Ķīnas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dažādo Ķīnas dinastiju pakļautībā esošo teritoriju izmaiņas.

Mūsdienu Ķīnas Tautas Republikas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām pasaules civilizācijām, kuras saknes sniedzas 5000 gadus senā pagātnē. Valsti no rietumiem uz austrumiem šķērsojošo Huanhe un Jandzi upju baseinos, pateicoties labvēlīgajiem dabas apstākļiem, ļoti agri notika "neolīta revolūcija" - pāreja no nomadu klejotāju medību un pārtikas vākšanas dzīvesveida uz patstāvīgu apmetņu veidošanos un zemkopības attīstību. Lauku apstrāde un apūdeņošanas sistēmu ierīkošana prasīja augstāku senās sabiedrības organizētības pakāpi, kas noveda pie agrīno protovalstu veidošanās.

Pirmsdinastiju laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī senāko laiku robežas var noteikt tikai aptuveni, Ķīnas civilizācijas veidošanos iedala vairākos lielos posmos.[1]

Ķīnas senvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleolīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Homo erectus dzīvojuši tagadējās Ķīnas teritorijā vairāk nekā pirms miljons gadiem. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanu noteikts, ka senākie atrastie darbarīki ir 1,36 miljonus gadus veci, bet senākās ugunskuru paliekas ir 1,27 miljonus gadus vecas. 1923. līdz 1927. gadā veiktajos izrakumos atklāja tā saucamā Pekinas vīrieša, homo erectus skeleta paliekas. Hunaņas provincē atrasto cilvēku zobu vecums ir 125 000 - 80 000 gadi.

Neolīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neolīts Ķīnā sākās pirms aptuveni 12 000 gadiem. Sekojošajās tūkstošgadēs izveidojās vismaz 60 neolīta kultūras, kas vienlaikus vairākus gadsimtus pastāvēja dažādos Ķīnas reģionos. Atrasti to gatavotie akmens priekšmeti, keramika un citi priekšmeti. Atrasti vairāki tūkstoši 8000 - 5000 gadus veci klinšu gravējumi un piktogrammas, kas atgādina agrīnākos ķīniešu hieroglifu rakstības paraugus. Agrākās prosas zemkopības paliekas datējamas ar 7000 g.p.m.ē. un zemkopības attīstība ļāva attīstīties Czjahu kultūrai (7000-5800 p.m.ē.). Ziemeļos galvenā kultivējamā kultūra ir prosa, bet dienvidos rīsi. Uzlabojoties zemkopībai sāka pieaugt iedzīvotāju skaits un veidoties sabiedrības noslāņošanās. Laikā no 5000. līdz 3000 p.m.ē. Ķīnā pastāv vismaz astoņas reģionālas kultūras, kas sākotnēji attīstās neatkarīgi, taču vēlāk starp tām redzami kultūras kontakti un mijiedarbība. Pirmās vēlīnā neolīta laika (5000 p.m.ē - 3000 p.m.ē) ciematu paliekas atrastas Huanhe upes ielejā, kur attīstījās Jangšao kultūra. Tai sekoja Lunšanas kultūra, kas Huanhe upes tuvumā pastāvēja no 3000 - 2000 g.p.m.ē.

Bronzas laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmets Ķīnā sākās vēlāk nekā Tuvajos Austrumos un Eiropā, aptverot laiku no 3100 (vai 2000)-700 g.p.m.ē. Šajā laikā Ķīnā attīstās un izbeidzas vairākas kultūras, kuras radījušas bronzas priekšmetus, tai skaitā Erlitou kultūra un Saņsjindui kultūra.

Dinastiju laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Ķīnas dinastijas

Vairāk nekā 5000 gadu laikā Ķīnas teritorijā ir pastāvējušas daudzas valstis, kuru nosaukumus tradicionāli saista ar valdošās dinastijas nosaukumu. Arī Ķīnas vēstures periodus tradicionāli iedala ietekmīgāko dinastiju secīgos pastāvēšanas posmos, lai arī vēsturē bieži ir bijuši periodi, kad vienlaikus pastāvēja vairākas valstis, kas savā starpā ilgstoši karoja par virsvadību.

