Pols Gogēns

Eižens Anrī Pols Gogēns
*Eugène Henri Paul Gauguin*
Eižens Anrī Pols Gogēns; Eugène Henri Paul Gauguin
Dzimis	1848. gada 7. jūnijā; Parīze, Francija
Miris	1903. gada 9. maijā (54 gadu vecumā); Atuona, Marķīza salas, Franču Polinēzija.
Tautība	francūzis
Nozares	glezniecība, tēlniecība
Mākslas virziens	postimpresionisms, primitīvisms
Skolotāji	Kamils Pisaro

Ežēns Anrī Pols Gogēns (franču: Eugène Henri Paul Gauguin; dzimis 1848. gada 7. jūnijā, miris 1903. gada 9. maijā) bija nozīmīgs franču mākslinieks, postimpresionisma pārstāvis. Liela nozīme viņa eksperimentiem ar krāsām bija sintētisma attīstībā, savukārt kluazonisma ietekmē radītie Gogēna darbi sekmēja primitīvisma uzplaukumu un atgriešanos pie pastorāles. Gogēna darbi ietekmēja nabistu grupas izveidošanos, kā arī fovisma attīstību.

Dzīve

Gogēns piedzima Parīzē, taču pēc Napoleona III valsts apvērsuma viņa ģimene 1851. gadā pārcēlās uz Limu (Peru). Francijā ģimene atgriezās 1855. gadā (pēc Gogēna tēva nāves). 17 gadu vecumā Gogēns iestājās tirdzniecības flotē un sešus gadus apceļoja pasauli. Kad nomira viņa māte, kura aizbildniecības tiesības bija atstājusi uzņēmējam un mākslas kolekcionāram Gistavam Arosam, aizbildnis Gogēnu ierīkoja brokera darbā Parīzes biržā. Drīz pēc tam salaulājās ar dānieti Meti Sofiju Gadu. Pārim bija 5 bērni. Gogēns drīz sāka apgūt arī gleznošanu, un 1876. gadā viņa glezna tika pieņemta ikgadējai Salona izstādei. Gogēns interesējās par tolaik dominējošo impresionismu un izveidoja gleznu kolekciju, kurā ietilpa Manē, Sezana, Monē un citu mākslinieku darbi.

1874. gadā Gogēns iepazinās ar Kamilu Pisaro, pie kura uzsāka glezniecības un zīmēšanas studijas. 1880., 1881. un 1882. gadā viņa darbi tika iekļauti impresionistu izstādēs; Gogēns sāka apgrozīties mākslinieku aprindās, pie kurām piederēja arī Manē, Sezāns, Renuārs un Degā.

1882. gadā viņš zaudēja darbu biržas krīzes dēļ. Neatradis darbu Francijā, viņš ar ģimeni pārcēlās uz Kopenhāgenu. Tomēr, Gogēns Dānijā nespēja atrast pastāvīgu darbu, kā arī problēmas sagādāja valodas barjera un klimatiskie apstākļi. Visbeidzot, nespējot atrast kopīgu valodu ar sievu un viņas dāņu radiniekiem, Gogēns jau pēc nepilna gada, 1885.gadā atgriezās Parīzē, pametis savu sievu un piecus bērnus Dānijā.

1886. gadā viņš piedalījās vēl vienā impresionistu izstādē, taču viņa darbi neguva atsaucību. Vasaru Gogēns pavadīja Bretaņā, kas bija populāra mākslinieku pulcēšanas vieta vasarās. Tur izveidoja sev nelielu sekotāju pulciņu, ciešāk sadraudzējoties ar jaunu mākslinieku Šarlu Lavālu. Abi kopā viņi 1887.gadā devās uz Panamu, kur Gogēns vēlējās nopirkt zemi un dzīvot pirmatnēju dzīvi. Tomēr, visa nauda bija iztērēta ceļam un Gogēns sāka strādāt Panamas kanāla rakšanas darbos ļoti smagos apstākļos. Pēc vairāku mēneša necilvēcīga darba Gogēns smagi saslima ar malāriju un viņi abi ar Lavālu devās uz Martiniku, Francijai piederošu salu Karību jūrā. Šajā laikā Gogēns savās gleznās sāka izmantot sev raksturīgos lielos krāsu laukumus. Tajā pašā gadā atgriezies Francijā, Gogēns iestājās par atgriešanos pie pirmsākumiem — primitīvās mākslas. Viņš ieviesa arī jēdzienu "sintētisms", ar kuru apzīmēja sintēzi starp gleznas formālajiem elementiem un tās saturu (piemēram, 1888. gadā tapušajā gleznā "Vīzija pēc sprediķa" sarkanās krāsas lietojums zemei apzīmē asinis). 1888.gadā Gogēns arī nodzīvoja deviņas nedēļas kopā ar Vinsentu van Gogu Arlā, taču abu temperementīgie raksturi un dzīvesveidi izraisīja daudzus savstarpējus konfliktus. Šis periods noslēdzās ar konfliktu, kura rezultātā Van Gogs nogrieza sev daļu auss un Gogēns pameta Arlu. Atgriezies Parīzē, Gogēns iepazinās ar vairākiem simbolisma dzejniekiem — Malarmē, Verlēnu, Rembo. Arī Gogēna darbus mākslas kritiķis Albērs Orjē nosauca par simbolismam piederīgiem.

1891. gadā Gogēns devās uz Taiti, lai aizbēgtu no Eiropas civilizācijas, kur vēlreiz īpaši pievērsās primitīvajai mākslai. 1893. gadā atgriezies Francijā, viņš joprojām neguva atbalstu, un 1895. gadā vēlreiz devās uz Taiti. 1897. gadā viņš uzgleznoja savu slavenāko šī perioda darbu — "No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?" Neapmierināts ar lielo rietumu civilizācijas ietekmi salā, Gogēns 1901. gadā pārcēlās uz Hivaou Marķīza salās. Gogēns šajā laikā uzrakstīja grāmatu "Pirms un pēc" (Avant et Après) par dzīvi Polinēzijā. Gogēns nomira 1903. gadā 54 gadu vecumā no sifilisa, ko bija saasinājusi alkohola lietošana.