Prūsijas krusta kari

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Prūsijas krusta karu un Livonijas krusta karu norise
Prūšu cilšu zemes

Prūsijas krusta kari (latīņu: Expeditio sacra) bija daļa no Ziemeļu krusta kariem, un apzīmē baltu tautas prūšu apdzīvotās Prūsijas iekarošanu un kristīšanu, ko no 1217. līdz 1283. gadam veica poļu un vāciešu armijas. Krusta karu gaita aprakstīta Duisburgas Pētera 1326. gadā sarakstītajā Prūšu zemju hronikā (Chronicon Terrae Prussiae).

Poļu uzbrukumu sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pomerelija, Polija un Mazovija, 13.gs.sākums

Pēc arheoloģisko izrakumu datiem Galindā 11. gs. vidū samazinājās apdzīvoto apmetņu skaits, ko varētu saistīt ar 1047. gadā beigušos karu, kura rezultātā ar galindiem sabiedroto Mazoviju atkal iekļāva Polijas karalistē. 1141. gadā bīskaps Heinrihs Zdiks plānoja doties misijā uz Prūsiju, 1147. gadā Prūsijā iebruka poļu kņazs Boļeslavs IV Cirtainais, bet cieta sakāvi.

12. gadsimta beigās poļu Pjastu dinastijas kņazi veica regulārus uzbrukumus prūšu un jātvingu zemēm. Boļeslava IV karus pret prūšiem 1147. un 1166. gadā, un Kazimira II karu pret sūdaviem 1191.-1192. gadā poļu hronikās apraksta kā poļu krusta karus pret pagāniem, lai arī tiem nebija oficiālas pāvesta svētības. Šie kari bija neveiksmīgi, un prūši uz tiem atbildēja, iebrūkot Mazovijā, Kulmā un Pomerelijā.[1]

Kristiešu misionāru darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1141. gada 31. janvārī pāvests Inocents II atļāva Morāvijas bīskapam Heinriham veikt misiju uz prūšu zemēm, taču tā nenotika. Tikmēr Polijā pastiprinājās prūšu nogalinātā Sv.Adalberta kults.

1186. gadā Olīvā pie Vislas (mūsdienu Gdaņskas robežās) nodibina Cisterciešu ordeņa klosteri, kurā vēlāk ieradās jauns mūks, vēlākais Prūsijas pirmais bīskaps Kristiāns. 1206. 26. oktobrī pāvests Inocents III aicina Polijas baznīcu atbalstīt cisterciešu plānus pagānu pievēršanā kristietībai. Pomerānijas un Pomereljas piekrasti kontrolēt centās arī Dānijas karalis Valdemārs II Estridsens, kura vara sniedzās līdz Vislai. Viņš sniedza atbalstu Kristiānam, kurš ap 1210. gadu kļūst par vienu no aktīvākajiem prūšu kristietības kustības aktīvistiem. Viņš spēj uzrādīt panākumus mierīgā prūšu pievēršanā kristietībai un pieaugot kristīgo prūšu skaitām, 1215. viņu ieceļ par pirmo Prūsijas bīskapu. Viņa sākotnējos panākumus prūšu augstmaņu kristianizēšanā var izskaidrot arī ar to, ka pāriešana kristībā un baznīcas aizsardzībā samazināja poļu militāro uzbrukumu draudus. 1212. gadā pāvests atkal aicina cisterciešus atbalstīt misijas uz Prūsiju. Pievēršana reliģijai miera ceļā nedeva gaidītos rezultātus, un godkārīgie poļu kņazi vēlējās ātrāku prūšu zemju pakļaušanu. 1212. gadā tikās Gņezno arhibīskaps, Lešeks I Baltais, Krakovas kņazs un Gdaņskas kņazs, lai mēģinātu vienoties par kopīgu militāri-reliģisko darbību prūšu zemēs. Turpmākajos gados politiku pret prūšiem veido Silēzijas, Lielpolijas un Mazpolijas kņazi. [2]

Pirmie krusta kari (1217-1230)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Kristiāna iecelšanu par Prūsijas bīskapu, Romas pāvesti aizvien aktīvāk iesaistījās krusta karu veicināšanā. 1217. gadā pāvests Honorijs III izdeva bullu, kas atļāva bīskapam Kristiānam uzsākt krusta karu Prūsijā. 1218. gadā Honorijs III aicināja pret prūšiem doties tos poļu, čehu un vācu augstmaņus, kas nav devušies karot uz Svēto zemi. Turpmāk dalībniekiem Prūsijas krusta karos regulāri piešķīra tādas pašas indulģences kā krustnešiem Svētajā zemē.

