Ķīnas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dažādo Ķīnas dinastiju pakļautībā esošo teritoriju izmaiņas.

Mūsdienu Ķīnas Tautas Republikas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām pasaules civilizācijām, kuras saknes sniedzas 5000 gadus senā pagātnē. Valsti no rietumiem uz austrumiem šķērsojošo Huanhe un Jandzi upju baseinos, pateicoties labvēlīgajiem dabas apstākļiem, ļoti agri notika tā sauktā "neolīta revolūcija" - pāreja no klejotāju nomadiskā medību un pārtikas vākšanas dzīvesveida uz patstāvīgu apmetņu veidošanos un zemkopības attīstības. Lauku apstrāde un apūdeņošanas sistēmu ierīkošana jau prasīja augstāku senās sabiedrības organizētības pakāpi, kas neizbēgami noveda pie agrīno protovalstu veidošanās.

Pirmsdinastiju laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī seno laikmetu robežas var noteikt tikai aptuveni, Ķīnas civilizācijas veidošanos iedala vairākos lielos posmos.[1]

Ķīnas senvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleolīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pekinas vīrieša galvas rekonstrukcija

Homo erectus dzīvojuši tagadējās Ķīnas teritorijā vairāk nekā pirms miljons gadiem. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanu noteikts, ka senākie atrastie darba rīki ir 1,36 milj. gadus veci, bet senākās ugunskuru paliekas ir 1,27 milj. gadus vecas. 1923.-27. gada izrakumos atklāja tā saucamā Pekinas vīrieša, homo erectus skeleta paliekas. Hunaņas provincē atrasto cilvēku zobu vecums ir 125 000 - 80 000 gadi.

Neolīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neolīta kultūras Ķīnā
Lunšanas kultūras piktogrammas

Neolīts Ķīnā sākās pirms 12 000 gadiem. Sekojošajās tūkstošgadēs izveidojās vairākas neolīta kultūras, kas vairākus gadsimtus vienlaikus pastāvēja dažādos Ķīnas reģionos. Agrākās prosas zemkopības paliekas datējamas ar 7000 g.p.m.ē. Zemkopības attīstība ļāva attīstīties Czjahu kultūrai (7000-5800 p.m.ē.). Atrasti vairāki tūkstoši 8000 - 5000 gadus veci klinšu gravējumi un piktogrammas, kas atgādina agrīnākos ķīniešu hieroglifu rakstības paraugus.

Laikā no 5000. līdz 3000 p.m.ē. Ķīnā pastāv vismaz astoņas reģionālas kultūras, kas sākotnēji attīstās neatkarīgi, taču vēlāk starp tām redzami kontakti un mijiedarbība. Ziemeļos galvenā kultivējamā kultūra ir prosa, bet dienvidos rīsi. Uzlabojoties zemkopībai sāka pieaugt iedzīvotāju skaits un veidoties sabiedrības noslāņošanās. Pirmās vēlīnā neolīta laika (5000 p.m.ē - 3000 p.m.ē) ciematu paliekas atrastas Huanhe upes ielejā, kur attīstījās Jangšao kultūra. Tai sekoja Lunšanas kultūra, kas Huanhe upes tuvumā pastāvēja no 3000 - 2000 g.p.m.ē.

Bronzas laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmets Ķīnā aptver laiku no 3100 (vai 2000) - 700 g.p.m.ē. Šajā laikā Ķīnā attīstās un izbeidzas vairākas kultūras, kuras radījušas dažādus bronzas priekšmetus, tai skaitā Erlitou kultūra un Saņsjindui kultūra.

Dinastiju laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Ķīnas dinastijas

Vairāk nekā 5000 gadu laikā Ķīnas teritorijā ir pastāvējušas daudzas valstis, kuru nosaukumi tradicionāli tiek saistīti ar valdošās dinastijas nosaukumu. Arī Ķīnas vēstures periodi tiek secīgi iedalīti ietekmīgāko dinastiju pastāvēšanas posmos, lai arī Ķīnas vēsturē bieži ir bijuši periodi, kad paralēli pastāvēja vairākas valstis, kas savā starpā ilgstoši karoja par virsvadību.

