Laktoze
| Laktoze | |
|---|---|
 Laktozes trīsdimensiju struktūrformula  Laktozes molekulas modelis | |
| Citi nosaukumi | piena cukurs |
| Ķīmiskā formula | C12H22O11 |
| Molmasa | 342,30 g/mol |
| Blīvums | 1525 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 202,8 °C |
| Viršanas temperatūra | 668,9 °C[1] |
| Šķīdība ūdenī | 18,9049 g uz 100 ml (25 °C) |
Laktoze (no latīņu: lactis — 'piens', C12H22O11, piena cukurs) ir disaharīdu grupai piederošs ogļhidrāts, kas atrodams pienā (2~8% no svara) un dažādos piena produktos. Laktozes molekulu veido glikozes un galaktozes molekulu atlikumi.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Laktozi pienā pirmoreiz 1619. gadā atklāja Fabrīcio Bertoleti, tomēr vien 1780. gadā Kārlis Vilhelms Šēle pierādīja tās piederību cukuriem.[2]
Izmantošana
[labot | labot pirmkodu]Laktozi izmanto farmaceitiskajā rūpniecībā kā tablešu pildvielu. To lieto arī mikrobioloģiskajām barotnēm un laktulozes iegūšanai.
Laktozes nepanesība
[labot | labot pirmkodu]Laktozes nepanesība ir sindroms, kam raksturīgs daļējs vai pilnīgs laktozes šķeļošā fermenta — laktāzes — trūkums zarnās. Zarnās nesašķeltā un neuzsūktā laktoze nokļūst resnajā zarnā, kur baktērijas to sadala pienskābē, etiķskābē, oglekļa dioksīdā un ūdeņradī, izraisot caureju.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Lactose Ph Eur, anhydrous Arhivēts 2011. gada 16. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski). Sigma-Aldrich.
- ↑ Linko, P. «Lactose and Lactitol». In Birch, G.G. & Parker, K.J. Nutritive Sweeteners. London & New Jersey : Applied Science Publishers, 1982. 109—132. lpp. ISBN 0-85334-997-5.
- ↑ Zigurds Zariņš, Lolita Neimane, Edgars Bodnieks. Uztura mācība (6. pārstrādātais un papildinātais izd.). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 117.—118. lpp. ISBN 978-9984-45-932-5.
 | Šis ar pārtiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
 | Šis ar organisko ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |