Vācu ordeņa valsts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vācu ordeņa valsts
Staat des Deutschen Ordens
Civitas Ordinis Theutonici
1230. gads – 1525. gads Flag of Ducal Prussia.svg
 
Flag of Prussia (1466-1772) Lob.svg
 
Baltic coat of arms.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of {{{sugasvārds}}}
Vācu ordeņa valsts 1410. gadā
Pārvaldes centrs Malborkas pils (1308–1454)
Kēnigsberga (1454–1525)
Valoda(s) lejasvācu valoda
latīņu valoda
baltu valodas
Reliģija Romas Katoļu baznīca
Valdība teokrātija
Lielmestrs
 - 1230–1239 (pirmais) Hermanis no Zalcas
 - 1510–1525 (pēdējais) Albrehts Hoencollerns
Vēsturiskais laikmets viduslaiki
 - Dibināta 1230. gads
 - Likvidēta 1525. gads
Nauda mārka
Priekšteces:
Pēcteces:
Flag of Widewuto.jpg Prūšu zemes
E. F. Kerbers Kurzemes bīskapijas ģerbonis 1838.jpg Kursa (valsts)
Coat of arms of Zemgale.svg Zemgale (valsts)
Zakon Kawalerów Mieczowych COA.svg Zobenbrāļu ordenis
Flag of Denmark.svg Dāņu Igaunija
Coat of arms of Samogitia.svg Žemaitija
Prūsijas hercogiste Flag of Ducal Prussia.svg
Karaļa Prūsija Flag of Prussia (1466-1772) Lob.svg
Livonijas Konfederācija Baltic coat of arms.svg

Vācu ordeņa valsts (vācu: Staat des Deutschen Ordens, latīņu: Civitas Ordinis Theutonici) bija krustnešu valsts, kuru izveidoja Vācu ordenis 13. gadsimtā Ziemeļu krusta karu laikā. Valsts pamatā bija Prūsijas krusta karu laikā iekarotā Prūsija, kurai 1237. gadā pievienoja pirms tam jau Livonijas krusta karu laikā iekaroto Livonijas daļu. Dažādos laikos tā kļuva lielāka, pakļaujot Kurzemi (1253), Zemgali (1254), Igauniju (1346) un uz laiku arī Pomereliju (1309-1466), Gotlandi (1398-1408), Žemaitiju (1398-1422) un Neimarku (1402-1463). Sākotnēji šīs zemes iekaroja vai nopirka militārie ordeņi, bet pēc tam tajās ieradās vācu kolonisti. 1309. gadā Vācu ordeņa lielmestrs pārcēla savu mītni no Venēcijas uz Marienburgas pilī Prūsijā, Vācu ordeņa valstī izveidojās divi varas centri — Rīga Livonijā un Marienburga Prūsijā. 1457. gadā lielmestra rezidenci pārcēla uz Kēnigsbergas pili.

Mūsdienās Vācu ordeņa valsts teritorija ir sadalīta starp Polijas, Krievijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Zviedrijas valstīm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūsijas iekarošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Vācu ordeņa valsts dibināšanas datumu uzskata 1230. gadu, kad 18. janvārī Romas pāvests Gregors IX aicināja Vācu ordeni doties karā pret prūšiem, un 30. jūnijā Mazovijas hercogs Konrāds nodeva ordeņa suverēnā valdījumā Kulmas zemi 4650 km2 platībā.[1]

1231. gadā Vācu ordenis Kulmas zemē pie Vislas uzcēla Tornas un 1233. gadā Marienverderas pili. 1236. gadā Vācu ordenis ieņēma Pamedes zemi, sasniedzot Vislas jomas piekrasti, bet 1237. gadā Pagudes zemi un senās Truso vietā nodibināja Elbingas ostu, kurā uz dzīvi apmetās kolonisti no Lībekas.

1239. gadā nodibināja Balgas cietoksni Vārmes, Bārtas un Nātangas iekarošanai, ko pabeidza 1241. gadā. Strauji sākās ordeņa cietokšņu celtniecība visās iekarotajās zemēs.[2]

Tikai 1255. gadā Čehijas karalis Otakars II palīdzēja Vācu ordenim iekarot Sembas zemi un nodibināja "karaļa kalna" pili (vācu: Königsberg, lietuviešu un latviešu Karalauči).