1218. gadā pāvests aicina krusta karotājus pievērst pagānus kristietībai, kam sekoja kaujas Kulmas un Pamedes pierobežā. Prūši atbildēja ar iebrukumu Kulmā un Mazovijā, izlaupot un nopostot vairāk nekā 300 baznīcu un katedrāļu. Mazovijas Konrāds bija spiests atpirkties, samaksājot milzīgu izpirkumu. Tas savukārt tikai iedrošināja prūšus, parādot viņa nespēju aizstāvēties. Pēteris no Dusburgas savā hronikā atzīmēja, ka jebkura prūšu zeme varēja savākt vismaz 2000 jātnieku, Semba — 4000 jātnieku un 40 000 citu karavīru, Sūdava "pārspēja citus ne tikai ar paradumu cēlumu, bet arī ar varenību un bagātību. Pat viņi turēja sešus tūkstošus jātnieku un milzum daudz citu karotāju".[3][4]

1219. gadā Mazovijā sāka pulcēties bruņinieki un augstmaņi no visas Eiropas. Līdz 1223. gadam tika atjaunots Kulmas cietoksnis. Tā kā lielākā daļa krustnešu bija atgriezušies savās zemēs — Kulma un Mazovija tika nopostītas vēl vienu reizi, šoreiz Mazovijas Konrādam pat bija jāmūk uz Plockas cietoksni. Prūši izsiroja Gdaņskas apkārtni.

Poļu karagājieni, lai arī ne pārāk veiksmīgi, atkārtojās aizvien biežāk. 1223. gadā karā pret prūšiem piedalījās Henriks I Bārdainais, Lešeks I Baltais un Mazovijas Konrāds. Poļi atkal iebruka prūšu zemēs 1229. un 1234. gadā. 1235. gadā lielā karagājienā devās Henriks I Bārdanais, Mazovijas Konrāds, Henriks II Dievbijīgais un citi poļu augstmaņi un bruņinieki. Poļu uzbrukumiem parasti sekoja prūšu atbildes reidi.

Krusta karotāju piesaiste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākās dažādu krustnešu ordeņu pievilināšana kariem pret prūšiem. 1222. gadā Henriks I Bārdainais sāka uz savām zemēm Silēzijā sāka aicināt Vācu ordeni un Templiešu ordeni. Mazovijas Konrāds mēģināja uz Mazoviju pārvilināt arī Kalatravas ordeņa karotājus no Ibērijas pussalas. 1230. gadā spāņu krustneši veica Pomerelijas kņaza Sventopolka II teritorijā esošās pilsētiņas Timavas (Tymawa) aizsardzību. Dažādo krustnešu ordeņu ierašanās noveda pie tā, ka līdzīgi kā Ibērijas pussalā un Svētajā zemē, katram ordenim bija noteikta kauju darbības zona, un tas atradās vietējā augstmaņa pakļautībā, lai nepieļautu neatkarīgu krustnešu valstu veidošanos. Šie poļu kņazu plāni lielā mērā sabruka līdz ar Svētās Romas imperatoram un pāvestam padotā Vācu ordeņa ietekmes pieaugšanu pēc 1230. gada.[5]

Dobžiņas ordenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas krustnešu nevēlēšanās iesaistīties karā pret Prūsiju, noveda pie Dobžiņas ordeņa izveidošanas, kam bija jāaizsargā pierobeža no prūšu uzbrukumiem. Bīskaps Kristiāns sekoja Rīgas bīskapa Alberta piemēram, kurš ar Zobenbrāļu ordeņa palīdzību veidoja baznīcas valsti Latvijas zemēs. Taču ordeņa brāļu skaits nekad nepārsniedza 35, un kopējais karotāju skaits 100-150.