Trīs valdnieki un Pieci imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laiks, kam nosaukumu devusi grupa mitoloģisku dievu un valdnieku, kas Ķīnas ziemeļos esot dzīvojuši vēlīnajā neolīta laikmetā starp 2852 un 2070 g.p.m.ē., laikā pirms mītiskās Sja dinastijas izveidošanās. Vēlākajos gadsimtos Trīs valdnieki un Pieci imperatori uzskatīti par Ķīnas dažādo tautību pirmstēviem un kultūras paražu aizsācējiem.

Trīs valdnieki aprakstīti kā dievi, kas ar savām zināšanām uzlabojuši cilvēku dzīvi, mācot viņiem uguns lietošanu, māju būvniecību un zemkopības metodes. Par Trim valdniekiem visbiežāk dēvētie ir radīšanas dievs Fusi, cilvēces radītāja Nuva, zemkopības un medicīnas izgudrotājs Šenons, uguns iegūšanas izgudrotājs Suižens.

Pieci imperatori esot izgudrojuši un cilvēkiem iemācījuši aust zīdu, lietot zāles, ievērot kalendāru un lietot hieroglifu rakstību. Ievērojamākais no viņiem ir Dzeltenais imperators Huandi, kuru uzskata par Ķīnas valsts aizsācēju, dažādu tehnoloģisko izgudrojumu autoru un ķīniešu tautas pirmstēvu.

Sja dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējamā Sja valsts teritorija

Mītiska valsts un dinastija, kuru tradicionālajā Ķīnas vēsturē uzskata par pirmo dinastiju, kas pastāvējusi 2070.-1600. g. p.m.ē. Atbilstoši leģendai, Sja dinastiju aizsāka Ju Lielais, kurš ieņēma troni pēc pēdējā Piecu imperatoru perioda valdnieka. No šī laika nav saglabājusies neviena rakstīta liecība, tāpēc hroniku leģendām pierādījumus var atrast tikai arheologi. Pēdējos piecdesmit gadus Ķīnas arheologi un vēsturnieki domā, ka Sja dinastiju var saistīt ar bronzas laikmeta Erlitou kultūru, kura pastāvēja 2100 – 1800g.p.m.ē. tajā pašā apvidū, kas vēsturiski uzskatīts par Sja pastāvēšanas apvidu Henaņas provincē.

Šanu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šanu dinastija pastāvēja aptuveni 1600.-1046. g. p.m.ē. Lai arī senās ķīniešu hronikas apraksta vēsturi, kurā viena dinastija seko nākamajai, īstenībā Sja un Šanu dinastiju valstis vismaz kādu laiku pastāvēja paralēli, tāpat kā vēlāk Šanu un Džou dinastiju valstis. Citos reģionos pastāvēja ar Šanu valsti nesaistītas kultūras, piemēram, Saņsjindui kultūra.

Šanu valsts centrs atradās Huanhes upes ielejā. Ap 1122. gadu p.m.ē. valsts teritorija sasniedza 1,25 miljonus kv.km. Vēlīnās Šanu dinastijas galvaspilsēta atradās Jiņsju.

Džou dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džou dinastija pastāvēja no 1046.p.m.ē - 256. g. p.m.ē. Formāli dinastijas valdīšanas periods ir visilgākais Ķīnas vēsturē; to iedala Rietumu Džou un Austrumu Džou periodos. Reāla politiskā un militārā vara dinastijas valdniekiem piederēja tikai Rietumu Džou laikā līdz 771. gadam p.m.ē., kad aizvien pieaugošā feodālo vietvalžu vara kļuva spēcīgāka par karaļa varu. Pēc 771 g.p.m.ē. sākās Austrumu Džou periods, kura laikā valsts sadalījās daudzās mazās valstiņās, kas nepārtraukti karoja savā starpā. Šo laiku iedala Pavasara un Rudens periodā, kam seko Karojošo valstu periods.

Cjiņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cjiņu dinastija pastāvēja 255.-207. g. p.m.ē. Lai arī pār Ķīnu tā valdīja tikai 15 gadus (no 221. g.p.m.ē), Cjiņu dinastija bija pirmā, kuras valdnieks Cjiņs Šihuans pieņēma imperatora titulu un iedibināja valsts pārvaldes modeli kam sekoja visas turpmākās Ķīnas dinastijas.

Haņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Haņu dinastija pastāvēja no 206. g. p.m.ē. līdz 220. g.m.ē. un tās 400 gadus ilgo valdīšanas laiku uzskata par senās Ķīnas zelta laikmetu. Mūsdienās ķīniešu nācijas lielākā etniskā grupa sevi sauc par haņiem, un ķīniešu hieroglifus par Haņu alfabētu. Haņu dinastijas laikā par valsts reliģiju kļuva konfūcisms. Uzplauka lauksaimniecība un ekonomika, iedzīvotāju skaits sasniedza 55 miljonus. Ķīna politiski un kulturāli ietekmēja apkārtējos reģionus — Koreju, Mongoliju, Vjetnamu un Centrālāziju.

Trīs valstu posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Trīs valstu posms
Ķīnas dalījums trīs valstīs

Lai arī oficiāli tas sākas 220. gadā, kad nodibinās Vei valsts, un beidzas 280. gadā, ar Vu valsts iekarošanu, jau laika posmā starp 184. un 220 gadu Haņu valstī izvērsās karadarbība starp dažādu reģionu militārajiem vadoņiem, notika dumpji un vardarbīgas valdnieku nomaiņas. Pēc haotiskā Haņu dinastijas sabrukuma posma, laikā no 220.-280. g. valsts sadalījās trīs impērijās - Vei, Šu un Vu, kuras sauc arī par Cao Vei, Šu Han un Dong Vu. Katru no šīm valstīm vadīja imperators, kas sevi uzskatīja par vienīgo leģitīmo Haņu dinastijas mantinieku.

Kad 220. gadā nomira Haņu impērijas spēcīgākais karavadonis Cao Cao, viņam sekoja viņa dēls Cao Pi, kurš pēdējo Haņu imperatoru piespieda atteikties no troņa, un 220. gada 11. decembrī kļuva par jauno imperatoru, pasludinot Vei dinastijas sākumu. 221. gada 15. maijā par atdalīšanos paziņoja Šu valsts, kuras valdnieks sevi pasludināja par patieso Haņu mantinieku. Vu valdnieks sākumā atzina sevi par Vei imperatora vasali, taču pēc veiksmīgām aizstāvēšanās kaujam pret Šu, arī Vu valdnieks pasludināja pilnīgu neatkarību.

Šis ir viens no asiņainākajiem Ķīnas vēstures posmiem, un zaudēto iedzīvotāju ziņā salīdzināms ar Otro pasaules karu. Ja Haņu dinastijas laikā valstī dzīvoja 56,48 miljoni iedzīvotāju, tad pirmā Dzjiņu dinastijas veiktā tautas skaitīšana uzrādīja tikai 16,16 miljonus iedzīvotāju.

Valsts atkalapvienošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 220. līdz 263. gadam trīs valstu starpā pastāvēja zināms līdzsvars, kas izbeidzās 263. gadā, kad Vei uzbruka Šu valstij, kas tika sakauta un Šu imperators atlikušo dzīvi pavadīja Vei galmā. Taču arī Vei dinastija bija novājināta un iekšēja apvērsuma rezultātā 265. gadā par Vei imperatoru kļuva pirmais Dzjiņu dinastijas imperators Sima Jaņ (Vudi), kurš ar cieņu izturējās pret pēdējo Vei imperatoru un ļāva tam turpināt dzīvot galmā.

Dzjiņ 269. gadā sāka gatavoties lielajam karam pret Vu, kas beidzot sākās 279. gadā ar uzbrukumiem gar Jandzi upi, ko pastiprināja no Sičuanas peldošās kara flotes atbalsts. Nespējot pretoties pārspēkam, Vu galvaspilsēta krita 280. gada pavasarī.

Dzjiņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzjiņ dinastijas valsts 280. gadā.