Trīs valdnieki un Pieci imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laiks, kam nosaukumu devusi grupa mitoloģisku dievu un valdnieku, kas Ķīnas ziemeļos esot dzīvojuši vēlīnajā neolīta laikmetā starp 2852 un 2070 g.p.m.ē., laikā pirms mītiskās Sja dinastijas izveidošanās. Vēlākajos gadsimtos Trīs valdnieki un Pieci imperatori uzskatīti par Ķīnas dažādo tautību pirmstēviem un kultūras paražu aizsācējiem.

Trīs valdnieki aprakstīti kā dievi, kas ar savām zināšanām uzlabojuši cilvēku dzīvi, mācot viņiem uguns lietošanu, māju būvniecību un zemkopības metodes. Par Trim valdniekiem visbiežāk dēvētie ir radīšanas dievs Fusi, cilvēces radītāja Nuva, zemkopības un medicīnas izgudrotājs Šenons, uguns iegūšanas izgudrotājs Suižens.

Pieci imperatori esot izgudrojuši un cilvēkiem iemācījuši aust zīdu, lietot zāles, ievērot kalendāru un lietot hieroglifu rakstību. Ievērojamākais no viņiem ir Dzeltenais imperators Huandi, kuru uzskata par Ķīnas valsts aizsācēju, dažādu tehnoloģisko izgudrojumu autoru un ķīniešu tautas pirmstēvu.

Sja dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējamā Sja valsts teritorija

Mītiska valsts un dinastija, kuru tradicionālajā Ķīnas vēsturē uzskata par pirmo dinastiju, kas pastāvējusi 2070.-1600. g. p.m.ē. Atbilstoši leģendai, Sja dinastiju aizsāka Ju Lielais, kurš ieņēma troni pēc pēdējā Piecu imperatoru perioda valdnieka. No šī laika nav saglabājusies neviena rakstīta liecība, tāpēc hroniku leģendām pierādījumus var atrast tikai arheologi. Pēdējos piecdesmit gadus Ķīnas arheologi un vēsturnieki domā, ka Sja dinastiju var saistīt ar bronzas laikmeta Erlitou kultūru, kura pastāvēja 2100 – 1800g.p.m.ē. tajā pašā apvidū, kas vēsturiski uzskatīts par Sja pastāvēšanas apvidu Henaņas provincē.

Šanu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šanu dinastija pastāvēja aptuveni 1600.-1046. g. p.m.ē. Lai arī senās ķīniešu hronikas apraksta vēsturi, kurā viena dinastija seko nākamajai, īstenībā Sja un Šanu dinastiju valstis vismaz kādu laiku pastāvēja paralēli, tāpat kā vēlāk Šanu un Džou dinastiju valstis. Citos reģionos pastāvēja ar Šanu valsti nesaistītas kultūras, piemēram, Saņsjindui kultūra.

Šanu valsts centrs atradās Huanhe upes ielejā. Ap 1122. gadu p.m.ē. valsts teritorija sasniedza 1,25 miljonus kv.km. Vēlīnās Šanu dinastijas galvaspilsēta bija Jiņsju.

Džou dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džou dinastija pastāvēja no 1046.p.m.ē - 256. g. p.m.ē. Formāli dinastijas valdīšanas periods ir visilgākais Ķīnas vēsturē; to iedala Rietumu Džou un Austrumu Džou periodos. Reāla politiskā un militārā vara dinastijas valdniekiem piederēja tikai Rietumu Džou laikā līdz 771. gadam p.m.ē., kad aizvien pieaugošā feodālo vietvalžu vara kļuva spēcīgāka par karaļa varu. Pēc 771 g.p.m.ē. sākās Austrumu Džou periods, kura laikā valsts sadalījās daudzās mazās valstiņās, kas nepārtraukti karoja savā starpā. Šo laiku iedala Pavasara un Rudens periodā, kam seko Karojošo valstu periods.

Cjiņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cjiņu dinastija pastāvēja 255.-207. g. p.m.ē. Lai arī pār Ķīnu tā valdīja tikai 15 gadus (no 221. g.p.m.ē), Cjiņu dinastija bija pirmā, kuras valdnieks Cjiņs Šihuans pieņēma imperatora titulu un iedibināja valsts pārvaldes modeli kam sekoja visas turpmākās Ķīnas dinastijas.

Haņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Haņu dinastija pastāvēja no 206. g. p.m.ē. līdz 220. g.m.ē. un tās 400 gadus ilgo valdīšanas laiku uzskata par senās Ķīnas zelta laikmetu. Mūsdienās ķīniešu nācijas lielākā etniskā grupa sevi sauc par haņiem, un ķīniešu hieroglifus par Haņu alfabētu. Haņu dinastijas laikā par valsts reliģiju kļuva konfūcisms. Uzplauka lauksaimniecība un ekonomika, iedzīvotāju skaits sasniedza 55 miljonus. Ķīna politiski un kulturāli ietekmēja apkārtējos reģionus — Koreju, Mongoliju, Vjetnamu un Centrālāziju. Pēc dinastijas sabrukuma 220. gadā sākas Sešu dinastiju laiks, kas turpinās līdz 589. gadam, kad valsti atkal apvieno.

Trīs valstu posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas dalījums trīs valstīs

Lai arī Trīs valstu posms oficiāli sākas 220. gadā, kad nodibina Vei valsti, un beidzas 280. gadā, ar Vu valsts iekarošanu, jau laikā starp 184. un 220 gadu Haņu valstī izvērsās karadarbība starp dažādu reģionu militārajiem vadoņiem, notika dumpji un vardarbīgas valdnieku nomaiņas. Pēc haotiskā Haņu dinastijas sabrukuma, no 220.-280. g. valsts sadalījās trīs impērijās - Vei, Šu un Vu. Katru no šīm valstīm vadīja imperators, kas sevi uzskatīja par vienīgo leģitīmo Haņu dinastijas mantinieku.

No 220. līdz 263. gadam trīs valstu starpā pastāvēja zināms līdzsvars, ko 263. gadā izbeidza Vei uzbrukums Šu valstij. Taču arī Vei dinastija bija novājināta un iekšēja apvērsuma rezultātā 265. gadā par Vei imperatoru kļuva pirmais Dzjiņu dinastijas imperators Sima Jaņ. Dzjiņu valdnieks 269. gadā sāka gatavoties karam pret Vu, kas sākās 279. gadā ar uzbrukumiem gar Jandzi upi, ko pastiprināja no Sičuanas peldošās kara flotes atbalsts. Vu galvaspilsēta krita 280. gada pavasarī.

Šis ir viens no asiņainākajiem Ķīnas vēstures posmiem, zaudēto iedzīvotāju skaita ziņā salīdzināms ar Otro pasaules karu. Ja Haņu dinastijas laikā valstī dzīvoja 56,48 miljoni iedzīvotāju, tad pirmā Dzjiņu dinastijas veiktā tautas skaitīšana uzrādīja tikai 16,16 miljonus iedzīvotāju.

Dzjiņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzjiņ dinastijas valsts 280. gadā.

No 265.-420. pastāvējušās Dzjiņu dinastijas varu raksturo iekšējā nestabilitāte un ārējā uzbrukuma draudi. Dinastijas vēsturi iedala divos posmos – rietumu Dzjiņ (265-316) un austrumu Dzjiņ (317-420). Lai šo dinastiju atšķirtu no vēlāk sekojošajām Dzjiņ dinastijām, šo periodu sauc arī par divu Dzjiņu un Sima Dzjiņ laiku. Dinastiju izveidoja Sima Jaņs, kura galvaspilsēta atradās Luojaņā, bet sekojošo austrumu Dzjiņu dinastiju izveidoja Sima Žuis ar galvaspilsētu Czjankanā (Jiankang), netālu no mūsdienu Naņdzjinas.

280. gadā Sima Jaņam izdevās atkalapvienot Ķīnu, bet stabilitāte turpinājās tikai desmit gadus. Pēc garā vājā imperatora Sima Džuna kāpšanas tronī, sākās valdošās ģimenes iekšējās intrigas un politiskās sazvērestības par tiesībām iegūt reģenta posteni, iesākās Astoņu prinču karš, ar ko apzīmē imperatora onkuļu un tuvāko radinieku cīņas par varu no 291. līdz 306. gadam. Savstarpējo cīniņu novājināto valsti no 304. līdz 316. gadam satricināja Piecu barbaru sacelšanās, kuras laikā valsts ziemeļus iekaroja nomadu ciltis.

