Lubava (zeme)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sasna starp pārējām prūšu zemēm.
Sadalītā Lubavas zeme pēc iekļaušanas Vācu ordeņa valsts sastāvā.

Lubava (latīņu: terra Lubavia, vācu: Löbau) bija senprūšu zeme tagadējās Varmijas-Mazūrijas vojevodistes teritorijā. Atradās Mazovijas pierobežā, starp Kulmas zemi rietumos un Sasnas zemi austrumos.

Lubavas zemes vārds izzuda pēc tās sadalīšanas 1466. gadā, kad tās dienvidu daļu iekļāva Mazovijas, bet rietumu daļu Kulmas zemes sastāvā ar Mihelavas zemes (vācu: Michelau, latīņu: terra Michaloviensis) nosaukumu. Lubavas austrumu daļu turpināja pārvaldīt Vācu ordenis.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums cēlies no prūšu vārda loba ("ieleja"). Pirmo reizi pieminēta pēc vietējo prūšu kristīšanas 1216. gadā, iekļauta 1243. gadā dibinātās Kulmas bīskapijas sastāvā, kas pakļāvās Rīgas arhibīskapiem. Prūsijas krusta karu laikā 1260. gadā pieminēta Lubavas pils, 1263. gadā netālu no pils prūši Herkusa Manta vadībā sakāva Vācu ordeņa bruņiniekus, bet 1269. gadā pili nopostīja sudavieši. Pēc atjaunošanas Lubavas pils kļuva par Kulmas bīskapu rezidenci. Pēteris no Duisburgas apvienoto zemi 1326. gadā pieminējis kā Kulmas un Lubavas zemi (terra Culmensis et Lubavia).

Pēc Trīspadsmitgadu kara beigām 1466. gadā Lubavas zemes rietumu daļa tika iekļauta poļu Karaļa Prūsijas Kulmas vaivadijas sastāvā, bet austrumu daļa līdz 1525. gadam palika Vācu ordeņa valsts, vēlāk Prūsijas hercogistes sastāvā. Pēc 1772. gada Polijas dalīšanas arī agrākās Lubavas zemes rietumdaļa nokļuva Prūsijas sastāvā kā Mihelavas apriņķis (Kreis Michelau).

Pēc Pirmā pasaules kara, pamatojoties uz Versaļas līguma noteikumiem, iekļāvas atjaunotajā Polijas valstī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]