Laktoze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Laktoze
Beta-D-Lactose.svg
Laktozes trīsdimensiju struktūrformula
Alpha-lactose-from-xtal-3D-balls.png
Laktozes molekulas modelis
Citi nosaukumi piena cukurs
Ķīmiskā formula C12H22O11
Molmasa 342,30 g/mol
Blīvums 1525 kg/m3
Kušanas temperatūra 202,8 °C
Viršanas temperatūra 668,9 °C[1]
Šķīdība ūdenī 18,9049 g uz 100 ml (25 °C)

Laktoze (no latīņu: lactis — 'piens', C12H22O11, piena cukurs) ir disaharīdu grupai piederošs ogļhidrāts, kas atrodams pienā (2~8% no svara) un dažādos piena produktos. Laktozes molekulu veido glikozes un galaktozes molekulu atlikumi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laktozi pienā pirmoreiz 1619. gadā atklāja Fabrīcio Bertoleti, tomēr vien 1780. gadā Kārlis Vilhelms Šēle pierādīja tās piederību cukuriem.[2]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laktozi izmanto farmaceitiskajā rūpniecībā kā tablešu pildvielu. To lieto arī mikrobioloģiskajām barotnēm un laktulozes iegūšanai.

Laktozes nepanesība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Laktozes nepanesība

Laktozes nepanesība ir sindroms, kam raksturīgs daļējs vai pilnīgs laktozes šķeļošā fermenta — laktāzes — trūkums zarnās. Zarnās nesašķeltā un neuzsūktā laktoze nokļūst resnajā zarnā, kur baktērijas to sadala pienskābē, etiķskābē, oglekļa dioksīdā un ūdeņradī, izraisot caureju.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lactose Ph Eur, anhydrous (angliski). Sigma-Aldrich.
  2. Linko, P. «Lactose and Lactitol». In Birch, G.G. & Parker, K.J. Nutritive Sweeteners. London & New Jersey : Applied Science Publishers, 1982. 109—132. lpp. ISBN 0-85334-997-5.
  3. Zigurds Zariņš, Lolita Neimane, Edgars Bodnieks. Uztura mācība (6. pārstrādātais un papildinātais izd.). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 117.—118. lpp. ISBN 978-9984-45-932-5.