No 265.-420. pastāvējušās Dzjiņu dinastijas varu raksturo iekšējā nestabilitāte un ārējie draudi. Dinastijas vēsturi dala divos posmos – rietumu Dzjiņ (265-316) un austrumu Dzjiņ (317-420). Lai atšķirtu šo dinastiju no vēlāk sekojošajām Dzjiņ dinastijām, šo periodu sauc arī par divu Dzjiņu un Sima Dzjiņ laiku.

Dinastiju dibināja Sima Jaņs (Vudi), kura galvaspilsēta atradās Luojaņā, bet sekojošo austrumu Dzjiņ izveidoja Sima Žuis (Juaņdi) ar galvaspilsētu Jiankang, netālu no mūsdienu Naņdzjinas.

Pēc tam kad 280. gadā Sima Jaņam izdevās atkalapvienot Ķīnu, stabilitāte turpinājās tikai desmit gadus. Pēc garā vājā imperatora Sima Džuna (Hueidi) kāpšanas tronī, sākās valdošās ģimenes iekšējās intrigas un politiskās sazvērestības par tiesībām iegūt reģenta posteni, sākās Astoņu prinču karš, ar ko apzīmē imperatora onkuļu un tuvāko radinieku cīņas par varu no 291. līdz 306. gadam. Savstarpējo cīniņu novājināto valsti no 304. līdz 316. gadam satricināja Piecu barbaru sacelšanās, kuras laikā valsts ziemeļus iekaroja nomadu ciltis.

316. gadā Dzjiņu galms bēga uz Ķīnas dienvidiem, kur aiz Huaihe upes tiem izdevās noturēties vēl simts gadus. Šo gadu uzskata par dienvidu Dzjiņ un Sešpadsmit karalistu perioda sākumu. Galma bēgšanai no ziemeļu barbariem sekoja milzīgas civiliedzīvotāju masas, kas no valsts centrālās daļas apmetās dienvidos, tādējādi veicinot Dienvidķīnas attīstību. Austrumu Dzjiņ imperatoru vara bija vāja, jo tie balstījās uz vietējo augstmaņu ģimeņu militāro spēku. Lai arī Dzjiņu armijai 383. gadā izdevās atvairīt ziemeļu uzbrukumu un atgūt ievērojamas valsts centra teritorijas, sākās dažādu ambiciozu karavadoņu dumpji, kas noveda pie dinastijas beigām un Ziemeļu un Dienvidu dinastijas perioda sākuma.

Sešpadsmit karalistes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 304. līdz 439. gadam Ķīnas ziemeļos pastāvēja Sešpadsmit karalistes, sauktas arī par Piecu barbaru sešpadsmit karalistēm, jo tās izveidoja neķīniešu etnisko grupu pārstāvji pēc Piecu barbaru sacelšanās uzvaras. Šo posmu iedala divās daļās, ko nodala Feišui kauja 383. gadā, kurā Agrīnās Ciņ dinastijas valsts, kurai laikā starp 376. un 383. gadu izdevās iekarot un apvienot ziemeļus, cieta sakāvi karā pret Austrumu Dzjiņ dinastijas armiju.[2] Šo periodu raksturo jaunu valstiņu veidošanās, valdošo grupējumu iekšējās cīņas, un militāri konflikti. Ziemeļus beidzot apvienoja 439. gadā, kad spēcīgākā no barbaru valstīm, Ziemeļu Vei dinastija iekaroja Ziemeļu Ljan valsti.

Ziemeļu un Dienvidu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Posms no 420. līdz 589. gadam, kas sākās pēc tam kad dienvidos galīgi sabruka Austrumu Dzjiņ dinastija, bet ziemeļos par virsvaru cīnījās jaunās barbaru dinastijas. Šis laiks tiek apskatīts nestabilā Sešu dinastiju laika kontekstā (220.-589.).

Lai arī Ķīnu plosīja politiskie un militārie konflikti, šajā laikā Ķīnas kultūra sasniedza jaunas virsotnes. Tā kā Ķīnas dienvidi attīstīja sakarus ar mūsdienu Vjetnamā un Kambodžā esošajām valstīm, Ķīnā ienāca Indijas kultūra, valstī izplatījās Mahājānas budisms un Daoisms; arī ziemeļu teritorijās ienākušie barbari pieņēma ķīniešu kultūru. Šajā laikā notiek ievērojama haņu migrācija uz teritorijām dienvidos no Jandzi upes, kas veicina iepriekš reti apdzīvoto rajonu attīstību.

Ziemeļu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Ziemeļu dinastiju perioda sākumu uzskata 439. gadu, kad Ziemeļu Vei valsts, ko izveidoja tjurku un mongoļu priekšteči šanbei (xianbei), iekaroja Ziemeļu Lian dinastijas valsti, tādējādi apvienojot ziemeļus.

Pēc Piecu Barbaru sacelšanās, valsts ziemeļos radušās sešpadsmit karalistes pakāpeniski iekaroja un 386. gadā apvienoja Ziemeļu Vei dinastijas valsts (386.-535.), kas vēlāk sašķēlās Austrumu Vei (534.-550.) un Rietumu Vei (535.-556.) valstīs. Austrumu Vei dinastijai sekoja Ziemeļu Cji dinastija (550.-577.). Rietumu Vei dinastijai sekoja Ziemeļu Džou (557.-581.) dinastija, kas 577. gadā iekaroja Cji valsti un atkal apvienoja ziemeļus. 581. gadā barbaru izcelsmes ģenerālis Jan Dzjans sagrāba troni un nodibināja Sui dinastiju, kurai izdevās iekarot dienvidus un atkal apvienot Ķīnu.

Dienvidu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidos viena otrai sekoja virkne īslaicīgu dinastiju, kuras izveidoja ģenerāļi, kas mācēja sagrābt varu, bet kuru pēcnācējiem neizdevās to noturēt. Pēc pēdējā Dzjiņu imperatora gāšanas izveidojās Dienvidu Sun (Liu Sun) dinastija (420.-479.) kam sekoja Dienvidu Cji (479.-502.), Lian (502.-557.), Rietumu Lian (555.-587.) un Čeņ (557.-589.) dinastijas, kurās bieži mainījās valdnieki (katrā dinastijā to bija no 5-8). Visām dienvidu dinastijām, izņemot Lian, galvaspilsēta bija Naņdzjina. Par veiksmīgāko var uzskatīt Lian dinastijas dibinātāja, imperatora Sjao Jaņa (Vudi) (502.-549.) valdīšanas laiku.

Vājā Čeņ dinastija nespēja pretoties ziemeļu valdnieka Jan Dzjana uzbrukumam, kas Ķīnu apvienoja jaunās Sui dinastijas varā.

Sui dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sui dinastijas teritorijas, 610.

Sui dinastija pastāvēja 581.-618.g. Tās pirmajam imperatoram Jan Dzjanam izdevās iekarot Ķīnas dienvidus, tā atkal apvienojot valsti. No 581.-605. gadam galvaspilsēta atrodas Dasinā (mūsdienu Siaņa), no 605.-614. gadam Luojaņā.

Imperatori Jan Dzjans un Jan Guans veica valsts centralizāciju, centās palielināt lauksaimniecības produktivitāti, ieviesa Trīs departamentu un Sešu ministriju sistēmu, ieviesa vienotu naudu visā valstī. Sui dinastijas valdnieki atbalstīja un veicināja budisma izplatīšanos, pagarināja Lielo Ķīnas mūri un Lielo kanālu. Tika iekaroti Vjetnamas ziemeļi. Papildus smagajiem nodokļiem un plašajiem infrastruktūras projektiem, jaunā dinastija uzsāka virkni neveiksmīgu karagājienu pret korejiešu Kogurjo karalisti, kas beidzās ar smagu sakāvi 614. gadā. Sākās iedzīvotāju sacelšanās pret imperatoru Jan Guanu, kas beidzās ar viņa nogalināšanu 617. gadā un dinastijas krišanu.

Tanu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tanu dinastija pastāvēja no 618.-690. g. un no 705.-907. g. Dinastiju izveidoja Li ģimene, kas izmantoja Sui dinastijas sabrukumu, lai izveidotu savu armiju un sagrābtu varu. 618. gada 18. jūnijā, pēc tam, kad bija nogalināts pēdējais Sui dinastijas imperators Jangs, viņa brālēns Li Juaņs pasludināja sevi par imperatoru. Li Juaņs (Gaodzu) 621. gadā kontrolēja Ķīnas centrālo daļu, un līdz 624. gadam pakļāva lielāko daļu ziemeļu un dienvidu provinču.

