Ķīnas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ķīnas teritorijas izmaiņas dažādo dinastiju valdīšanas laikos.

Ķīnas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām civilizācijām pasaulē, kuras saknes sniedzas 5000 gadu tālā pagātnē. Huanhe un Jandzi upju baseinos, pateicoties labvēlīgajiem apstākļiem, jau ļoti agri notika pāreja no nomadiskās medību un pārtikas vākšanas uz zemkopību - t.s. "neolīta revolūcija". Savukārt zemkopība, apūdeņošanas sistēmu ierīkošana, prasīja jau daudz augstāku seno cilvēko sociālās organizētības pakāpi, kas neizbēgami noveda pie pirmo protovalstu un valstu izveidošanās.

Paleolīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pekinas vīrieša galvas rekonstrukcija

Homo erectus apdzīvojuši tagadējās Ķīnas teritoriju vairāk nekā pirms miljons gadiem. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanu noteikts, ka senākie atrastie darba rīki ir 1,36 milj. gadus veci, bet senākās ugunskuru paliekas ir 1,27 milj. gadus vecas. Izrakumos 1923.-27. gadam tika atklātas tā saucamā Pekinas vīrieša, homo erectus skeleta paliekas. Hunaņas provincē atrasto cilvēku zobu vecums ir 125 000 - 80 000 gadi.

Neolīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neolīta kultūras Ķīnā
Lunšanas kultūras piktogrammas

Neolīta posms Ķīnā sācies pirms 12 000 gadiem. Sekojošajās tūkstošgadēs attīstījās virkne neolītisko kultūru, kas pastāvēja dažādos reģionos vairākus gadsimtus. Agrākās prosas zemkopības paliekas datējamas ar 7000 g.p.m.ē. Zemkopības attīstība ļāva attīstīties Czjahu kultūrai (7000-5800 p.m.ē.). Atrasti vairāki tūkstoši 8000 - 5000 gadus veci klinšu gravējumi un piktogrammas, kas atgādina agrīnākos ķīniešu hieroglifu rakstības paraugus. Uzlabojoties zemkopībai sāka pieaugt iedzīvotāju skaits un veidoties sabiedrības noslāņšanās. Pirmās vēlīnā neolīta laika (5000 p.m.ē - 3000 p.m.ē) ciematu paliekas atrastas Huanhe upes ielejā, kur attīstījās Jangšao kultūra. Tai sekoja Lunšanas kultūra, kas Huanhe apkārtnē pastāvēja no 3000 - 2000 g.p.m.ē.

Bronzas laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmets Ķīnā aptver laiku no 3100 (vai 2000) - 700 g.p.m.ē. Šajā laikā Ķīnā attīstās un izbeidzas vairākas kultūras, kuras radījušas bronzas priekšmetus, tai skaitā Erlitou kultūra un Sansjidui kultūra.

Dinastiju laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ķīnas dinastijas

Ķīnas teritorijā gadsimtu laikā pastāvējušas daudzas valstis, kuru nosaukumi tiek saistīti ar šajā laikā valdošo dinastiju. Arī Ķīnas vēstures periodi tiek dalīti attiecīgo dinastiju pastāvēšanas posmos, lai arī Ķīnas vēsturē ir bijuši vairāki periodi, kad paralēli pastāvēja vairākas valstis, kas savā starpā karoja par ietekmi.

Trīs valdnieki un Pieci imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grupa mitoloģisku dievu un valdnieku, kas Ķīnas ziemeļos esot dzīvojuši vēlīnajā neolīta laikmetā starp 2852 un 2070 g.p.m.ē., periodā pirms mītiskās Sja dinastijas. Vēlākajos gados Trīs valdnieki un Pieci imperatori uzskatīti par Ķīnas dažādo tautību pirmstēviem un kultūras paražu aizsācējiem.

