Pavasara un Rudens periods

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pavasara un Rudens perioda valstis 5 gs.

Pavasara un Rudens periods ir Ķīnas vēstures posms no 771. gada p.m.ē. līdz 476. (vai 403.) gadam p.m.ē, un aizņem Austrumu Džou dinastijas pastāvēšanas pirmo pusi. Tam seko Karojošo valstu periods. Nosaukums cēlies no Pavasara un Rudens annālēm, kurās aprakstīti Lu valsts notikumi laikā no 722. līdz 479. gadam p.m.ē un par kuras autoru tradicionāli uzskata Konfūciju.

Šajā laikā pilnībā sabruka Džou dinastijas radītā feodālā sistēma, kurā provinču vietvalži pakļāvās karalim. Džou karaļu vara tagad aprobežojās ar nelielu teritoriju ap viņu galvaspilsētu, bet reģionu vietvalži faktiski kļuva par neatkarīgu valstu valdniekiem, kas formāli vēl atzina Džou karali. Ietekmīgākie reģionu valdnieki regulāri sapulcējās, lai kopīgi izlemtu jautājumus, kas parasti saistījās ar miera nodrošināšanu un militāriem jautājumiem. Kopīgu militāru darbību gadījumos, tika izvēlēts viens hegemons, kurš komandēja visu valstu armijas.

Laika gaitā lielākās valstis iekaroja mazākās un atteicās pat no formālās lojalitātes Džou karalim, pasludinot savu neatkarību. Papildus starpvalstu konfliktiem, daudzās valstīs notika nebeidzamas cīņas par varu. Jin valstī sešas aristokrātu ģimenes cīnijās par var tik ilgi, kamēr izdzīvojušās trīs ģimenes izlēma valsti sadalīt savā starpā. Jin valsts sadalīšanās 403. gadā p.m.ē. iezīmē Pavasara un Rudens perioda beigas un Karojošo valstu perioda sākumu.

Agrīnais posms (771-685 p.m.ē)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara, kas noveda pie Rietumu Džou dinastijas beigām, un galvaspilsētas pārcelšanas uz austrumiem, karaļa militārā un politiskā vara bija novājināta. Tā kā centrālā valdība vairs nespēja uzturēt armiju, valsts aizsardzība tika uzticēta reģionu vietvalžiem. Centrālās varas sabrukumus bija tik pilnīgs, ka šajā laikā izveidojas 148 autonomas valstiņas un pilsētvalstis. Militāro virsvadību karalis parasti uztic spēcīgākās valstiņas vadītājam, kurš ir atbildīgs par kopējās teritorijas aizsardzību. Šajos gadsimtos izvirzās četras spēcīgākās valstis – Čin, Jin, Ci un Ču – kas ar militāro un diplomātisko spiedienu sev pievienoja mazākās valstiņas.

Pieci hegemoni (685-591 p.m.ē)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par hegemonu ar citu valdnieku piekrišanu izvirzījās spēcīgākais vadītājs, kura pozīciju pēc tam oficiāli apstiprināja Džou karalis.

  • Ki valdnieks Huaņs (685-643)
  • Sun valdnieks Šans (643-637), netika oficiāli apstiprināts par hegemonu
  • Jin valdnieks Vens (636-628)
  • Čin valdnieks Mu (628-621), netika oficiāli apstiprināts par hegemonu
  • Ču valdnieks Žuaņs (613-591)

Vēlīnais posms (591-453 p.m.ē)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feodālā valdnieka varas pavājināšanās bija raksturīga arī jaunajām valstīm, patieso varu aizvien biežāk sagrābjot spēcīgajām aristokrātu ģimenēm. 588. gadā Jin valsts armija tika sadalīta sešās divīzijās, katru no kurām komandēja aristokrātu ģimene. Līdzīgi notika Lu valstī, kur 562. gadā armiju sadalīja trīs daļās.

Džou dinastijas ķīniešu valstiņu konfliktos 584.gadā sāka iesaistīties arī barbaru valsts Vu no mūsdienu Dzjansu provinces. Laikā no 506. līdz 496. gadam Vu valsts veiksmīgi karo ar Ču, Jue un Ci valstīm. 482. gadā Vu valdnieks sasauc valstu konferenci, lai nostiprinātu savu stāvokli, taču jau 473. gadā viņa valsti iekaro Jue valsts.

Jin valstī no 497. līdz 453. gadam plosās pilsoņu karš starp sešām aristokrātu ģimenēm. Kara beigās trīs izdzīvojušās ģimenes vienojas par valsts sadalīšanu Han, Vei un Žao valstīs.