Dinastijas galvaspilsēta Siaņa šajā laikā bija lielākā pilsēta pasaulē. Impērijas iedzīvotāju skaits 7. un 8. gadsimtā sasniedza 50 miljonus, bet dinastijas beigu posmā 9. gadsimtā jau 80 miljonus.

Džou dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īss pārtraukums Tanu dinastijas vēsturē no 690.-705.g., kad troni ieņēma bijusī imperatora konkubīne Vu Dzetiaņa. 683. gada decembrī mira Tanu dinastijas trešais imperators, kura vārgās veselības dēļ jau no 660. gada valsti vadīja viņa sieva Vu Dzetiaņa. Pēc sešiem gadiem viņa gāza no troņa savu dēlu un oficiāli kļuva par valdnieci. 696. gadā valstī iebruka tibetieši, ziemeļos sacēlās kitani un armija zaudēja vairākas svarīgas kaujas. 698. gadā uzbruka arī turki. Vu Dzetiaņa bija spiesta no trimdas atsaukt likumīgo troņmantinieku, un uzticēt viņam armijas vadīšanu. 705. gadā Vu Dzetiaņu gāza un pie varas nāca likumīgais Tanu troņmantinieks.

Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas dalījums 923. gadā
Sju Si glezna "Taurenis un Ķīnas glicīnijas ziedi", ap 970. gadu

Posms no 907.-960.g., ko sauc par Piecu dinastiju un Desmit valstu laiku ir haotisks periods Ķīnas vēsturē, kad īsā laikā piecas dinastijas ātri sekoja viena otrai valsts ziemeļu un centrālajā daļā, kamēr pārējā valstī, īpaši dienvidos, vienlaikus pastāvēja desmit valstis. Parasti par perioda sākumu pieņem 907. gadu, kad krita Tanu dinastija, un par beigām pieņem 960. gadu, kad sākas Sunu dinastija, taču vairākas valstiņas faktiski bija neatkarīgas jau pirms 907. gada, un Ziemeļu Haņu valsti pakļāva tikai 979. gadā.

Tanu dinastijas beigu periodā centrālā valdība aizvien vairāk varas nodeva vietējiem militārajiem gubernatoriem jiedushi, kas izmantoja brīdi, kad sacelšanās novājināja centrālo varu, lai izveidotu savas neatkarīgās valstis. Lai arī dienvidos jaunās valdnieku dinastijas bija stabilākas, valstiņas regulāri karoja savā starpā. Miņu un Ču valstis iekšēji pavājinājās, ko izmantoja Dienvidu Taņ, lai tās iekarotu un kļūtu par spēcīgāko valsti dienvidos. Taču tā nevarēja atsist Vēlās Džou iebrukumus 956.-58. gadā un bija spiesta atdot zemes uz ziemeļiem no Jandzi.

960. gadā Vēlās Džou valstī varu pārņēma Sunu dinastija, kas par mērķi izvirzīja Ķīnas atkalapvienošanu. Katru gadu notika karagājieni pret kādu no mazajām valstīm, līdz 978. gadā visi Ķīnas dienvidi bija centrālās varas pakļautībā. Taču Sunu dinastija nespēja iekarot visas bijušās Tanu zemes, un pastāvēja vienlaikus ar kitanu Liao dinastijas valsti un tangutu Rietumu Sja valsti un jurčenu Dzjiņ dinastiju, ar kurām regulāri notika kari, kurus Sunu dinastijas valsts bieži zaudēja, vai arī bija spiesta mieru pirkt ar lielām nodevām.