316. gadā Dzjiņu galms bēga uz Ķīnas dienvidiem, kur aiz Huaihe upes līnijas tiem izdevās noturēties vēl simts gadus. Šo gadu uzskata par dienvidu Dzjiņ un Sešpadsmit karalistu perioda sākumu. Galma bēgšanai no ziemeļu barbariem sekoja milzīgas civiliedzīvotāju masas, kas apmetās dienvidos, tādējādi veicinot Dienvidķīnas attīstību. Austrumu Dzjiņ imperatoru vara bija vāja, jo tā balstījās uz vietējo augstmaņu ģimeņu militāro spēku. Lai arī Dzjiņu armijai 383. gadā izdevās atvairīt ziemeļu uzbrukumu un atgūt ievērojamas valsts centra teritorijas, sākās dažādu ambiciozu karavadoņu dumpji, kas noveda pie dinastijas beigām un Ziemeļu un Dienvidu dinastijas perioda sākuma.

Sešpadsmit karalistes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 304. līdz 439. gadam Ķīnas ziemeļos pastāvēja Sešpadsmit karalistes, sauktas arī par Piecu barbaru sešpadsmit karalistēm, jo tās izveidoja neķīniešu etnisko grupu pārstāvji pēc Piecu barbaru sacelšanās uzvaras. Šo posmu iedala divās daļās, ko nodala Feišui kauja 383. gadā, kurā Agrīnās Ciņ dinastijas valsts, kurai no 376. līdz 383. gadam izdevās iekarot un apvienot ziemeļus, cieta sakāvi karā pret Austrumu Dzjiņ dinastijas armiju.[2] Šo periodu raksturo jaunu valstiņu veidošanās, valdošo grupējumu iekšējās cīņas, un militāri konflikti. Ziemeļus atkal apvienoja 439. gadā, kad spēcīgākā no barbaru valstīm, Ziemeļu Vei dinastija iekaroja Ziemeļu Ljan valsti.

Ziemeļu un Dienvidu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Posms no 420. līdz 589. gadam, kas sākās pēc tam kad dienvidos galīgi sabruka Austrumu Dzjiņ dinastija, bet ziemeļos par virsvaru cīnījās jaunās barbaru dinastijas. Šo laiku apskata nestabilā Sešu dinastiju laika ietvaros (220.-589.).

Lai arī Ķīnu plosīja politiski un militāri konflikti, šajā laikā Ķīnas kultūra sasniedza jaunas virsotnes. Tā kā Ķīnas dienvidi attīstīja sakarus ar mūsdienu Vjetnamā un Kambodžā esošajām valstīm, Ķīnā ienāca Indijas kultūra, izplatījās Mahājānas budisms un Daoisms; arī ziemeļu teritorijās ienākušie barbari pieņēma ķīniešu kultūru. Šajā laikā notiek ievērojama haņu migrācija uz teritorijām dienvidos no Jandzi upes, kas veicina iepriekš reti apdzīvoto rajonu attīstību.

Ziemeļu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Ziemeļu dinastiju perioda sākumu uzskata 439. gadu, kad Ziemeļu Vei valsts, ko izveidoja tjurku un mongoļu priekšteči šanbei (xianbei), iekaroja Ziemeļu Lian dinastijas valsti, tā apvienojot ziemeļus. Pēc Piecu Barbaru sacelšanās uzvaras valsts ziemeļos radušās sešpadsmit karalistes pakāpeniski iekaroja un 386. gadā apvienoja Ziemeļu Vei dinastijas valsts (386.-535.), kas vēlāk sašķēlās Austrumu Vei (534.-550.) un Rietumu Vei (535.-556.) valstīs. Austrumu Vei dinastijai sekoja Ziemeļu Cji dinastija (550.-577.). Rietumu Vei dinastijai sekoja Ziemeļu Džou (557.-581.) dinastija, kas 577. gadā iekaroja Cji valsti un atkal apvienoja ziemeļus. 581. gadā barbaru izcelsmes ģenerālis Jan Dzjans sagrāba troni un nodibināja Sui dinastiju, kurai izdevās iekarot dienvidus un atkal apvienot Ķīnu.

