Pāriet uz saturu

Egils Levits

Vikipēdijas lapa
Egils Levits
Egils Levits 2022. gadā
Latvijas Valsts prezidents
Amatā
2019. gada 8. jūlijs — 2023. gada 8. jūlijs
Premjerministrs
Priekštecis Raimonds Vējonis
Pēctecis Edgars Rinkēvičs
Latvijas Ministru prezidenta biedrs
Amatā
1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Valdis Birkavs
Pēctecis Valdis Birkavs, Andris Piebalgs
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā
1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Valdis Birkavs
Priekštecis Viktors Skudra
Pēctecis Romāns Apsītis
Dzimšanas dati 1955. gada 30. jūnijā (69 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis[1]
Politiskā partija Latvijas Ceļš (1993—1994)
Dzīvesbiedrs(-e) Andra Levite[2]
Bērni Indra, Linards[2]
Profesija jurists, politologs
Augstskola Hamburgas Universitāte
Paraksts

Egils Levits (dzimis 1955. gada 30. jūnijā) ir latviešu politologs un politiķis. Bijušais Latvijas Valsts prezidents (2019—2023).[3] Levits ir bijis Latvijas Ministru prezidenta biedrs un Latvijas tieslietu ministrs, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis.

Biogrāfija

Egils Levits dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā ebreju cilmes[4] inženiera Jonasa Levita un viņa sievas dzejnieces[5] un redaktores Ingeborgas Levitas, dzimušas Bārgas (pseidonīms Aija Zemzare) ģimenē.[6]

Bērnība

E. Levita māte Ingeborga bija dzimusi ārlaulībā, tādēļ Ingeborgu adoptēja viņas vecvecāki — Karlīne un Jānis Bārgi.[7] Jānis Bārgs 1905. gada revolūcijas laikā bija LSDSP nelegālā laikraksta «Cīņa» tipogrāfijas turētājs Tēriņu ielā Rīgā. Kad tā tika atklāta, Jānis kopā ar abiem viņa brāļiem tika apcietināts. Viņi izbēga no cietuma, lai Rīgas ostā paslēptos uz kāda kuģa, kas devās uz ārzemēm. Tādējādi Jānis Bārgs nonāca Hamburgā, bet viņa brāļi — viens Francijā, otrs ASV. Vēlāk Jānim pievienojās sieva ar trim mazām meitenēm — jaunākā no viņām bija Egila vecāmāte Auguste. Viņa uzauga un gāja skolā Vācijā, bija dzīvojusi arī pie tēvoča Parīzē, kur gribēja kļūt par pianisti. 1920. gadu vidū Auguste atgriezās Latvijā, dzemdēja meitu Ingeborgu, apprecējās ar Jāni Ermansonu un nopirka lauku mājas.[6] Otrā pasaules kara laikā Egila Levita māte Ingeborga 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Strādāja par vecmāti Berlīnes tuvumā. 1945. gadā viņa iesaistījās glābšanas dienestā. Pēc kara Ingeborga bija palikusi Austrumberlīnē un 1946. gadā viņu nosūtīja atpakaļ uz Latviju.[6]

Pēc 1949. gada marta deportācijām, kad bija izsūtīta Ingeborgas Levites Tukuma apriņķī dzīvojusī vecāku ģimene (vecāmāte Karlīne Bārga un māte Auguste Ermansone ar vīru Jāni),[7] Ingeborga dzīvoja puslegālā statusā ar viltotiem dokumentiem, kurus viņai palīdzēja dabūt Jonass Levits. Tāpēc E. Levits Latvijā līdz 1959. gadam dzīvoja nelegāli, viņa piedzimšana nebija reģistrēta nevienā PSRS iestādē.[8]

Viņa tēva radinieki bija iznīcināti holokaustā.[6] Jonass Levits no 1940. gada jūlija bija Latvijas PSR valdības pilnvarotā persona uzņēmumos "Мetaltechnika" (īpašnieks Dāvids Muške, Vagonu iela, 21), "Lefa" (Mūrnieku iela, 7) un "Metall-Štamp" (Slokas iela, 55), abu īpašnieki bija Jekabs un Zalamans Sapugo un Meilachs Šomers.[9][10] Tāpēc J. Levits pēc kara sākuma tika evakuēts uz Krieviju un strādāja par inženieri militārajā rūpnīcā.