Dažādās senajās hronikās minēti dažādi trīs valdnieki un pieci imperatori. Trīs valdnieki parasti aprakstīti kā dievi, kas ar savām zināšanām uzlabojuši cilvēku dzīvi, mācot viņiem pamatzināšanas par uguns lietošanu, māju būvniecību un zemkopības metodēm. Visbiežāk par Trim valdniekiem tiek dēvēti – radīšanas dievs Fuši, cilvēces radītāja Nuva, zemkopības un medicīnas izgudrotājs Šenongs, uguns iegūšanas izgudrotājs Suirens.

Pieci imperatori tiek attēloti kā gudri valdnieki, kuru ilgajos valdīšanas laikos valstī valdījis miers. Pieci imperatori esot izgudrojuši un cilvēkiem iemācījuši aust zīdu, lietot zāles, ievērot kalendāru un lietot hieroglifu rakstību. Ievērojamākais no viņiem ir Dzeltenais imperators Huandi, kas tiek uzskatīts par Ķīnas valsts aizsācēju un dažādu tehnoloģisko izgudrojumu autoru un ķīniešu tautas pirmstēvu.

Sja dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējamā Sja valsts teritorija

Mītiska valsts un dinastija, kas tradicionālajā Ķīnas vēsturē tiek uzskatīta par pirmo dinastiju, kas pastāvējusi 2070.-1600. g. p.m.ē. Atbilstoši leģendai, Sja dinastiju aizsācis Ju Lielais, kurš ieņēmis troni pēc pēdējā Piecu imperatoru perioda valdnieka. No šī laika nav saglabājusies neviena rakstīta liecība, tāpēc hroniku leģendām pierādījumus var atrast tikai arheologi. Pēdējos piecdesmit gadus Ķīnas arheologi un vēsturnieki domā, ka Sja dinastijas pastāvēšanu var saistīt ar bronzas laikmeta Erlitou kultūru, kura pastāvējusi 2100 – 1800g.p.m.ē. tajā pašā apvidū, kas vēsturiski uzskatīts par Sja pastāvēšanas apvidu Henaņas provincē.

Šanu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šanu dinastija pastāvēja aptuveni 1600.-1046. g. p.m.ē. Lai arī senās ķīniešu hronikas attainoja vēsturi, kurā viena dinastija seko nākamajai, īstenībā Sja un Šanu dinastiju valstis vismaz kādu laiku pastāvēja līdzās viena otrai, tāpat kā vēlāk Šanu un Džou dinastiju valstis. Citos reģionos pastāvēja ar Šanu valsti nesaistītas kultūras, piemēram, Saņsjindui kultūra.

Valsts centrs atradās Huanhes upes ielejā. Ap 1122. gadu p.m.ē. valsts teritorija bija 1,25 miljoni kv.km. Vēlīnās Šanu dinastijas galvaspilsēta atradās Jiņsju.

Džou dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džou dinastija pastāvēja no 1046.p.m.ē - 256. g. p.m.ē. Formāli dinastijas valdīšanas periods ir visilgākais Ķīnas vēsturē; to iedala Rietumu Džou un Austrumu Džou periodos. Reāla politiskā un militārā vara dinastijai piederēja tikai Rietumu Džou laikā līdz 771. gadam p.m.ē. kad aizvien pieaugošā feodālo vietvalžu vara kļuva spēcīgāka par karaļa varu. Pēc 771 g.p.m.ē. sākās Austrumu Džou periods, kura laikā valsts teritorija sadalījās daudzās mazās valstiņās, kas nepārtraukti karoja savā starpā. Šo laiku iedala Pavasara un Rudens periodā, kam seko Karojošo valstu periods.

Cjiņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cjiņu dinastija pastāvēja 255.-207. g. p.m.ē. Lai arī pār Ķīnu tā valdīja neilgus 15 gadus no 221. g.p.m.ē, Cjiņu dinastija bija pirmā, kuras valdnieks Cjiņs Šihuans pieņēma imperatora titulu un iedibināja valsts pārvaldes modeli kam sekoja visas turpmākās Ķīnas dinastijas.

Haņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Haņu dinastija pastāvēja 206. g. p.m.ē. - 220. g.m.ē. Haņu dinastijas 400 gadus ilgais valdīšanas laiks, tiek uzskatīts par senās Ķīnas zelta laikmetu. Mūsdienās ķīniešu nācijas lielākā etniskā grupa sevi sauc par haņiem un ķīniešu hieroglifi tiek saukti par Haņu alfabētu. Haņu dinastijas laikā par valsts reliģiju tika atzīts konfūcisms. Uzplauka lauksaimniecība un ekonomika, iedzīvotāju skaits sasniedza 55 miljonus. Ķīna politiski un kulturāli ietekmēja apkārtējos reģionus — Koreju, Mongoliju, Vjetnamu un Centrālāziju.

Trīs valstu posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas dalījums trīs valstīs

Pēc haotiskā Haņu dinastijas sabrukuma posma, laikā no 220.-280. g. valsts bija sadalījusies trīs impērijās - Vei, Šu un Vu, kas tiek sauktas arī par Cao Vei, Šu Han un Dong Vu. Katru no valstīm vadīja imperators, kas sevi uzskatīja par vienīgo leģitīmo Haņu dinastijas mantinieku.

Šis ir viens no asiņainākajiem Ķīnas vēstures posmiem, zaudēto iedzīvotāju ziņā salīdzināms ar Otro pasaules karu. Ja Haņu dinastijas laikā valstī dzīvoja 56,48 miljoni iedzīvotāju, tad pirmā Dzjiņ dinastijas veiktā tautas skaitīšana uzrādīja tikai 16,16 miljonus iedzīvotāju.

Lai arī oficiāli periods pastāv no 220. gada, kad tiek izveidota Vei valsts un beidzas 280. gadā ar Vu valsts iekarošanu, jau laika posmā starp 184. un 220 gadu Ķīnā izvērsās karadarbība starp dažādu reģionu militārajiem vadoņiem, notika dumpji un vardarbīgas valdnieku nomaiņas.

220. gadā nomira Haņu impērijas spēcīgākais karavadonis Cao Cao, viņam sekoja viņa dēls Cao Pi, kurš pēc pēdējā Haņu imperatora atteikšanās no troņa, 220. gada 11. decembrī kļuv par jauno imperatoru, pasludinot Vei dinastijas sākumu. 221. gada 15. maijā atdalījās Šu valsts, kuras valdnieks sevi pasludināja par patieso Haņu mantinieku. Vu valdnieks sākumā atzina sevi par Vei imperatora vasali, taču pēc veiksmīgām aizstāvēšanās kaujam pret Šu, arī Vu valdnieks pasludināja pilnīgu neatkarību.

Valsts atkalapvienošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 220. līdz 263. gadam trīs valstu starpā pastāvēja zināms līdzsvars, kas izbeidzās 263. gadā, kad Vei iekaroja Šu valsti. 265. gadā Vei valstī pie vara nāca jaunā Dzjiņ dinastija, kas 280. gadā iekaroja arī Vu valsti.

263. gadā Vei uzbruka Šu valstij, kas tika sakauta un Šu imperators atlikušo dzīvi pavadīja Vei galmā. Taču arī Vei dinastija bija novājināta un iekšēja apvērsuma rezultātā 265. gadā par Vei imperatoru kļuva pirmais Dzjiņ dinastijas imperators Sima Jaņ (Vudi), kurš ar cieņu izturējās pret pēdējo Vei imperatoru un ļāva tam turpināt dzīvot galmā.

Dzjiņu dinastija 269. gadā sāka gatavoties karam pret Vu, kas beidzot sākās 279. gadā ar uzbrukumiem gar Jandzi upi, ko pastiprināja no Sičuanas peldošās kara flotes atbalsts. Nespējot pretoties pārspēkam, Vu galvaspilsēta krita 280. gada pavasarī.

Dzjiņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja 265.-420. g. Dzjiņ dinastijas varu raksturo iekšējā nestabilitāte un ārējie draudi. Dinastijas vēsturi dala divos posmos – rietumu Dzjiņ (265-316) un austrumu Dzjiņ (317-420). Lai atšķirtu šo dinastiju no vēlāk sekojošajām Dzjiņ dinastijām, šo periodu sauc arī par divu Dzjiņu un Sima Dzjiņ laiku.

Dinastiju dibināja Sima Jaņ (Vudi), kura galvaspilsēta atradās Luojangā, bet austrumu Dzjiņ izveidoja Sima Žui (Juaņdi) ar galvaspilsētu Jiankang, netālu no mūsdienu Naņdzjinas.

Pēc tam kad 280. gadā Sima Jaņam izdevās atkalapvienot Ķīnu, stabilitāte turpinājās tikai desmit gadus. Pēc garā vājā imperatora Sima Džuna (Hueidi) kāpšanas tronī sākās valdošās ģimenes iekšējās intrigas un politiskās sazvērestības par tiesībām iegūt reģenta posteni, sākās Astoņu prinču karš ar ko apzīmē imperatora onkuļu un tuvāko radinieku cīņas par varu laikā no 291. līdz 306. gadam. Savstarpējo cīniņu novājināto valsti no 304. līdz 316. gadam satricināja Piecu Barbaru sacelšanās, kas ir nosaukums karam, kura laikā valsts ziemeļus ieņēma nomadu ciltis.

316. gadā Dzjiņu galms bēga uz Ķīnas dienvidiem, kur aiz Huaihe upes tiem izdevās noturēties vēl simts gadus. Šo gadu uzskata par dienvidu Dzjiņ un Sešpadsmit karaļvalstu perioda sākumu. Galma bēgšanai no barbariem sekoja milzīgas civiliedzīvotāju masas, kas no valsts centrālās daļas apmetās dienvidos, tādējādi veicinot Dienvidķīnas attīstību. Austrumu Dzjiņ imperatoru vara bija vāja, jo tie balstījās uz vietējo augstmaņu ģimeņu militāro spēku. Lai arī Dzjiņ armijai 383 gadā izdevās atvairīt ziemeļu uzbrukumu un atgūt ievērojamas valsts teritorijas, sākās dažādu ambiciozu karavadoņu dumpji, kas noveda pie dinastijas beigām un Ziemeļu un Dienvidu dinastijas perioda sākuma.

Sešpadsmit (barbaru) valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja no 304. līdz 439. gadam pēc Ziemeļķīnas sabrukuma.

Citas t.s. Piecu barbaru perioda valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis un dinastijas Ziemeļķīnā, kuras tradicionāli netiek iekļautas t.s. Sešpadsmit (barbaru) valstu sarakstā; šajā laikā pastāvēja 4 ķīniešu valstis, kuras nepakļāvās Austrumu Dzjiņ impērijai.

Ziemeļu un Dienvidu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Posms Ķīnas vēsturē no 420. līdz 589. gadam, kas sākās pēc tam kad dienvidos sabruka Dzjiņ dinastija, bet ziemeļos par varu cīnijās jaunās barbaru dinastijas. Šis laiks tiek apskatīts nestabilajā Sešu dinastiju laika kontekstā (220.-589.).

Lai arī Ķīnu plosīja politiskie un militārie konflikti, šajā laikā Ķīnas kultūra sasniedza jaunas virsotnes. Ta kā Ķīnas dienvidi attīstīja sakarus ar mūsdienu Vjetnamā un Kambodžā esošajām valstīm, Ķīnā ienāca Indijas kultūra, valstī izplatījās Mahājānas budisms un Daoisms. Šajā laikā notika ievērojama haņu migrācija uz teritorijām dienvidos no Jandzi upes, arī ziemeļu teritorijās ienākušie barbari pieņēma ķīniešu kultūru.