Liao dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liao (zaļā), Sunu (oranžā) un Rietumu Sja (zilganā) valstis ap 1111. gadu

Liao dinastija, zināma arī kā Kitanu impērija, bija kitanu nomadu cilšu federācijas radīta valsts, ko pieskaita pie vēsturiskajām Ķīnas dinastijām. Pēc Tanu dinastijas sabrukuma, 907. gadā Ķīnas dienvidos un centrā izveidojās vairākas neatkarīgas karalistes, bet ziemeļos nostiprinājās kitanu nomadu konfederācija, pakāpeniski izveidojot Liao dinastijas valsti, kas pastāvēja līdz 1125., kad to iekaroja jurčeni no Mandžūrijas, izveidojot Dzjiņ dinastijas valsti.

Valsts teritorija iekļāva mūsdienu Mongoliju, Ķīnas ziemeļus, daļu Ziemeļkorejas un Krievijas Piejūras novadu. Lai arī valsts robežas daudzviet bija izplūdušas, 947. gadā tās teritorija bija ap 2,6 miljoniem kv.km., bet 1111. gadā ap 4 miljoniem kv.km. Valsts uzplaukuma laikā tajā dzīvoja 750 000 kitani un citi klejotāji ar 2-3 miljoniem ķīniešu.

Sunu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sunu dinastija pastāvēja 960.-1279.g. Dinastijas valdīšanas laikā Ķīna kļuva par bagātāko, tehniski attīstītāko un visvairāk apdzīvoto valsti pasaulē. Iedzīvotāju skaita dubultošanās 10. un 11. gadsimtā bija iespējama, jo zemkopībā plašāk sāka izmantot Dienvidķīnas zemes un ieviesās produktīvākas rīsu šķirnes. Iedzīvotāju skaita pieaugums noveda pie straujākas pilsētu izaugsmes un ekonomikas attīstības. Parādījās pirmās pilsētas, kurās dzīvoja vairāk nekā 1 miljons cilvēku. Pirmo reizi pasaulē sāka lietot papīra naudu. Šajā laikā Ķīna pirmo reizi izveidota pastāvīgu kara floti, ieviesa kompasu un sāka lietot šaujampulveri. Valsts pārvaldē notika pāreja no militārās aristokrātijas varas uz birokrātiskā civildienesta varu.

Rietumu Sja valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu karagājieni Āzijā

Rietumu Sja valsts, zināma arī kā Si Sja dinastija un Tangutu impērija pastāvēja no 1032. līdz 1227. gadam, kad to sagrāva Čingishana mongoļi.

Dzjiņ dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dziņ dinastijas valsts, 1142

Dzjiņ dinastijas valsts pastāvēja no 1115. līdz 1234. gadam. Valsts izveidojās pēc 1114. gada jurčenu nomadu dumpja pret Liao dinastijas valsti. Pēc Liao sagrāves, jurčeni pavērsās pret saviem sabiedrotajiem, Sunu dinastiju, iekarojot viņu galvaspilsētu 1127. gadā un sagrābjot gūstā imperatora ģimeni. 1211. gadā Čingishana vadītie mongoļi sāka iekarošanas kampaņu pret jurčenu Dzjiņ dinastiju, kas turpinājās 23 gadus, līdz pilnīgai mongoļu uzvarai 1234. gadā.

Juaņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu Juaņu dinastija pastāvēja no 1271. līdz 1368. gadam. 1234. gadā mongoļi Čingishana vadībā sagrāva Dzjiņu dinastijas valsti Ķīnas ziemeļos. 1259. gadā sākās mongoļu pilsoņu karš par Mongoļu impērijas troni, kurā Mongoliju un Ķīnu sagrāba viens no Čingishana mazdēliem Hubilajhans. Viņš izvēlas valdīt no savas bāzes Ķīnas ziemeļos un 1271. gadā oficiāli pasludina Juaņu dinastijas izveidošanu. 1279. gadā mongoļi pilnībā iekaro Sunu dinastijas valsti, tā apvienojot ziemeļu un dienvidu Ķīnu pirmo reizi 300 gadu laikā. Dabas katastrofu, mēra un inflācijas plosītajā valstī 1351. gadā sākas ķīniešu Sarkano apsēju sacelšanās, kas noved pie Juaņu dinastijas varas sabrukuma 1368. gadā.

Minu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minu dinastija pastāvēja 1368.-1644. g.

Cjinu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cjinu dinastija pastāvēja 1616.-1911. g.

Ķīnas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas Tautas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ķīna

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]