1225. gadā Mazovijas Konrāds un bīskaps Kristiāns nolīga 15 vācu bruņiniekus militārā ordeņa dibināšanai, un piešķīra tiem zemes Dobžiņā pie Vislas. Tā radās pirmais katoliskais bruņinieku ordenis, kas vērsa savus ieročus pret prūšiem. Pāvests apstiprināja ordeni 1228. gadā un tas ieguva nosaukumu Dobžiņas ordenis. Tas gan nekad neizauga par vērā ņemamu pretinieku prūšiem, jo līdz brīdim, kad apvienojās ar Vācu ordeni, tas nekad nepārsniedza 35 pilntiesīgu bruņinieku skaitu. Sākumā Dobžiņas ordenim gan izdevās izspiest prūšus no Kulmas, bet pretuzbrukums pret tiem un Mazovijas Konrāda vienībām, iznīcināja gandrīz visu Dobžiņas ordeni, atlikušie aizbēga uz Pomerāniju. Arī Kalatravas ordeņa Gdaņskā izvietotais spārns bija nespējīgs kaut ko izdarīt. Dobžiņas ordeņa kareivjus, kas 1235. gadā nepievienojās Vācu ordenim, Konrāds 1237. gadā pārvietoja uz Sūdavijas un Kijevas Krievzemes robežām. Pēc smagās Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā, arī to 1237. gadā iekļāva Vācu ordenī, taču ar savu Landmestru tas saglabāja lielu neatkarību iekarotajā Latvijā.

Vācu ordeņa ierašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kulmas (Helmno) zeme mūsdienu Polijas robežās

Poļu kņazu un nelielo krustnešu vienību neveiksmes, kā arī aizvien plašākie prūšu pretuzbrukumi noveda pie Vācu ordeņa karotāju piesaistes, par kuru lielā mērā atbildīgs Mazovijas Konrāds. Poliju šajā laikā plosīja kņazu pilsoņu karš, un Konrāds vēlējās palielināt savu varu Polijā, un nodrošināt savas ziemeļu robežas aizsardzību pret prūšu iebrukumiem. Vācu ordenim viņš apsolīja Kulmas zemes, kas kādreiz bija drošā poļu kontrolē, taču biežās karadarbības dēļ bija gandrīz iztukšota, un nonākusi lielā prūšu kontrolē.[6] Ņemot vērā Dānijas varas un atbalsta sarukumu, arī bīskaps Kristiāns bija ieinteresēts Vācu ordeņa palīdzībā.

1225. gadā Vācu ordeni padzina no Ungārijas Karalistes, un tā interese poļu piedāvājumos pieauga. Lai nodrošinātos no atkārtotas padzīšanas, Vācu ordeņa lielmestrs nodrošinājās ar Svētās Romas impērijas imperatora Frīdriha II 1226. gada pavasara Rimini Zelta bullu, kas apstiprināja Mazovijas Konrāda solītās zemes Kulmā, un tiesības uz visām vēlāk iekarotajām prūšu zemēm. Virsmestram arī piešķīra tiesības izvietot imperatora ērgli uz sava karoga. Tādējādi ar imperatora atbalstu ordenis jau sākumā ieguva neatkarību no Kazimira un Kristiāna, kas vēlāk izraisīja ilgstošus konfliktus starp baznīcu, ordeni un poļu karaļiem.[7]

Vācu ordeņa lielmestrs Zalcas Hermanis bija augsta līmeņa diplomāts, kurš sniedza padomus imperatoram Frīdriham II, un sarunas ar Mazovijas Konrādu turpināja piecus gadus. Kad Dānijas karali Valdemāru 1223. gadā sagūstīja viņa vasalis, Šverīnes grāfs Heinrihs, sarunas par karaļa atbrīvošanu vest uzticēja Hermanim, kurš veiksmīgi panāca dāņu ambīciju samazināšanos Pomerelijā un Prūsijā.[8]

1226. gadā bīskaps Kristiāns un Mazovijas Konrāds ar Mazovijas augstmaņu piekrišanu prūšu pakļaušanai un kristianizēšanai aicināja talkā Vācu ordeni. Vācu ordenis vienojās gan ar Svēto Romas impēriju, gan mazoviešiem par to, ka tam pienāksies Kulma un visi tālākie iekarojumi.