Ziemeļu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Ziemeļu dinastiju perioda sākumu uzskata 439. gadu, kad Ziemeļu Vei iekaroja Ziemeļu Lian dinastijas valsti, tādējādi apvienojot ziemeļus vienā valstī. Pēc Piecu Barbaru sacelšanās radušās daudzās valstiņas pakāpeniski iekaroja un 386. gadā apvienoja Ziemeļu Vei dinastijas valsts (386.-535.) kas vēlāk sašķēlās Austrumu Vei (534.-550.) un Rietumu Vei (535.-556.) valstīs. Ziemeļu Vei dinastiju izveidoja tjurku un mongoļu priekšteči šanbei (xianbei).

Austrumu Vei dinastijai sekoja Ziemeļu Cji dinastija (550.-577.). Rietumu Vei dinastijai sekoja Ziemeļu Džou (557.-581.) dinastija, kurai sekoja Sui dinastija.

Dienvidu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidos viena otrai sekoja virkne īslaicīgu dinastiju kuras dibināja ģenerāļi kas mācēja sagrābt varu, bet kuru pēcnācējiem neizdevās to noturēt. Pēc pēdējā Dzjiņ imperatora gāšanas izveidojās Dienvidu Sun (Liu Sun) dinastija (420.-479.) kam sekoja Dienvidu Cji (479.-502.), Lian (502.-557.), Rietumu Lian (555.-587.) un Čeņ (557.-589.) dinastijas, kurās bieži mainījās valdnieki, katrā dinastijā to bija no 5-8. Visām dienvidu dinastijām, izņemot Lian, galvaspilsēta bija Naņdzjina. Par veiksmīgāko var uzskatīt Lian dinastijas dibinātāja, imperatora Sjao Jaņa (Vudi) (502.-549.) valdīšanas laiku.

Vājā Čeņ dinastija nespēja pretoties ziemeļu valdnieka Jan Dzjana uzbrukumam un Ķīnu apvienoja jaunā Sui dinastija.

Sui dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sui dinastija teritorijas 610. gadā

Pastāvēja 581.-618. g. Neilga dinastija, kuras pirmajam imperatoram izdevās iekarot Ķīnas dienvidus, tādejādi atkal apvienojot valsti. Dinastiju aizsāk imperators Jan Dzjans. No 581.-605. gadam galvaspilsēta atrodas Dasinā (mūsdienu Siaņa), no 605.-614. gadam Luojangā.

Imperatori Jan Dzjans un Jan Guans veica valsts centralizāciju, centās palielināt lauksaimniecības produktivitāti, ieviesa Trīs departamentu un Sešu ministriju sistēmu, ieviesa vienotu naudu visā valstī. Sui dinastijas laikā tiek atbalstīta un veicināta budisma izplatīšanās, tiek pagarināts Lielais Ķīnas mūris un rakts Lielais kanāls. Tika iekaroti Vjetnamas ziemeļi.

Papildus smagajiem nodokļiem un plašajiem infrastruktūras projektiem, valsts uzsāka virkni neveiksmīgu karagājienu pret korejiešu Kogurjo karalisti, kas beidzās ar smagu sakāvi 614. gadā, pēc kuras sākās iedzīvotāju sacelšanās pret imperatoru Jan Guanu, kas beidzās ar viņa nogalināšanu 617. gadā un dinastijas krišanu.

Tanu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tanu dinastija pastāvēja 618.-690. g., 705.-907. g. Dinastiju izveidoja Li ģimene, kas izmantoja Sui dinastijas sabrukumu, lai izveidotu savu armiju un sagrābtu varu. 618. gada 18. jūnijā, pēc tam, kad bija nogalināts pēdējais Sui dinastijas imperators Jangs, viņa brālēns Li Juaņs pasludināja sevi par imperatoru. Li Juaņs (Gaodzu) 621. gadā kontrolēja Ķīnas centrālo daļu, un līdz 624. gadam pakļāva lielāko daļu ziemeļu un dienvidu provinču.

Dinastijas galvaspilsēta Siaņa šajā laikā bija lielākā pilsēta pasaulē. Impērijas iedzīvotāju skaits 7. un 8. gadsimtā sasniedza 50 miljonus, bet dinastijas beigu posmā 9. gadsimtā jau 80 miljonus.