Dienvidu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidos viena otrai sekoja virkne īslaicīgu dinastiju, kuras izveidoja ģenerāļi, kas mācēja sagrābt varu, bet kuru pēcnācējiem neizdevās to noturēt. Pēc pēdējā Dzjiņu imperatora gāšanas izveidojās Dienvidu Sun (Liu Sun) dinastija (420.-479.) kam sekoja Dienvidu Cji (479.-502.), Lian (502.-557.), Rietumu Lian (555.-587.) un Čeņ (557.-589.) dinastijas, kurās bieži mainījās valdnieki (katrā dinastijā to bija no 5-8). Visām dienvidu dinastijām, izņemot Lian, galvaspilsēta bija Czjankanā, pie mūsdienu Naņdzjinas. Par veiksmīgāko var uzskatīt Lian dinastijas dibinātāja, imperatora Sjao Jaņa (Vudi) (502.-549.) valdīšanas laiku. Vājā Čeņ dinastijas valsts nespēja pretoties ziemeļu valdnieka Jan Dzjana uzbrukumam, kas Ķīnu apvienoja savas Sui dinastijas varā.

Sui dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sui dinastijas teritorijas, 610.

Sui dinastija pastāvēja 581.-618.g. Tās pirmajam imperatoram Jan Dzjanam izdevās iekarot Ķīnas dienvidus, tā atkal apvienojot valsti. No 581.-605. gadam galvaspilsēta atrodas Dasinā (mūsdienu Siaņa), no 605.-614. gadam Luojaņā.

Imperatori Jan Dzjans un Jan Guans veica valsts centralizāciju, centās palielināt lauksaimniecības produktivitāti, ieviesa Trīs departamentu un Sešu ministriju sistēmu, ieviesa vienotu naudu visā valstī. Sui dinastijas valdnieki atbalstīja un veicināja budisma izplatīšanos, pagarināja Lielo Ķīnas mūri un Lielo kanālu. Tika iekaroti Vjetnamas ziemeļi. Papildus smagajiem nodokļiem un plašajiem infrastruktūras projektiem, jaunā dinastija uzsāka virkni neveiksmīgu karagājienu pret korejiešu Kogurjo karalisti, kas beidzās ar smagu sakāvi 614. gadā. Sākās iedzīvotāju sacelšanās pret imperatoru Jan Guanu, kas beidzās ar viņa nogalināšanu 617. gadā un dinastijas krišanu.

Tanu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tanu dinastija pastāvēja no 618.-690. g. un no 705.-907. g. Dinastiju izveidoja Li ģimene, kas izmantoja Sui dinastijas sabrukumu, lai izveidotu savu armiju un sagrābtu varu. 618. gada 18. jūnijā, pēc tam, kad bija nogalināts pēdējais Sui dinastijas imperators Jangs, viņa brālēns Li Juaņs pasludināja sevi par imperatoru. Li Juaņs (Gaodzu) 621. gadā kontrolēja Ķīnas centrālo daļu, un līdz 624. gadam pakļāva lielāko daļu ziemeļu un dienvidu provinču.

Dinastijas galvaspilsēta Siaņa šajā laikā bija lielākā pilsēta pasaulē. Impērijas iedzīvotāju skaits 7. un 8. gadsimtā sasniedza 50 miljonus, bet dinastijas beigu posmā 9. gadsimtā jau 80 miljonus.

Džou dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īss pārtraukums Tanu dinastijas vēsturē no 690.-705.g., kad troni ieņēma bijusī imperatora konkubīne Vu Dzetiaņa. 683. gada decembrī mira Tanu dinastijas trešais imperators, kura vārgās veselības dēļ jau no 660. gada valsti vadīja viņa sieva Vu Dzetiaņa. Pēc sešiem gadiem viņa gāza no troņa savu dēlu un oficiāli kļuva par valdnieci. 696. gadā valstī iebruka tibetieši, ziemeļos sacēlās kitani un armija zaudēja vairākas svarīgas kaujas. 698. gadā uzbruka arī turki. Vu Dzetiaņa bija spiesta no trimdas atsaukt likumīgo troņmantinieku, un uzticēt viņam armijas vadīšanu. 705. gadā Vu Dzetiaņu gāza un pie varas nāca likumīgais Tanu troņmantinieks.

Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sju Si glezna "Taurenis un Ķīnas glicīnijas ziedi", ap 970. gadu

Posms no 907.-960.g., ko sauc par Piecu dinastiju un Desmit valstu laiku, ir haotisks periods Ķīnas vēsturē, kad īsā laikā piecas dinastijas ātri sekoja viena otrai valsts ziemeļu un centrālajā daļā, kamēr pārējā valstī, īpaši dienvidos, vienlaikus pastāvēja desmit valstis. Par perioda sākumu parasti pieņem 907. gadu, kad krita Tanu dinastija, un par tā beigām pieņem 960. gadu, kad sākas Sunu dinastija, taču vairākas valstiņas bija neatkarīgas jau pirms 907. gada, un Ziemeļu Haņu valsti pakļāva tikai 979. gadā.

