Franču Polinēzija

Franču Polinēzija Polynésie française Pōrīnetia Farāni
Karogs Ģerbonis
Devīze: "Tahiti Nui Mare'are'a" "Liberté, Égalité, Fraternité"
Himna: La Marseillaise
Location of French Polynesia
Galvaspilsēta		Papeete 17°34′S 149°36′W
Lielākā pilsēta		Faaa
Valsts valodas		franču, taitiešu
Valdība		Atkarīga teritorija
-	Francijas prezidents	Emanuels Makrons
-	Franču Polinēzijas prezidents	Ēduārs Fričs
-	Augstais komisārs	Lionels Befrē
Francijas aizjūras zeme
-	protektorāts	1842
-	aizjūras teritorija	1946
-	aizjūras zeme	2004
Platība
-	Kopā	4 167 km² (173)
-	Ūdens (%)	12
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2022. gadā	299356 (175)
-	Blīvums	79/km² (130)
IKP (PPP)		2003. gada aprēķins
-	Kopā	$4,58 mld.
-	Uz iedzīvotāju	$17 500
Valūta		CFP franks (XPF)
Laika josla		(UTC-10)
Interneta domēns		.pf
ISO 3166-1 kods		258 / PYF / PF
Tālsarunu kods		+689

Franču Polinēzija (franču: Polynésie française; taitiešu: Pōrīnetia Farāni) ir Francijas aizjūras teritorija ar speciālu statusu. Aizņem vairākas salu grupas Klusajā okeānā: Biedrības salas, Tuamotu salas, Marķīza salas, Tubuai salas, kā arī vairākas nelielas salu grupas un atsevišķas salas un atolus. Valsts galvaspilsēta Papeete atrodas uz lielākās no salām Taiti.

Vēsture

Franču Polinēzijas apdzīvošanā aizsākās apmēram m.ē. 500.–1000. gadā, kad pirmie polinēzieši ieradās no Rietumpolinēzijas (no Samoa un Tongas). Viņi attīstīja sarežģītas jūras navigācijas prasmes, veidoja kopienas, kuru dzīvesveids balstījās uz zvejniecību, lauksaimniecību un garīgu sistēmu, kurā svarīga vieta bija mana (garīgajai enerģijai) un tapu (tabu) principiem. Vēlāk izveidojās atsevišķas sociālās struktūras un vadītāji (ariki), kas pārvaldīja katru salu.

Pirmie eiropieši reģionu sasniedza 16. gadsimtā — pirmais zināmais bija spāņu jūrasbraucējs Alvaro de Mendana (1595). Tomēr pastāvīgāka kontaktēšanās sākās 18. gadsimtā, kad šeit ieradās Lielbritānijas un Francijas pētnieki, piemēram, Semjuels Voliss (1767), Luiss Antuāns de Bugenvils (1768) un kapteinis Džeimss Kuks (trīs ekspedīcijas starp 1769 un 1777). Šie kontakti iezīmēja arī jaunu periodu — koloniālismu, misiju darbību un slimību izplatīšanos, kas izraisīja būtisku demogrāfisku lejupslīdi vietējo iedzīvotāju vidū.

19. gadsimtā Francija pakāpeniski nostiprināja savu klātbūtni reģionā. 1842. gadā Taiti kļuva par franču protektorātu, un 1880. gadā Francija to formāli anektēja. Arī citas salas tika pakāpeniski inkorporētas, izveidojot Franču Polinēzijas koloniju. Šajā laikā norisinājās intensīva kristianizācija, tradicionālās varas struktūras tika vājinātas, un franču valoda kļuva dominējoša. Vietējie sacelšanās mēģinājumi tika apspiesti, piemēram, karš pret Franciju 1844–1847. gadā Taiti salā.

20. gadsimtā Franču Polinēzija piedzīvoja modernizāciju, īpaši pēc Otrā pasaules kara. 1946. gadā tā ieguva Francijas aizjūras teritorijas statusu, un tās iedzīvotāji kļuva par Francijas pilsoņiem. No 1966. līdz 1996. gadam Francija Franču Polinēzijā (Moruroa un Fanataufa atolos) veica vairāk nekā 190 kodolizmēģinājumus, kas radīja ekoloģiskas un sabiedrības veselības sekas, kā arī plašu vietējo un starptautisko protestu.

Kopš 2004. gada Franču Polinēzijai ir piešķirts Francijas aizjūras kopienas (collectivité d’outre-mer) statuss ar plašu autonomiju, tostarp savas valdības, parlamenta un prezidenta esamību. Lai gan teritorija joprojām ir cieši saistīta ar Franciju, pastāv aktīvi politiskie un sociālie spēki, kas iestājas par lielāku pašnoteikšanos vai pat pilnīgu neatkarību.

2013. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija atkārtoti iekļāva Franču Polinēziju kolonizēto teritoriju sarakstā, uzsverot tautas pašnoteikšanās tiesības.

Iedzīvotāji

Kopējais iedzīvotāju sjkaits ir aptuveni 290 000. Taiti salā ir lielākajā un apdzīvotākajā salā šajā arhipelāgā. Iedzīvotāju blīvums ir aptuveni 76 cilvēki uz km², kas uzskatāms par salīdzinoši zemu, ņemot vērā salu ģeogrāfisko izkliedētību.

Etniski Franču Polinēzijas sabiedrību veido galvenokārt polinēzieši (apmēram 78%), kam seko eiropieši (aptuveni 12%, pārsvarā franči) un Austrumāzijas izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt ķīnieši (ap 10%). Ir sastopami arī jauktas izcelsmes iedzīvotāji.

Franču valoda ir oficiālā valoda un dominējošā valsts pārvaldē un izglītības sistēmā, taču reģionāli tiek lietotas vairākas polinēziešu valodas, tostarp taitiešu (Reo Tahiti) u.c.

Reliģiski iedzīvotāji pārsvarā ir kristieši — aptuveni 54% pieder pie protestantu konfesijām, savukārt 30% pie Romas katoļu baznīcas. Pārējie (aptuveni 16%) seko citām reliģijām vai saglabā tradicionālās ticības formas.

Franču Polinēziju raksturo augsts izglītības līmenis, jo izglītības sistēma ir integrēta Francijas nacionālajā modelī. Vidējais paredzamais dzīves ilgums ir aptuveni 77 gadi. Migrācijas plūsmas ietver gan emigrāciju uz Franciju izglītības un nodarbinātības nolūkā, gan iekšējo mobilitāti starp salām.

Ievērojamas personības

• Pols Gogēns (1848–1903), franču gleznotājs.
• Žaks Brels (1929—1978), beļģu dziedātājs un dziesmu autors

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Franču Polinēzija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)