E. Levits definē savu etnisko piederību kā "latvietis": "Es to neuztveru personīgi. Es esmu latvietis, tāpat kā citi latvieši".[1]

Egils Levits mācījās Rīgas 2. vidusskolā, kur direktore Gulbe, viņu eksaminējot, zēnu ierakstīja uzreiz otrajā klasē.[nepieciešama atsauce]

Tēvs kopā ar dēlu klausījās Amerikas balsi, BBC un Deutsche Welle un daudz runāja par politiku.[6]

Emigrācijā

Lai 1970. gadu sākumā uzlabotu PSRS attiecības ar rietumvalstīm, daļai Latvijas ebreju ģimeņu ļāva izbraukt uz Izraēlu. Levita ģimene izbrauca no PSRS, taču uz dzīvi apmetās Vācijā, kur dzīvoja mātes radinieki.[1]

Vācijā Levits mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1973. gadā.[8] Trīs semestrus studēja ķīmiju,[11] 1975. gadā viņu uzņēma latviešu studentu korporācijā Fraternitas Lataviensis, sadarbojās ar tās filistru Ādolfu Šildi, kuru augstu vērtēja: "spēcīgs radikāli nacionālistisks novirziens, kurš iestājas par paātrinātu pamattautas vismaz proporcionālās dominances sasniegšanu arī sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā laukā".[12] studijas turpināja Hamburgas Universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļā, 1983. gadā nokārtoja pirmo juridisko valsts eksāmenu. 1985. gadā viņš ieguva Vācijas pilsonību, līdz tam viņam bija Vācijas nepilsoņa pase.[7] Līdztekus tiesību zinātnei Hamburgas Universitātē Levits studēja arī politikas zinātni un 1986. gadā nokārtoja gala eksāmenu, iegūstot diplomēta politologa akadēmisko grādu, kas ir līdzvērtīgs maģistra grādam. Viņa diplomdarba tēma bija “Politiskais konflikts starp padomju virskundzības pretenzijām un nacionālās patstāvības centieniem Latvijā”. Mācīja politikas zinātni un vēsturi Minsteres Latviešu ģimnāzijā, tostarp arī vēlākajam ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam.[13] Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība ilgstoši ievēlēja E. Levitu tās revīzijas komisijā,[14] kopā ievēlēts par revidentu vienpadsmit reizes līdz 1988. gadam.[15]

Pēc teorētisko studiju beigām strādāja par referendāru Ķīles prokuratūrā, tad Ķīles Zemes tiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīja Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāja advokātu birojā Bonnā, Vācu industrijas asociācijā Ķelnē un Vācijas Bundestāga Zinātniskajā dienestā.[7] 1989. gada 3. februārī E. Levits nokārtoja Lielo juridisko valsts eksāmenu Brēmenes, Hamburgas un Šlēsvigas-Hol­šteinas Kopējā juridisko eksāmenu pārvaldē, iegūstot asesora jeb assessor iuris (Rechtsassessor) kvalifikāciju,[16] un tiesības strādāt par tiesnesi un advokātu.[7] Viņa oponenti gan vēlāk apgalvoja, ka šī kvalifikācija neatbilst maģistra akadēmiskajam grādam.[17] 1989. gadā Egils Levits sāka praktizēt, Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes apgabaltiesa oficiāli iecēla viņu par zvērinātu tulku, dodot iespēju tulkot oficiālām iestādēm dokumentus no krievu un latviešu valodas.[18] No 1989. līdz 1991. gadam strādāja par advokātu un veica zinātniskā referenta darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē.[7]

Politiskā darbība

Levits, tiekoties ar saviem atbalstītājiem pie Saeimas, 2015. gada Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu laikā
Levits, būdams Eiropas Kopienas tiesas tiesnesis, tikšanās laikā ar tā laika ministru prezidentu Valdi Dombrovski, 2012. gadā

E. Levits piedalījās Atmodas kustībā. 1989. gada 22. augustā viņš piedalījās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības konferencē,[19] bija Latvijas Tautas frontes domes loceklis un Pilsoņu kongresa loceklis. Viens no 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu autoriem.[20]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas E. Levits bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes padomnieks līdz 1992. gadam, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē no 1992. līdz 1993. gadam, kad 5. Saeimas vēlēšanās ievēlēts Saeimā no "Latvijas Ceļa" saraksta; bija Saeimas deputāts no 1993. līdz 1994. gadam. Vienlaikus darbojās arī valdībā, kur bija Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs no 1993. līdz 1994. gadam un tieslietu ministrs no 1993. līdz 1994. gadam. Kā tieslietu ministrs kopā ar saviem biedriem partijā "Latvijas Ceļš" Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Romānu Apsīti un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu bija daudzu 1990. gadu likumu līdzautors un virzītājs. Vēlāk no 1994. līdz 1995. gadam E. Levits atkal darbojās diplomātiskajā dienestā, bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē.

Māra Gaiļa valdība 1995. gadā viņu virzīja uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, ko Levits ieņēma līdz 2004. gadam. Kopš 1997. gada — EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas samierinātājs, kopš 2001. gada — Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. 2002. gadā piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora goda nosaukums.[21] 2004. gadā Latvija izvirzīja un Eiropas Savienība apstiprināja Levitu par Eiropas Kopienu Tiesas, vēlākās Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi.[22] Iecelts par Valsts prezidentu Andra Bērziņa un Raimonda Vējoņa Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāju. 2019. gadā starptautiskās publisko tiesību asociācijas Societas iuris publicis Europaei valdes loceklis.[16]

2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz Valsts prezidenta amatu,[23] bet viņš atteicās no savas kandidatūras virzīšanas, neredzot tai pietiekamu atbalstu Saeimas koalīcijā.[24]

2013. gadā Levits izveidoja Latvijas Satversmes preambulas projektu ar mērķi uzsvērt, ka Latvija nav nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts, un latviešu identitātei ir divas saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības.[25] 2015. gada sākumā "Nacionālā apvienība" izvirzīja viņu kā savu kandidātu Valsts Prezidenta vēlēšanās, kurās Levits sasniedza vēlēšanu pēdējās kārtas balsojumu, zaudējot Raimondam Vējonim. 2018. gadā Levitu vēlreiz apstiprināja Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amatā.[26]

2019. gada 15. aprīlī Krišjāņa Kariņa valdības koalīcijas partijas vienojās Levitu virzīt Latvijas Valsts prezidenta amatam.[27] 2019. gada 13. maijā saņēmis goda doktora grādu no Biznesa augstskolas "Turība".[28]

2019. gada 29. maijā Egils Levits tika ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu[29] ar 61 "Par" balsi.[3]

Pēc sabiedriskās domas pētījumu firmas SKDS datiem 2023. gada martā Egila Levita darbību pozitīvi vērtēja 27%, bet negatīvi 64% Latvijas pilsoņu. 2023. gada 10. maijā kļuva zināms, ka Valsts prezidents Levits nekandidēs 2023. gada Latvijas prezidenta vēlēšanās 31. maijā, kaut arī iepriekš paziņoja par gatavību kandidēt uz otro termiņu.[30]

2023. gada augustā iecelts par Latvijas īpašo pārstāvi starptautisko tiesību un valsts atbildības jautājumos.[31]

Saimnieciskā darbība

Levits kā fiziska persona nodarbojas ar privātu saimniecisko darbību ar finanšu instrumentiem, veicot ieguldījumus vērtspapīru fondos, investīciju fondos, dažādā skaitā vērtspapīru portfeļu, piemēram, Francijas Association générale interprofessionnelle de prévoyance et d'investissement (AGIPI), Francijas-Vācijas starptautiskajā korporācijā ODDO BH, franču Société Générale S.A., Luksemburgas-Francijas Banque et Caisse d'Épargne de l'État, Apvienotās Karalistes Kroņa īpašuma ārzonās Utmost Worldwide Gērnsijā un Old Mutual International Menas salā,[32] 2019. gada maijā šīs saimnieciskās darbības publiski pieejamā bilance nepārsniedza 0,8 miljonus eiro, no kā lielākais darījumu apjoms bija Banque et Caisse d'Épargne de l'État (BCCE Luxembourg) trīs vērtspapīru portfeļos — pusmiljons (518 326,54) eiro. Levitam pieder arī nekustamie īpašumi dažādās Latvijas administratīvajās teritorijās.[33] Īpašuma izcelsme pamatā ir dienesta atalgojums, kā Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Levits saņēma 300 tūkstošu eiro lielu amata atlīdzību katru gadu.[34]

Apbalvojumi un pagodinājumi

Egils Levits ar sievu Andru un meitu Indru 2015. gadā Valsts prezidenta vēlēšanu laikā

Ģimene

Tēvs Jonass Levits (1909—?), inženieris. Māte Ingeborga Levita (1926—2008), dzejniece. Precējies ar ginekoloģi Andru Levitu, laulībā dzimusi meita Indra[40] un dēls Linards.

Publikācijas

Vairāk nekā simts publikāciju autors par politikas zinātnes un tiesību jautājumiem, piemēram, par Latvijas valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību, tiesu reformas un demokrātijas jautājumiem.

  • Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019. — 848 lpp. (rakstu krājums)
  • The Court of Justice and the Construction of Europe: analyses and perspectives on sixty years of Case-law. Hague: T.M.C. Asser Press, 2013. (kopā ar Allan Rosas, Yves Bot) (angliski) un (franciski)
  • Verfassungsgerichtsbarkeit in Lettland. Osteuropa-Recht: Gegenwartsfragen aus dem sowjetischen Rechtskreis Osteuropa-Recht, Vol. 43, No. 4, p. 305-328, Vol. 43, No. 4, p. 305-328, 1997. (vāciski)
  • Der zweite Weltkrieg und sein Ende in Lettland. Lüneburg: Institut Nordostdeutsches Kulturwerk, 1996. (vāciski)
  • Die Wirtschaft der baltischen Staaten im Umbruch. Köln: Wissenschaft und Politik, 1992. (kopā ar Boris Meissner; Dietrich A Loeber; Paulis Apinis u.c.) (vāciski)
  • Lettland unter sowjetischer Herrschaft: die politische Entwicklung 1940-1989. Köln: Markus Verlag, 1990 (vāciski)
  • Sowjetunion heute: Glasnost und Peristroika; Grundinformation. [Kiel]: 1989 (vāciski)
  • Die baltischen Staaten: Estland — Lettland — Litauen. Bonn: Bundeszentrale für politische Bildung, 1989. (kopā ar Hildegard Bremer) (vāciski)
  • Der politische Konflikt zwischen den Selbstbestimmungsbestrebungen und dem sowjetischen Herrschaftsanspruch in Lettland: eine regionale Fallstudie zur sowjetischen Nationalitätenpolitik. Marburg an d. Lahn: Johann-Gottfried-Herder-Institut, 1988. (vāciski)
  • Die baltische Frage im Europäischen Parlament. 1983. Bd. 22. S.9-37 (vāciski)
  • Die demographische Situation in der UdSSR und in den baltischen Staaten unter besonderer Berücksichtigung von nationalen und sprachsoziologischen Aspekten. 1981. (vāciski)

