1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Nebēdaities kara vīri, sidrabota saule lēc" (1915).

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks bija latviešu strēlnieku bruņots formējums 1. latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1915. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

Bataljona izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu sāka veidot 1915. gada 16. augustā pēc strauja Vācijas impērijas karaspēka uzbrukuma Rīgas virzienā no brīvprātīgajiem, kas vēl nebija sasnieguši iesaukšanas vecumu. Bataljona karogā bija attēlota uzlecoša saule ar krustotiem šķēpiem un devīze "Nebēdaities kara vīri, sidrabota saule lēc". Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. Ķekavas kauju laikā 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 1. latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1]

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pulka komandieri bija

Piedalīšanās kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1.Daugavgrivas latviešu strēlnieku bataljona apbalvotie karavīri ar poručiku F.Briedi pēc Jura krustu saņemšanas 1915. gadā.
  • 1915. gada rudenī. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. un 3. rotas pirmo reizi piedalījās kaujā 1915. gada 25. oktobrī pie "Mangaļu" mājām Tīreļa purvā un pirmos kritušos bataljona strēlniekus 28. oktobrī apglabāja Meža kapos, kur tika likts pamats vēlākajiem Brāļu kapiem. Savukārt 1. rota poručika F.Brieža vadībā 1915. gada 29. oktobrī uzbruka vācu pozīcijām pie Plakanciema netālu no Vidzemes un Kurzemes guberņu robežas pie Misas upes un 22. novembrī pie "Veisu" mājām.
  • 1916. gada martā un jūlijā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons piedalījās kaujās pie Ķekavas.
  • Ziemassvētku kaujas. 1916. gada 23.decembrī (5.janvārī pēc jaunā stila) 5.00 no rīta 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks pārrāva vācu nocietinājumu līniju un ieņēma teritoriju vācu aizmugurē apmēram 3 kilometru dziļumā. Tomēr uzbrukums apstājās, jo netika piesūtītas rezerves. 5.janvāra vakarā vairāku vāciešu pretuzbrukumu rezultātā šo frontes pārrāvuma vietu neizdevās noturēt, un strēlnieku daļām bija jāatkāpjas izejas pozīcijās.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. 1918. gada 22. janvārī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 4. un 6. rotas un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljons devās uz Rogačevu Baltkrievijā, kur 3.-13.februārī apspieda poļu leģionāru I korpusa sacelšanos ģenerāļa J. Dovbora-Musņicka (J. Dowbór-Muśnicki) vadībā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Frīdrihs Briedis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka poručiks (kapteinis), vēlāk pulkvedis, pulka komandieris (no 13.3.1917.). No 1915. gada 1. augusta 1. rotas komandieris, 1915. gada 16. oktobrī piedalījās kaujās pie Misas upes, 1916. gada 8. martā smagi ievainots kaujā pie Ķekavas. 1916. gada 23. decembrī ar savu bataljonu bez artilērijas sagatavošanas pirmais pārrāva vāciešu dzeloņdrāšu aizžogojumus un sīvā cīņā izsita pretinieku no pozīcijām. Piedalījās vācu smagās baterijas saņemšanā, tika smagi ievainots. Apbalvots ar Jura krusta IV šķ., Jura Zelta zobenu. Vladimira IV šķ., Annas II, III, IV šķ., Staņislava II, III šķ. ordeņiem. Par varonību Ziemassvētku kaujās iecelts par pulka komandieri.[2]

Kritušie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jānis Akers, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka seržants. Dzimis 1896. gadā, kritis 1915. gada 9. novembrī pie Plakanu mājām Misas upes pozīcijās pie Olaines.
  • Teodors Pīrāgs (1893-1916), 2. rotas poručiks (pēc nāves), miris 1916. gada 15. martā pēc ievainojuma kaujā pie Ķekavas apbedīts Rīgas Brāļu kapos. Apbalvots ar IV šķiras Sv. Vladimira un Sv. Annas ordeņiem.[3]

Kaujas pie Misas upes 1915. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

25. oktobra kauja pie „Kraslovsku” mājām Tīreļpurva austrumu malā: 4 krituši, 5 ievainoti, 3 pazuduši. 29. oktobra kauja pie „Plakaņiem” Misas upes labajā krastā: 4 krituši, 11 ievainoti. 2./3. novembra kauja pie Olaines muižas. 3. novembrī kaujā pie „Mangaļiem”: 19 ievainoti, 6 pazuduši. 4. novembra kaujā Olaines purvā pie „Kūtniekiem”: 22 krituši, 63 ievainoti, 19 pazuduši. 23. novembra kaujā pie „Veisiem” Misas upes kreisajā krastā: 2 ievainoti. 3. decembra kaujā „Kūtnieku” tuvumā pie Olaines purva: 1 kritis. 18./19. decembra kaujā pie Katrīnmuižas, Ķekavas tuvumā: 3 ievainoti.

Kaujas pie Ķekavas 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

12./13. marta kaujā pie „Veisiem”: 6 ievainoti. 13. marta kaujā pie „Krogzemjiem” Misas upes krastos: 8 kritušie, 26 ievainoti, 4 pazuduši. 21. marta kaujā pie „Frančiem” Ķekavas tuvumā: 134 krituši, pazuduši, 223 ievainoti. 16./22. jūlija kaujās pie „Skatēm” Ķekavas frontē: 106 krituši, 569 ievainoti, 37 pazuduši.

Ziemassvētku kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. janvāra kaujā pie „Mangaļiem” un „Skangaļiem”: 102 krituši, 354 ievainoti, 25 pazuduši. 7. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 8 krituši, 60 ievainoti. 10./14. janvāra kaujās Tīreļpurvā: 4 krituši, 38 ievainoti. 25. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 22 krituši, 117 ievainoti, 12 pazuduši. 30./31. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 99 krituši, 140 ievainoti.

Mazās Juglas kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1./3. septembra kaujās pie Rīgas un Šmīziņkroga: 4 ievainoti, 427 pazuduši. 10. septembra kaujā pie Siguldas: 1 kritis. 11. oktobra kaujā pie Siguldas: 2 krituši, 4 ievainoti.[4]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. L.k.o.k. biogrāfija
  3. vesture.eu
  4. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./ 1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis