Patentbrīvais medikaments

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bupropiona bioekvivalences salīdzinājums

Patentbrīvie medikamenti (zāles) ir oriģinālpreparātu ekvivalenti, kuru aktīvās vielas kvantitatīvais saturs un deva attiecīgās slimības ārstēšanai ir identiska oriģinālzālēm. Tos sauc arī par ģenēriskajiem medikamentiem vai vienkāršoti — ģenēriķiem (latīņu: genus — klase, grupa). Tātad oriģinālzālēm un patentbrīvajiem medikamentiem ir dažādi ražotāja nosaukumi, bet vienādi starptautiski nepatentētie nosaukumi (SNN).[1][2][3] Ģenērisko medikamentu ražošanas tehnoloģija var atšķirties gan ar palīgvielām (piemēram, laktoze vai saharoze), gan aktīvās vielas formu (piemēram, aktīvā viela sāls formā kā tartrāts vai sukcināts). Tiem ir savs nosaukums un atbilstoši arī iepakojums[1][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938. gadā Pārtikas, zāļu un kosmētikas akts (Food, Drug and Cosmetic Act — FDCA) noteica, ka ikvienām jaunām zālēm ASV kopš šī gada ir jāpierāda to drošums, ko nosaka ražotāja veiktie testi un Pārtikas un zāļu administrācijas (Food and Drug Administration — FDA) pārbaude. Taču tā kā ne vienmēr Pārtikas un zāļu administrācija visas zāles uzskatīja par jaunām, tad daļai zāļu netika veiktas pārbaudes, līdz ar to tirgū parādījās zemas kvalitātes medikamenti. Lai izvairītos no šāda veida zālēm, tika ieviesti noteikumi, kas ierobežoja medikamentu savstarpēju aizvietošanu. 1962. gadā tika izdoti Kefauver-Harris zāļu grozījumi (Kefauver — Harris Amendments), kas noteica, ka ikvienām jaunām zālēm pirms to laišanas tirgū Pārtikas un zāļu administrācijai jāiesniedz dati par to drošību un efektivitāti. Visiem medikamentiem, kas tika izveidoti no 1938. līdz 1962. gadam, piešķīra jaunu zāļu statusu un, ja to drošums vai efektivitāte netika pierādīta, tad tās, ieskaitot tām atbilstošās ģenēriskās zāles, tika izņemtas no apgrozības. Savukārt par ģenēriskajiem medikamentiem bija jāiesniedz Saīsinātais jauno zāļu pieteikums (Abbreviated New Drug Application — ANDA), kurā bija jānorāda literatūrā pieejamo datu apkopojums par zāļu drošību un efektivitāti. 1984. gada Hatch – Waxman akts (oficiāli The Drug Price Competition and Patent Term Restoration Act) noteica, ka ģenērisko zāļu ražotājiem nav jāveic medikamenta drošuma un efektivitātes pārbaudes, jāveic tikai bioekvivalences pētījumi. Šis akts arī noteica iespēju pagarināt patenta termiņu par laika posmu līdz pieciem gadiem, ja zāles savā jomā ir inovatīvas.[4][5]

Ieviešana tirgū[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai ražotājs varētu ieviest tirgū ģenērisko medikamentu, tam ir nepieciešams pierādīt terapeitisko ekvivalenci ar oriģinālzālēm, pamatojot to ar farmakokinētiskajiem rādītājiem.[2][3][6][7] Ja oriģinālmedikamenta ražotājam ir jāveic gan pētījumi ar dzīvniekiem, gan klīniskie pētījumi, tad patentbrīvo medikamentu ražotājs šos pētījumus aizstāj ar bioekvivalences pētījumiem.[8] Eiropas Zāļu aģentūras (European Medicines Agency — EMA) vadlīnijās tiek norādīts, ka bioekvivalence divām zāļu vielām tiek noteikta, ja, ievadot vienādu abu salīdzināmo preparātu devu, tās uzrāda tādus farmakokinētiskos rezultātus, kas iekļaujas noteiktajā ticamības intervālā (80 — 125%). Bioekvivalences noteikšanai izmanto plazmas koncentrācijas — laika līkni, kas norāda uz vielas koncentrācijas izmaiņām asinīs noteiktā laika periodā. Tādējādi šī līkne raksturo gan absorbētās vielas apjomu, gan absorbcijas ātrumu. Absorbētās vielas apjomu nosaka, aprēķinot laukumu zem līknes (area under curve — AUC). Absorbcijas ātrumu raksturo vielas maksimālā koncentrācija plazmā, kas tiek sasniegta noteiktā laika sprīdī. Papildus var būt prasības noteikt eliminācijas konstanti un eliminācijas pusperiodu.[9] Eliminācijas pusperiods ir laiks, kurā vielas koncentrācija samazinās uz pusi no tās maksimālās koncentrācijas. Eliminācijas konstante norāda ātrumu, ar kādu zāļu viela tiek izvadīta no organisma.

Reģistrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad oriģinālpreparātam tiek apstiprināts patents un tiek saņemta reģistrācijas apliecība, ražotājs iegūst monopoltiesības šī medikamenta ražošanā uz noteiktu laiku, kamēr ir spēkā patenta termiņš. Parasti tie ir 20 gadi, taču tā kā patents tiek iesniegts jau pirms I fāzes pētījumiem, tad pētījuma laikā jau daļa patenta termiņa ir pagājusi, kā rezultātā atliek 10 — 12 gadu. Pēc patenta termiņa beigām citi ražotāji var iesniegt pieteikumu reģistrācijas apliecības saņemšanai patentbrīvajām zālēm, norādot bioekvivalences pētījumā iegūtos rezultātus.[2][3][6][10] Latvijā atbildīgā institūcija reģistrācijas apliecības izsniegšanai ir Zāļu valsts aģentūra (ZVA).[1]

Finansiālais ieguvums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

pacientu, tā arī valsts ieguvums no patentbrīvajiem medikamentiem ir to zemākā cena. Tomēr, kā liecina 2015. gadā veiktais pētījums, tad daļa pacientu ģenēriķu samazināto cenu saista ar zemāku kvalitāti.[10] Oriģinālzāles ir dārgākas, jo tām ir jāatpelna pētījumā ieguldītie finansiālie līdzekļi, turpretim ģenēriķiem nepieciešams vien bioekvivalences pētījums. Turklāt ieviešot tirgū patentbrīvos medikamentus, veidojas konkurence, kuras apstākļos oriģinālzāļu ražotājs ir spiests pazemināt cenu, lai nodrošinātu, ka arī viņu ražotais preparāts pārlieku augstās cenas dēļ netiktu aizmirsts.[2][3][6] Tomēr dažkārt oriģinālpreparāta ražotājs var maksāt ģenērisko zāļu ražotājam par medikamenta laišanas tirgū aizturēšanu (pay-for-delay). Tādējādi pirmais gūst peļņu, no kuras daļu saņem patentbrīvā medikamenta ražotājs. Šādā veidā ieguvēji ir abi ražotāji.[11]

Statistikas dati Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā 2014.gadā patentbrīvie medikamenti aizņēma ¾ no pārdoto zāļu apjoma, pie tam šis rādītājs bija diezgan stabils arī iepriekšējos gados. No kopējiem medikamentu izdevumiem 45% bija par ģenēriskajām zālēm, bet 55% — oriģinālpreparātiem.[2]

Pseidoģenēriķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pseidoģenēriķi ir patentbrīvie medikamenti, kurus laiž tirgū tas pats ražotājs, kas oriģinālpreparātu. Lai gan papildus konkurence ir vēlama, tomēr var rasties pretēja situācija, jo iespējamo ģenērisko medikamentu ražotāji var zaudēt motivāciju patentbrīvā medikamenta ražošanai.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «MK noteikumi Nr. 376 "Zāļu reģistrēšanas kārtība"». http://www.likumi.lv. Skatīts: 17.10.2015..
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācija». Skatīts: 17.10.2015..
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Questions and answers on generic medicines». European Medicines Agency. Skatīts: 17.10.2015..
  4. «Generic Drugs: History, Approval Process and Current Challenges». Food and Drug Administration. Skatīts: 14.11.2015..
  5. «Abbreviated New Drug Application (ANDA): Generics». Food and Drug Administration. Skatīts: 14.11.2015..
  6. 6,0 6,1 6,2 L.L. Brunton, B.A. Chabner, B.C. Knollmann. «Drug Invention and the Pharmaceutical Industry». Goodman & Gilman's, 2011.
  7. A. J. Trevor, B. G. Katzung, M. Kruidering-Hall. «Introduction». Pharmacology: Examination & Board Review (11 izd.), 2015.
  8. «Generic Drugs». Food and Drug Administration. Skatīts: 14.11.2015..
  9. «Guideline of the Investigation of Bioequivalence». European Medicines Agency. Skatīts: 17.10.2015..
  10. 10,0 10,1 Dunne, S. S.; Dunne, C. P. (2015). "What do people really think of generic medicines? A systematic review and critical appraisal of literature on stakeholder perceptions of generic drugs". BMC Medicine 13: 1 - 27.
  11. C. M. Curtin. Generic Drugs: The Pay-for-Delay Problem. New York, NY, USA : Nova, 2011.
  12. R. S. Blanton. Health Care Issues, Costs and Access : Generic Drugs : Needs and Issues. New York, NY, USA : Nova, 2009.