Džou dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja 690.-705. g.

Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas dalījums 923. gadā
Sju Si glezna "Taurenis un Ķīnas glicīnijas ziedi", ap 970. gadu

Posms no 907.-960. g. Haotisks periods Ķīnas vēsturē, kad īsā laikā piecas dinastijas ātri sekoja viena otrai valsts centrālajā daļā, kamēr pārējā valstī, īpaši dienvidos, vienlaikus pastāvēja desmit valstis.

Tanu dinastijas beigu periodā centrālā valdība aizvien vairāk varas nodeva vietējiem militārajiem gubernatoriem jiedushi, kas izmantoja brīdi, kad sacelšanās novājināja centrālo varu, lai izveidotu neatkarīgas valstis.

Parasti par perioda sākumu pieņem 907. gadu, kad krita Tanu dinastija, un par beigām pieņem 960. gadu, kad sākas Sunu dinastija, taču vairākas valstiņas faktiski bija neatkarīgas jau pirms 907. gada un Ziemeļu Haņu valsts tika pakļauta tikai 979. gadā.

Piecas dinastijas:

  • Vēlā Ljan (907–23)
  • Vēlā Tan (923–36)
  • Vēlā Dzjiņ (936–47)
  • Vēlā Haņ (947–51)
  • Vēlā Džou (951–60).

Desmit karalistes:

  • U (907–37)
  • Ujue (907–78)
  • Miņ (909–45)
  • Ču (907–51)
  • Dienvidu Haņ (917–71)
  • Agrīnā Šu (907–25)
  • Vēlā Šu (934–65)
  • Dzinnaņa (924–63)
  • Dienvidu Tan (937–75)
  • Ziemeļu Haņ (951–79).

Lai arī dienvidos valdnieku dinastijas bija stabilākas, valstiņas regulāri karoja savā starpā. U karoja ar saviem kaimiņiem. 940. gados Miņu un Ču valstis iekšēji pavājinājās, ko izmantoja Dienvidu Taņ, lai tās iekarotu un kļūtu par spēcīgāko valsti dienvidos. Taču tā nevarēja atsist Vēlās Džou iebrukumus 956.-58. gadā un bija spiesta atdot zemes uz ziemeļiem no Jandzi.

960. gadā Vēlās Džou valstī varu pārņēma Sunu dinastija, kas par mērķi izvirzīja Ķīnas atkalapvienošanu. Katru gadu notika karagājieni pret kādu no mazajām valstīm, līdz 978. gadā visi Ķīnas dienvidi bija centrālās varas pakļautībā.

Liao dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja 907.-1125. g.

Sunu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sunu dinastija pastāvēja 960.-1279. g. Dinastijas valdīšanas laikā Ķīna kļuva par bagātāko, tehniski attīstītāko un visvairāk apdzīvoto valsti pasaulē. Iedzīvotāju skaita dubultošanās 10. un 11. gadsimtā bija iespējama, jo zemkopībā plašāk sāka izmantot Dienvidķīnas zemes un ieviesās produktīvākas rīsu šķirnes. Iedzīvotāju skaita pieaugums arī noveda pie straujākas pilsētu izaugsmes un ekonomikas attīstības. Parādījās pirmās pilsētas, kurās dzīvoja vairāk nekā 1 miljons cilvēku. Pirmo reizi pasaulē sāka lietot papīra naudu. Šajā laikā Ķīnā pirmo reizi tika izveidota pastāvīga kara flote, ieviests kompass un pirmo reizi lietots šaujampulveris. Valsts pārvaldē notiek pāreja no militārās aristokrātijas varas uz birokrātiskā civildienesta varu.

Si Sja dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja 1032.-1227. g.

Dzjiņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja 1115.-1234. g.

Juaņu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juaņu dinastija pastāvēja 1271.-1368. g.

Minu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minu dinastija pastāvēja 1368.-1644. g.

Cjinu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cjinu dinastija pastāvēja 1616.-1911. g.

Ķīnas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnas Tautas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ķīna

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]