Tanu dinastijas beigu periodā centrālā valdība aizvien vairāk varas nodeva vietējiem militārajiem gubernatoriem jiedushi, kas izmantoja centrālās varas novājināšanos, lai izveidotu savas neatkarīgās valstis, kas regulāri karoja savā starpā. Miņu un Ču valstis iekšēji pavājinājās, ko izmantoja Dienvidu Taņ, lai tās iekarotu un kļūtu par spēcīgāko valsti dienvidos. Taču tā nevarēja atsist Vēlās Džou iebrukumus 956.-58. gadā un bija spiesta atdot zemes uz ziemeļiem no Jandzi upes. 960. gadā Vēlās Džou valstī varu pārņēma Sunu dinastija, kas par mērķi izvirzīja Ķīnas atkalapvienošanu. 978. gadā visi Ķīnas dienvidi bija centrālās varas pakļautībā. Taču Sunu dinastija nespēja iekarot visas bijušās Tanu zemes, un pastāvēja vienlaikus ar kitanu Liao dinastijas valsti un tangutu Rietumu Sja valsti un jurčenu Dzjiņ dinastiju. Ar tām regulāri notika kari, kurus Sunu dinastija bieži zaudēja, un bija spiesta mieru pirkt ar lielām nodevām.

Liao dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liao dinastija, zināma arī kā Kitanu impērija, bija kitanu nomadu cilšu federācijas radīta valsts, ko pieskaita pie vēsturiskajām Ķīnas dinastijām. Pēc Tanu dinastijas sabrukuma, 907. gadā Ķīnas dienvidos un centrā izveidojās vairākas neatkarīgas karalistes, bet ziemeļos nostiprinājās kitanu nomadu konfederācija, pakāpeniski izveidojot Liao dinastijas valsti, kas pastāvēja līdz 1125., kad to iekaroja jurčeni no Mandžūrijas, izveidojot Dzjiņ dinastijas valsti.

Valsts teritorija iekļāva mūsdienu Mongoliju, Ķīnas ziemeļus, daļu Ziemeļkorejas un Krievijas Piejūras novadu. Lai arī valsts robežas daudzviet bija izplūdušas, 947. gadā tās teritorija bija ap 2,6 miljoniem kv.km., bet 1111. gadā ap 4 miljoniem kv.km. Valsts uzplaukuma laikā tajā dzīvoja 750 000 kitani un citi klejotāji ar 2-3 miljoniem ķīniešu.

Sunu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sunu dinastija pastāvēja 960.-1279.g. Dinastijas valdīšanas laikā Ķīna kļuva par bagātāko, tehniski attīstītāko un visvairāk apdzīvoto valsti pasaulē. Iedzīvotāju skaita dubultošanās 10. un 11. gadsimtā bija iespējama, jo zemkopībā plašāk sāka izmantot Dienvidķīnas zemes un ieviesās produktīvākas rīsu šķirnes. Iedzīvotāju skaita pieaugums noveda pie straujākas pilsētu izaugsmes un ekonomikas attīstības. Parādījās pirmās pilsētas, kurās dzīvoja vairāk nekā 1 miljons cilvēku. Pirmo reizi pasaulē sāka lietot papīra naudu. Šajā laikā Ķīna pirmo reizi izveidota pastāvīgu kara floti, ieviesa kompasu un sāka lietot šaujampulveri. Valsts pārvaldē notika pāreja no militārās aristokrātijas varas uz birokrātiskā civildienesta varu.

Rietumu Sja valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu Sja valsts, zināma arī kā Si Sja dinastija un Tangutu impērija pastāvēja no 1032. līdz 1227. gadam, kad to sagrāva Čingishana mongoļi. Valstī dzīvoja ap 3 miljoniem iedzīvotāju. Oficiāli lietoja tangutu, ķīniešu un tibetiešu valodas. Sja piekoptais budisms apvienoja Tibetas tantriskā un Ķīnas Mahājānas budisma tradīcijas.

