Pēteris Apkalns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pēteris Apkalns (dzimis 1882. gada 10. oktobrī, miris 1942. gada 4. februārī) bija latviešu luterāņu mācītājs, militārais kapelāns Latvijas Armijā.

Dzimis Bērzaunē. 1910. gadā beidzis Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultāti, 1913. gada 14. jūlijā ievests par Cēsu lauku draudzes mācītāju. 1915. gadā kļuvis par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona mācītāju, no 1916. gada septembra līdz 1917. gada decembrim bijis latviešu strēlnieku pulku mācītājs, cīņu un svinību brīžos strēlnieku iemīļotais iedvesmotājs, par ko viņam piešķirts III šķiras Lāčplēša kara ordenis. 1918. gadā atgriezies Cēsīs savā mācītāja kalpošanā un Cēsu valsts vidusskolā par reliģijas skolotāju, no 1926. līdz 1929. gadam kalpojis Latgales divīzijā, no 1929. gada bijis Cēsu un Valmieras garnizona, kā arī 10. Cēsu aizsargu pulka mācītājs, no 1935. līdz 1940. gadam bijis Rīgas Māras draudzes un Rīgas garnizona mācītājs. Pēdējos neatkarības gados bijis arī štatu sarakstos štābā kā mācītājs.

Pēc okupācijas izceļojis uz Vāciju, kur miris Gotā, Tīringenes zemē.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarakstījis atmiņas par pulkvedi Fr. Briedi. Izdots atmiņu krājums “Dievam. Tēvzemei. Brīvībai.” (1939, 19842)

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • LKV — 699., 700.
  • Latvijas enciklopēdija, 1.sējums. — R: Valērija Belakoņa izdevniecība, 2002. — 261., 262.lpp.