Livonijas pievienošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1237. gada 12. maijā Romas pāvests 1237. gada 12. maijā pāvests Gregors IX savā mītnē Vitebro piekrita Zobenbrāļu ordeņa inkorporācijai Vācu ordenī un 13. maijā par to paziņoja Vācu ordeņa mestram Hermanim par abu ordeņu apvienošanos.

1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma Neapolē apstiprināja Rīgu par metropolīta sēdekli, pie kam noteica, ka Rīgas vārdā turpmāk titulējama arī visa baznīcas province (Rīgas arhibīskapija) un tās arhibīskaps, neaizskarot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības.[3] Pēc sakāves Durbes kaujā 1260. gadā Vācu ordenis uz laiku zaudēja kontroli par pakļautajām kuršu, zemgaļu un prūšu zemēm, bet tomēr līdz 1290. gadam pakāpeniski atguva zaudētos iekarojumus. 1330. gadā ordenis uzvarēja Livonijas pilsoņu karā pret Rīgas pilsētu, Rīgas arhibīskapu, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem. Rīgas arhibīskapi gan neatteicās no garīgās virskundzības pār ordeņbrāļiem, tomēr paši lielākoties uzturējās pāvesta galmā Dienvidfrancijas pilsētā Aviņonā.

Pēdējā paplašināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1309. gadā Vācu ordeņa valstij pievienoja lielāko daļu Pomerelijas, bet 1343. gadā atteicās no Kujāvijas un Dobriņas zemes par labu Polijai. 1346. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV par 10 000 markām pārdeva Dāņu Igaunijas Harijas un Virijas provinces Livonijas ordenim. 1398. gadā Vācu ordeņa flote ar 84 kuģiem, 400 zirgiem un 4000 karavīriem pakļāva Gotlandes salu, bet pazaudēja 1408. gadā. 1398. gadā pēc Saliņas līguma noslēgšanas Vācu ordeņa valstī izveidoja Žemaitijas fogteju. 1402. gadā Vācu ordeņa valstij pievienoja Brandenburgas markgrāfistes Neimarkas daļu.

Varas noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1410. gada 15. jūlijā pie Žalgires kaujā Vācu ordenis tika sakauts, saskaņā ar Tornas miera līgumu 1411. gadā un Melno miera līgumu 1422. gadā Vācu ordenis atteicās no Žemaitijas, Dienvidkursas un Ņešavas (Nieszawa) un bija spiests samaksāt uzvarētājiem lielu kontribūciju. Ordeņa valsts ietvaros saasinājās pretrunas starp ordeņa brāļiem un Hanzas savienības pilsētām, kā arī starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Prūsijas pilsētas 1440. gadā izveidoja Prūsijas savienību, kas 1454. gadā noslēdza militāru aliansi ar Polijas karali.

Tā sauktā Trīspadsmitgadu kara laikā neviena no karojošajām pusēm neguva uzvaru, bet Prūsijas zeme bija pilnīgi izpostīta, 1457. gadā ordeņa lielmestrs pārcēla savu galvaspilsētu no Marienburgas uz Kēnigsbergu. 1463. gadā Vācu ordenis Neimarku pārdeva Brandenburgas markgrāfistei par 40 000 guldeņiem. 1466. gada Tornas miera līguma rezultātā Vācu ordenis pazaudēja savas valsts rietumu daļu jeb Karaļa Prūsiju un kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts vasali.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Mārtiņa Lutera ieteikuma virsmestrs Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas sekularizēja Vācu ordeni un 1525. gada 9. maijā izveidoja Prūsijas hercogisti Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā. 1561. gadā arī Livonijas ordeņa valsts nokļuva Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā un tā pēdējais zemes mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu un Pārdaugavas Livonijas hercogistes administratoru.

Vācu ordenis pārveidojās par dižciltīgo ģimeņu korporāciju, kuras vadību pēc 1590. gada pārņēma Habsburgu dzimta.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]