Pagude (zeme)

Pagude (latīņu: terra Pagudinensis, vācu: Pogesanien) bija senprūšu zeme tagadējās Varmijas-Mazūrijas vojevodistes teritorijā. Atradās Ilfingas (tagad Elblongas) un Pasarges (tagad Paslenkas) upju baseinā un robežojās ar Baltijas jūru ziemeļos, Vārmes zemi austrumos un Pamedes zemi rietumos.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā Pagudes osta bija Truso, kuras vietā Lībekas tirgotāji nodibināja Elbingas pilsētu. Pagudieši pirmo reizi pieminēti Duisburgas Pētera hronikā kā viena no 11 prūšu ciltīm. Šīs zemes vārda izcelsmi saista ar senprūšu valodas vārdiem pa (pie) un gudde (krūmiem) no kā cēlies zemes Vācu ordeņa dokumentos minētais latīniskais nosaukums terra Pagudinensis. Pagudiešus poļi dēvējuši par pogezāņiem (pogedzańe), no kā cēlies zemes vāciskais nosaukums Pogesanien. Prūsijas krusta kara sākumā Vācu ordenis 1237. gadā ieņēma Pagudi un citas prūšu zemes. 1246. gadā Elbingas pilsēta ieguva Lībekas tiesības un kļuva par Hanzas savienības locekli.

Lielās prūšu sacelšanās laikā 1260. gadā pagudieši par savu vadoni ievēlēja Auktumu un ieņēma visus Vācu ordeņa nocietinājumus, izņemot Elbingas pili. 1271. gadā pagudieši karavadoņa Linkas vadībā kopā ar bārtiešiem iebruka Kulmas zemē, bet 1274. gadā krustneši uzvarēja un ieņēma Pagudes galveno cietoksni Heilsbergu.

Pēc Pagudes zemes pakļaušanas un kristianizēšanas to sadalīja starp Vācu ordeni un Pamedes un Varmijas bīskapijām Rīgas arhibīskapijas pakļautībā. Ap 1350. gadu Elbingā tika pierakstīta Elbingas prūšu vārdnīca (Elbing-Preussisches Wörterbuch).

Līdz 1466. gadam tā bija Vācu ordeņa valsts sastāvā, bet pēc Trīspadsmitgadu kara ziemeļu daļa ar Elbingas pilsētu nokļuva poļu Karaļa Prūsijas sastāvā. Dienvidu daļa palika Vācu ordeņa, no 1525. gada Prūsijas hercogistes pakļautībā, kopš 1772. gada abas daļas nokļuva Prūsijas karalistes, kopš 1945. gada Polijas sastāvā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]