Atsauces

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Domburs, Jānis. «Levits ir pret īpašumu atgriešanu ebreju kopienai», Delfi, 2019, 18. aprīlis
  2. ↑ 2,0 2,1 «Valsts prezidenta kundze Andra Levite». Skatīts: 2023. gada 2. jūnijā.
  3. ↑ 3,0 3,1 13. Saeimas balsojums par Egilu Levitu.
  4. ↑ Rūdolfs Krieviņš, "Apkopojums: kas ir jaunievēlētais Latvijas prezidents Egils Levits?", TV3 Latvija, 2019, 29. maijs
  5. ↑ Sudrabiņš, J. "Dzejniece Aija Zemzare", Treji Vārti, 1974, 1. janvāris
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Vija Beinerte. «Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu». LA.LV (latviešu), 2015-05-08. Skatīts: 2020-01-09.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 Patiesība par Valsts prezidenta ģimeni, pilsonību un izglītību. Egils Levits atbild uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem Māra Libeka 2020. gada 16. jūlijā
  8. ↑ 8,0 8,1 Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu Vija Beinerte la.lv 2015. gada 8. maijā
  9. ↑ «Finanšu ministra 305. rīkojums». periodika.lv. Valdības vēstnesis Nr. 170. 1940-07-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2020-01-09.
  10. ↑ Juris Bojārs. «Pietiek :: Skaidri, neskaidri jautājumi un mīti par Valsts prezidenta amata kandidātiem». pietiek.com, 2019-05-28. Skatīts: 2020-01-09.
  11. ↑ "Levita personiskās šķautnes: dejo valsi, klausās optimistisku mūziku un lasa par sabiedrību ", Latvijas Radio 3, 2019, 30. maijs
  12. ↑ Levits, Egils "Vēsturniekam A. Šildem piepildīsies 80 gadi, raženais autors kļuvis par starptautiski atzītu speciālistu Latvijas vēsturē", Brīvā Latvija Nr. 30, 1987, 11. maijs, 1. lpp.
  13. ↑ [1]LETA, Diena, 2019, 30. maijs
  14. ↑ Levits, Egils. "ELJA ziņas: Valdis Labinskis — jaunais ELJA priekšsēdis; ELJA pilnsapulce." Laiks, 1984, 27. oktobris
  15. ↑ S. T. "Pirmo reizi Abrenē un ELJA-s kongresā: kongress bija mierīgs, bet ne brīdi garlaicīgs" Arhivēts 2019. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē., Brīvā Latvija, 1988, 5. septembris, 5. lpp.
  16. ↑ 16,0 16,1 2019. gada 9. maija Latvijas Republikas Saeimas deputātu iesnieguma Nr. 142.8/5-10-13/19 pielikuma Nr. 2 "Ziņas par Valsts prezidenta amata kandidātu (atbilstoši LR Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma 5. panta prasībām). 1. lpp. (elektroniskā dokumenta 5. lpp)
  17. ↑ Bojārs, Juris, Dr. habil. iur., prof. Skaidri, neskaidri jautājumi un mīti par Valsts prezidenta amata kandidātiem. 2019, 28. maijs
  18. ↑ "Paziņojums. Šlēzvigas-Holšteinas apgabaltiesa iecēlusi juristu Egilu Levitu par zvērinātu latviešu un krievu valodas tulku. Arhivēts 2019. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē. (..) Viņa adrese: Türnicher Strasse 3, Appt. 16/5, 5000, Köln, Tel: 0221/360819, Brīvā Latvija, Nr. 109, 1988, 26. decembris, 5. lpp.
  19. ↑ Zvaners, Mārtiņš. ALA AIB priekšsēža vietnieks, "ASV senātori pirmoreizi brauks uz Latviju", Laiks, Nr. 63, 1989, 9. augusts, 1. lpp.
  20. ↑ Pribiļska, Ludmila, "Par Egilu Levitu (Подоплека с Людмилой Прибыльской в программе "Разворот")", Radio Baltcom. Atjaunināts: 2019-08-07
  21. ↑ Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori
  22. ↑ Izraudzīti Latvijas tiesneši Eiropas Kopienu tiesā