Dzjiņ dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzjiņ dinastijas valsts pastāvēja no 1115. līdz 1234. gadam. Valsts izveidojās pēc 1114. gada jurčenu nomadu dumpja pret Liao dinastijas valsti. Pēc Liao sagrāves, jurčeni pavērsās pret saviem sabiedrotajiem, Sunu dinastiju, iekarojot viņu galvaspilsētu 1127. gadā un sagrābjot gūstā imperatora ģimeni. 1211. gadā Čingishana vadītie mongoļi sāka iekarošanas kampaņu pret jurčenu Dzjiņ dinastiju, kas turpinājās 23 gadus, līdz pilnīgai mongoļu uzvarai 1234. gadā.

Juaņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu Juaņu dinastija pastāvēja no 1271. līdz 1368. gadam. 1234. gadā mongoļi Čingishana vadībā sagrāva Dzjiņu dinastijas valsti Ķīnas ziemeļos. 1259. gadā sākās mongoļu pilsoņu karš par Mongoļu impērijas troni, kurā Mongoliju un Ķīnu sagrāba viens no Čingishana mazdēliem Hubilajhans. Viņš izvēlas valdīt no savas bāzes Ķīnas ziemeļos un 1271. gadā oficiāli pasludina Juaņu dinastijas izveidošanu. 1279. gadā mongoļi pilnībā iekaro Sunu dinastijas valsti, tā apvienojot ziemeļu un dienvidu Ķīnu pirmo reizi 300 gadu laikā. Dabas katastrofu, mēra un inflācijas plosītajā valstī 1351. gadā sākas ķīniešu Sarkano apsēju sacelšanās, kas noved pie Juaņu dinastijas varas sabrukuma 1368. gadā.

Minu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minu dinastija izveidojās pēc Sarkano apsēju sacelšanās uzvaras 1368. gadā un pastāvēja līdz zemnieku sacelšanās uzvarai un mandžūru iebrukumam 1644. gadā. Pirmā etnisko haņu dinastija, kas pēc vairākiem ziemeļu nomadu un mongoļu dinastiju varas gadsimtiem atkal valdīja apvienotajā Ķīnā. Pēdējā ķīniešu dinastija, kas varu zaudēja mandžūru Cjinu dinastijai. Dinastijas varas laikā valsts iedzīvotāju skaits pirmo reizi pārsniedza 150 miljonus.

Cjinu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cjinu dinastija bija pēdējā Ķīnas dinastija, kas valdīja no 1644. gada, līdz 1912. gadam, kad pasludināja Ķīnas Republikas izveidošanu. Dinastiju dibināja mandžūru Aisingjoro klans. 18. gadsimts bija dinastijas lielākā uzplaukuma laiks, kad tā pārvaldīja visplašāko teritoriju ar vislielāko pavalstnieku skaitu. 19.gs. otrajā pusē strauji pieauga Rietumvalstu ietekme valstī, kas 20. gs. sākumā noveda pie Ķīnas atrašanās puskoloniālā atkarībā no Eiropas lielvarām, Krievijas un Japānas impērijām.

Ķīnas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karogs, 1928-1949

Haotisks laiks no 1911. gada 10. oktobra revolūcijas līdz Ķīnas Tautas Republikas proklamēšanai 1949. gada 1. oktobrī. Ķīnas Republika Taivānā uzskata sevi par šīs republikas turpinājumu. Republiku pasludināja 1912. gada 1. janvārī, un tās pastāvēšanas pirmajos piecos gados bija divi neveiksmīgi mēģinājumi atjaunot impēriju. Pēc Beijaņas armijas komandiera, prezidenta (1912-15), imperatora (1915-16) Juaņa Šikaja nāves, valsts vara sadalījās vairāku militāro grupējumu rokās, kas veidoja tā saukto Beijaņas valdību. No Pekinas padzītā revolūcijas vadoņa Suņa Jatsena atbalstītāji izveidoja varas bāzi Ķīnas dienvidu piekrastē, no kuras Čans Kaiši 1926. gadā sāka Ziemeļu karagājienu, lai apvienotu valsti Gomiņdan partijas varā. Laikā no 1927. līdz 1937. gadam Ķīnas centrālajā daļā Gomiņdan centās attīstīt un reformēt valsti, lai arī tā varu apdraudēja karš ar Mao Dzeduna komunistiem un Japānas impērijas iebrukums. 1944. gadā Japāna bija iekarojusi lielus Ķīnas ziemeļu, centra un ziemeļu rajonus, kuru pārvaldei izveidoja vasaļvalstis. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā, ātri atsākas pilsoņu karš starp Gomiņdan nacionālistiem un komunistiem, kurā uzvaru guva Mao, piespiežot Čanu Kaiši ar atbalstītājiem bēgt uz Taivānu.

