Pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvība
Pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvība ir personas tiesības brīvi pārvietoties valstī, izvēlēties dzīvesvietu un uzturēšanās vietu, izbraukt no valsts un atgriezties tajā. Tā ir viena no cilvēka pamattiesībām.
Parasti šī brīvība pilnībā tiek garantēta tikai valsts pilsoņiem, bet ārvalstniekiem var tikt noteikti dažādi pārvietošanās ierobežojumi.
Detalizētāka koncepcija par pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvības principu ir noteikta Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. pantā,[1] kurā paredzēts:
- ikvienam, kas likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības šajā teritorijā brīvi pārvietoties un brīvi izvēlēties dzīvesvietu;
- ikvienam ir tiesības atstāt jebkuru valsti, arī savu;
- minētajām tiesībām nedrīkst būt nekādi ierobežojumi, atskaitot likumā paredzētos, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības vai tikumības, vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzībai un ir savienojami ar citām šajā paktā atzītajām tiesībām;
- nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības iebraukt savā valstī.
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Satversmes 97. pantā noteikts: “Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.”[2]
ES pilsoņu pārvietošanās brīvība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Personu pārvietošanās un uzturēšanās brīvība Eiropas Savienībā ir tā Savienības pilsonības institūta pamatprincips, kas tika ieviests ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā. Pēc pakāpeniskās iekšējo robežu atcelšanas, kas tika veikta saskaņā ar Šengenas nolīgumiem, tika pieņemta Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienībā. Neraugoties uz šo tiesību svarīgumu, joprojām pastāv būtiski īstenošanas šķēršļi.[3]
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir pamatprincips, kas paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. pantā un plašāk aplūkots ES sekundārajos tiesību aktos un Eiropas Savienības Tiesas spriedumos.[4] Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās princips attiecas arī uz Eiropas Ekonomikas zonas valstīm: Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju.
ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības:
- meklēt darbu citā ES dalībvalstī,
- strādāt tur, bez pienākuma saņemt īpašu darba atļauju,
- ar šādu nolūku tur uzturēties,
- palikt šajā valstī arī pēc darba attiecību beigām,
- saņemt tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem jautājumos, kas saistīti ar darba pieejamību, darba apstākļiem, sociālajiem pabalstiem un nodokļu atvieglojumiem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2023-05-01.
- ↑ «Latvijas Republikas Satversme». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2023-05-01.
- ↑ «Personu brīva pārvietošanās | Eiropas Savienības faktu lapas | Eiropas Parlaments». www.europarl.europa.eu (latviešu). Skatīts: 2023-05-01.
- ↑ «ES pilsoņu pārvietošanās brīvība - Nodarbinātība, sociālās lietas un iekļautība - Eiropas Komisija». ec.europa.eu. Skatīts: 2023-05-01.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|