  23. ↑ «Ar Latvijas neatkarību pārņemts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 28. septembrī. Skatīts: 2007. gada 16. augustā.
  24. ↑ Levits būtu gatavs pārdomāt iespēju kandidēt uz prezidenta amatu
  25. ↑ Mudina diskusijās par Satversmes preambulu nepieļaut sabiedrības šķelšanu Arhivēts 2014. gada 7. janvārī, Wayback Machine vietnē. LETA, 2013. gada 27. septembrī
  26. ↑ Egils Levits — līdz šim vienīgais pretendents uz prezidenta amatu. Kas viņš ir? LSM.lv ziņu redakcija 2019. gada 24. februārī
  27. ↑ Koalīcija prezidenta amatam virzīs Egilu Levitu LSM.lv ziņu redakcija 2019. gada 15. aprīlī
  28. ↑ 2019. gada 9. maija Latvijas Republikas Saeimas deputātu iesnieguma Nr. 142.8/5-10-13/19 pielikuma Nr. 2 "Ziņas par Valsts prezidenta amata kandidātu (atbilstoši LR Valsts prezidenta ievēlēšanas likuam 5. panta prasībām). 1. lpp. (elektroniskā dokumenta 5. lpp)
  29. ↑ «Par Valsts prezidentu ievēlēts Egils Levits». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-05-29.
  30. ↑ Levits nekandidēs uz otru termiņu Valsts prezidenta amatā lsm.lv 2023. gada 10. maijā
  31. ↑ «https://twitter.com/ltvzinas/status/1691680712561139936?t=T0ZU52PxMXTgYLnndpKhcw&s=03». Twitter (angļu). Skatīts: 2023-08-17.
  32. ↑ Generali Worldwide is now Utmost Worldwide as acquisition is completed
  33. ↑ 2019. gada 9. maija Latvijas Republikas Saeimas deputātu iesnieguma Nr. 142.8/5-10-13/19 pielikuma Nr. 2 "Ziņas par Valsts prezidenta amata kandidātu (atbilstoši LR Valsts prezidenta ievēlēšanas likuam 5. panta prasībām). 3. lpp. (elektroniskā dokumenta 7. lpp)
  34. ↑ Gartland, Fiona. EU judges total pay package now more than €300,000. «The Irish Times», 2016, January 16.
  35. ↑ 35,0 35,1 35,2 «Valsts prezidents Egils Levits | Latvijas Valsts prezidenta mājaslapa». www.president.lv. Skatīts: 2020-06-29.
  36. ↑ 36,0 36,1 «FOTO: Levitam piešķir Triju Zvaigžņu ordeņa un Viestura ordeņa augstāko šķiru». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2020-06-29.
  37. ↑ «Jaunie LZA goda doktori». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 26. septembrī. Skatīts: 2007. gada 16. augustā.
  38. ↑ "Levitam piešķirts biznesa augstskolas “Turība” Goda doktora tituls", 2019, 13. maijs
  39. ↑ «Latvijas Organiskās sintēzes institūts pasniedz Valsts prezidentam S. Hillera medaļu». www.president.lv (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-07-01. Skatīts: 2020-06-29.
  40. ↑ DELFI Izklaide. «Noslēpumainākā kandidāte uz pirmās lēdijas godu». delfi.lv (latviešu), 2015-06-03. Skatīts: 2019-04-10.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Egils Levits
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Raimonds Vējonis 		Latvijas Valsts prezidents
2019. gada 8. jūlijs — 2023. gada 8. jūlijs 		Pēctecis:
Edgars Rinkēvičs
Priekštecis:
Edgars Krieviņš 		Latvijas vēstnieks Austrijā, Šveicē un Ungārijā
1994—1995 		Pēctecis:
Mārtiņš Virsis
Priekštecis:
Viktors Skudra 		Latvijas tieslietu ministrs
1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris 		Pēctecis:
Romāns Apsītis
Priekštecis:
Edgars Krieviņš 		Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē
1992—1993 		Pēctecis:
Andris Ķesteris
1918—1940
1993—pašlaik
Frakcijas
Prezidijs
Deputāti
bez frakcijas
Beigušās pilnvaras
Saistītie raksti
Kategorijas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Egils_Levits&oldid=4152343"