Ķīnas Tautas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ķīna
Kultūras revolūcijas laika plakāts, kurā demonstrēta strādnieku, kareivju un partijas vienotība

Ķīnas pilsoņu karā uzvarējušie komunisti 1949. gada 1. oktobrī pasludināja Ķīnas Tautas Republikas izveidošanu. Viņi ātri likvidēja šķiru atšķirības, dzimtbūšanu, nacionalizēja rūpniecības uzņēmumus, veica zemes reformu laukos un uzsāka lauksaimniecības kolektivizāciju. 1950. gada oktobrī, kad amerikāņu karaspēks pietuvojās Ķīnas robežai ar Ziemeļkoreju, Ķīna iesaistījās Korejas karā, lai nepieļautu Ziemeļkorejas okupāciju un likvidāciju (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gimiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).[nepieciešama atsauce] 1950. gadu beigās Mao Dzeduns panāca radikālu mēģinājumu Ķīnas ekonomikas izaugsmei - Lielo lēcienu uz priekšu, kura rezultātā gandrīz sabruka Ķīnas ekonomika, un sākās Lielais Ķīnas bads, kurā mira vairāk par 30 miljoniem cilvēku. Pēc 1959. gada Mao ekonomikas vadību uzticēja mērenākiem vadītājiem, atkāpjoties no ikdienas iejaukšanās valdības darbā, taču saglabājot ĶKP vadītāja amatu, ko izmantoja, lai 1965. gada beigās iesāktu plašu partijas un valdības tīrīšanu. Šī Kultūras revolūcija noveda pie ilgstoša iekšpolitiskā haosa valstī. Mao radikālie ekonomikas un politikas uzskati 1950. gadu beigās noveda pie Ķīnas—PSRS ideoloģiskajām nesaskaņām, kas abas komunistiskās lielvalstis pārvērta par nesamierināmām ienaidniecēm. 1972. gadā, pēc ASV prezidenta Ričarda Niksona vizītes Pekinā, strauji uzlabojās Ķīnas un ASV attiecības, un gada beigās Ķīnu uzņēma ANO, no tās izslēdzot nacionālistu Taivānu.

Pēc Mao nāves 1976. gadā par ĶKP vadītāju kļuva nepieredzējušais Hua Gofens, un par Ķīnas jauno vadoni ātri nostiprinājās pragmatiskais Dens Sjaopins, kas iesāka Ķīnas ekonomisko reformu kursu, paverot ceļu valsts kapitālisma un brīvā kapitālisma modelim, kas mūsdienu Ķīnai ļāvis kļūt par straujāk augošo ekonomiku pasaulē. Ekonomikas reformām sekoja prasības pēc lielākas politiskās brīvības. 1989. gada vasarā Pekinā notika studentu demonstrācijas Tiaņaņmeņa laukumā, kuras 4. jūnijā asiņaini apspieda armija. Lēmums par armijas izmantošanu izraisīja plašu krīzi valdības un partijas augstākajos ešelonos, ko Denam Sjaopinam izdevās pārvarēt. Augstākajos valsts amatos 1992. gadā ieviesa divu termiņu sistēmu, kurā partijas un valdības vadītāji atkāpjas pēc desmit gadiem, savās vietās ieceļot izvēlētus pēctečus. Valsts augstākais vadonis joprojām ir ĶKP vadītājs, kurš ieņem arī prezidenta un armijas vadītāja posteni. Esošais valsts vadītājs Sji Dzjiņpins 2018. gada sākumā ierosināja atcelt divu termiņu ierobežojumu, tā paverot ceļu savas varas saglabāšanai līdz mūža beigām.[3]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zariņš V., Svarīgākie senās Ķīnas vēstures notikumi. / Laodzi. Sacerējums par Dao un De (Daodedzin). - Zvaigzne ABC, Rīga, ISBN 9984-22-084-2
  • Staburova J., Ķīniešu valodas īpašvārdi un to atveide latviešu valodā.Teorētiskie un praktiskie aspekti. - Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2006.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]