreja Lēbera piemiņas balva "par izcilu devumu Latvijas tiesību zinātnes attīstībā" (2013)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Viktors Skudra
Latvijas tieslietu ministrs
1993. gada 8. marts1994. gada 19. septembris
Pēctecis:
Romāns Apsītis