Pēc ķeizara Frīdriha II krusta kara beigām Svētajā zemē, Vācu ordenis beidzot pievērsās Prūsijai. 1230. gada 18. janvārī pāvests Gregors IX aicina ordeni doties karā pret prūšiem, un 30. jūnijā Mazovijas Konrāds nodeva Kulmas zemi ordeņa suverēnā valdījumā. Kopā ar citiem zemes ziedojumiem, ordenis saņēma 4650 kv.km. zemes Kulmā.[9]

Iesākumā Vācu ordenis ieradās ar nelieliem spēkiem un uzcēla Fogelsangas pili Vislas kreisajā krastā (iepretim vēlākajai Toruņai) un ik pa brīdim veica sīkus uzbrukumus pāri Vislai.

Vācu ordeņa karš (1233-1242)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1231. gadā Vācu ordenis beidzot šķērsoja Vislu, iebruka Kulmā, kur nodibināja Toruņu. 1233. gadā sākās pirmās spēcīgās sadursmes, kad Vācu ordenis uzcēla Marienverderes pili, sapulcināja 10 000 karavīru iebrukumam Prūsijā un Pamedes iekarojumam. Arī Pomerelijas kņazs Sventopolks II piedalījās kara darbībā ar mazāku armiju. Ziemā (1233—1234) pēc smagas kaujas prūši tika sakauti un bija spiesti atkāpties. 1236. gadā ordenis ieņēma Pamedi, 1237. gadā Pagudi, 1241. gadā Vārmi, Nātangu un Bārtu, kas veidoja apmēram pusi no prūšu zemēm.

Ordenis kopā ar poļu kņaziem iebruka Kulmā un Pamedē, nodibinot Rēdenas (Rheden) pilsētu, lai nodrošinātu Kulmas aizsardzību. Iekarotājiem uzreiz sekoja kolonisti no Silēzijas un Breslavas, kas apmetās Toruņā un Kulmā. 1233. gadā ordenis viņiem piešķīra Magdeburgas tiesībās balstītas pašpārvaldes tiesības (Kulmer Handfeste). Mežiem bagātajā Prūsijā krustneši uzbrukumi virzījās gar upēm. Uzbrukums turpinājās, ieņemot zemi no Marienverderas līdz piekrastei. Virzoties gar Nogatas upi, 1236. gadā krustneši sasniedza Vislas jomas piekrasti, kur 1237. gadā izveidoja Elbingu, kurā uz dzīvi apmetās kolonisti no Lībekas. Tālāko kauju atbalstam pret Vārmi un Nātangu, 1239. gadā nodibināja Balgas cietoksni. Tas kalpoja par bāzi uzbrukumiem Pagudei, Vārmai un Bārtai. Strauji sākās ordeņa cietokšņu celtniecība visās iekarotajās zemēs.[10] Akmeņu trūkuma dēļ šie nocietinājumi sākotnēji ir vienkārši koka aizsardzības forti. Vēlāk ordeņa cietokšņus būvē no ķieģeļiem.

Sākotnēji bīskaps Kristiāns vēlējās 2/3 no iekarotajām Kulmas un Pamedes zemēm, bet beigās ieguva 1/3 un speciālas privilēģijas. Vācu ordenis panāca arī Dobžiņas ordeņa pievienošanu, par ko savukārt sanaidojās ar Mazovijas Konrādu, kas no tā brīža vairs neatbalstīja krusta karotājus.

Tikmēr bīskaps Kristiāns devās sludināt kristietību uz Sembu, kur prūši viņu turēja gūstā no 1233. līdz 1239. gadam. Viņu atbrīvoja darījumā, kas saistījās ar piecu prūšu gūstekņu atbrīvošanu un 800 marku samaksu. 1243. gadā pāvesta legāts Prūsijā Vilhelms no Modenas, izveidoja četras bīskapijas Rīgas arhibīskapijas sastāvā - Kulmas, Pomezānijas, Varmijas un Sambijas bīskapija. Par spīti atbrīvotā bīskapa Kristiāna protestiem, jau bija nostiprinājies modelis, kurā baznīca bija pakļauta ordeņa varai. Sarūgtinātais bīskaps mira 1245. gadā.

Prūšu pretuzbrukums (1242-1249)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tālāko ekspansiju apturēja pirmā prūšu sacelšanās. Pomerelijas kņazs Sventopolks II poļu pilsoņu kara dēļ, kā arī dažādu konfliktu dēļ ar Vācu ordeni, izvēlējās 1242. gadā atbalstīt Prūšu pirmo sacelšanos. Ordeņa un Sventopolka II konflikta iemesls bija ordeņa vēlēšanās kontrolēt Vislas deltas abus krastus. Tieši tajā laikā ordenis nebija īpaši labās pozīcijās dēļ jaunu karotāju trūkuma, liela apsargājamo teritoriju un piļu daudzuma, un pilnīga poļu atbalsta trūkuma. Salīdzinoši īsā laikā Sventopolks II un prūšu karaspēks atbrīvoja lielāko daļu teritorijas, bet galīgi uzvarēt ordeni nespēja mūru graujamās tehnikas trūkuma dēļ. 1246. gadā Lībekas karaspēks siroja Sembā, uz Vāciju kristīšanai aizdzenot daudzus prūšus. Pēc sacelšanās apspiešanas, Sventopolks II ar ordeni noslēdza mieru 1248. gada 24. novembrī. Sventopolkam turpmāk bija jāļauj vācu krustnešiem bez maksas šķērsot savu teritoriju, kā arī jāizbeidz atbalsts prūšiem.[11]

Rezultāts bija Kristburgas miera līgums 1249. gada februārī, kas noteica civilās un personiskās brīvības tiem, kas pieņem kristietību. Tiesa gan, visi ar to nebija mierā un kaujas turpinājās līdz 1253. gadam, piemēram, 1249. gada novembrī nātangi sakāva ordeņa karaspēku.

Krustnešu uzbrukums karaļa Otokāra II vadībā (1255)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas un Bohēmijas karalistes armijas Bohēmijas karaļa Otokāra II vadībā, Morāvijas armija, sakšu armija un Rūdolfa I armija, kopā 60 000 vīru, 1255. gadā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas. Blakus prūšu pilsētai Tvangestei (Tvankstai) uzcēla cietoksni un par godu Otokāram II nosauca to par Kēnigsbergu (Kēniņkalnu). Tika uzcelta arī Vēlavas pils, kas stratēģiski apsargāja ieeju Sembā.

1255. gadā kņazs Boļeslavs V Kautrīgais sāka plānot krusta karu pret sūdaviem, kurā piedalītos Templiešu ordenis, kura kareivji 1257. gadā ieradās Krakovā, taču Vācu ordeņa iebildumu dēļ tas nenotika.[12]

Lielā prūšu sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Herkusa Manta pakāršana

Pēc ordeņa spēku smagās sakāves Durbes kaujā 1260. gadā, Prūsijā sākās sacelšanās, kurā nepiedalījās tikai Pamedes prūši, bet aktīvi piedalījās vēl neiekarotie Nadruvas, Skalvas un Sūdavas prūši. Atbalstu sniedza arī Lietuva.

Lielo prūšu sacelšanos iesāka un vadīja tā sauktie: "Kristus dēli" — prūšu vadoņu dēli, kas bērnībā bija aizvesti uz katoļu klosteriem apgūt izglītību un kļūt par misionāriem. Slavenākais no viņiem bija Nātangas vadoņu dzimtai piederīgais Herkuss Mants. Papildus obligātajai mācībai, viņš klosteru bibliotēkās bija apguvis kara tehnikas, metalurģiju, valodas un pat uzkonstruējis savu, ārkārtīgi efektīvu, aplenkuma iekārtu, ko, pēc aplenkto piļu aizstāvju vārdiem, esot bijis iespējams salikt minūšu laikā. Pēc mācību beigšanas Romā Herkuss, jau ar zinātņu maģistra grādu un misionāra norīkojumu atgriezās Prūsā. Sludināšanas vietā tika mācīta taktika un ieroču uzlabojumi, organizācija.

Prūšu sacelšanās sākās vienlaicīgi ar kuršu sacelšanos pēc Vācu ordeņa sagrāves Durbes kaujā 1260. gada septembrī. Katra cilts izvēlēja sev karaspēka vadoni. Nadruviešus vadīja Herkuss Mants, sembus — Glande, bārtus — Divans, vārmiešus — Glappe, pagudiešus — Auktums, sudāvus — Skomants. Pamedieši nepiedalījās, bet pārējie paši neorganizēja karaspēkus. Pāvests Urbāns IV izdeva bullu, kurā nolādēja Herkusu Mantu. Laikā no 1262. gada līdz 1263. gadam krita lielākā daļa Vācu ordeņa piļu.

1265. gadā par Lietuvas dižkungu kļuva pareizticīgais Vaišvilks, kas noslēdza izlīgumu ar Vācu ordeni un pārtrauca atbalstīt žemaišus, prūšus, kuršus un zemgaļus. Sembi pēc smagas sakāves bija spiesti padoties. 1266. gadā prūšu pusē iesaistījās pomerānieši, bet drīz tika sakauti un atkal izstājās. 1275. gadā krustneši pakļāva Nadruvu, 1276. gadā Skalvu.

Krustnešu armijas, Brunsvikas hercoga Alberta I un Tīringenes landgrāfa Alberta (1264-65), Brandenburgas markgrāfa Oto (1266), Bohēmijas karaļa Otokāra (1267) un Landsbergas markgrāfa Dītriha (1272) vadībā smagi izpostīja Nadruvu, Skalvu un Sūdavu, padzenot šejienes prūšus uz okupētajām zemēm, vai Lietuvu. 1283. gadā sacelšanos apspieda.[13]

Krusta karu noslēgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešā prūšu sacelšanās noritēja 1276. gadā Sudāvas Skomanta vadībā. Pēc gada 4000 lietuviešu un prūšu karavīru iebruka Kulmas zemē.

Ceturtā prūšu sacelšanās — 1286. gadā bija plānota ar Svantepolka mazdēla, Rīgenes hercoga atbalstu, bet sazvērestības atklāšanas dēļ bārtieši un pagudieši palika vieni un tika sakauti.

Piektā prūšu sacelšanās 1295. gadā noritēja Sembā un Nātangā — tika ieņemta Bārtenšteinas pils un izpostītas zemes līdz Kēnigsbergai (Tvangstei). Tajā laikā prūšu valdošais slānis jau bija tik provācisks, ka zemnieki savus augstmaņus nogalināja pirms uzbruka krustnešiem.[nepieciešama atsauce]

Ap 1300. gadu senprūšu zemes bija pilnībā pakļautas un asimilētas, vēl 15. gadsimta Vācu ordeņa brāļu sarakstos atrodami septiņi senprūšu vārdi.

Lai nostiprinātu savu kontroli pār nemierīgo Prūsiju, Vācu ordenis veicināja vācu un poļu zemnieku apmešanos pakļautajās zemēs. Ap 1400. gadu Vācu ordeņa kontrolētajā Prūsijā dzīvoja ap 270 000 cilvēku, no kuriem puse vēl bija prūši, kas dzīvoja laukos, kamēr pilsētās pilnībā dominēja ieceļotāji. Mācītāji gandrīz vienmēr bija vācieši, kas sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem izmantoja tulkus.

1410. gadā Prūsijā notika izšķirošā Žalgiras kauja, kurā Polijas karaļa Jagaiļa un Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadītais karaspēks sagrāva Vācu ordeņa spēkus. Kaujā krita Vācu ordeņa virsmestrs Ulrihs fon Jungingens un visa Vācu ordeņa bruņniecības elite. 1466. gadā Kulmas, Pamedes un Varmijas zemes iekļāvās Polijas karalistes sastāvā kā Karaļa Prūsija, bet atlikusī Ordeņa Prūsijas daļa 1525. gadā pārtapa par Prūsijas hercogisti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]