Džou dinastija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džou dinastija
Karaliste
1046. gads p.m.ē. – 256. gads p.m.ē.
Location of Džou dinastijas
Džou dinastija
Pārvaldes centrs Haojiņa
Luojaņa
Politiskā struktūra Karaliste
Vēsturiskais laikmets Dzelzs laikmets
 - Dibināta 1046. gads p.m.ē.
 - Likvidēta 256. gads p.m.ē.
Iedzīvotāju skaits
 - 273. gads p.m.ē.. gadā 30 000 000 
 - 230. gads p.m.ē.. gadā 38 000 000 

Džou dinastija (ķīniešu: 周朝; piņjiņs: Zhōu Cháo) bija Ķīnas dinastija, kas valdīja Ķīnā no 1046. gada p.m.ē. līdz 256. gadam p.m.ē. Tā sagrāva Šanu dinastijas varu, bet 256. gadā to nomainīja Cjiņ dinastija. Valdnieku tituls bija karalis (wang). Gandrīz 900 gadus ilgajā dinastijas vēsturē valdīja 37 valdnieki. Par dinastijas valdīšanas sākumu dažreiz uzskata 1122.p.m.ē., citi seno hroniku pārvērtējumi ir noteikuši 1046. un 1027.p.m.ē. Formāli dinastijas valdīšanas periods ir visilgākais Ķīnas vēsturē un to iedala Rietumu Džou un Austrumu Džou periodos.

Lai arī Džou dinastijas valdīšanas laiks Ķīnā bija visilgākais no visām dinastijām, reāla politiskā un militārā vara dinastijai piederēja tikai līdz 771. gadam p.m.ē. Rietumu Džou laikā (1046 – 771 p.m.ē.) centralizēto valdnieka varu sāka vājināt pusneatkarīgās feodālo vasaļu valstiņas. Pēc 771 p.m.ē. dinastija zaudēja reālo varu. Sākās Austrumu Džou periods, kas beidzās ar pēdējā karaļa nogalināšanu.

Pirmā Džou galvaspilsēta līdz 771.p.m.ē. atradās Haojiņā pie Huanhe upes, pie mūsdienu Sjiaņas pilsētas. Dinastijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos galvaspilsētu pārcēla uz Luoji, mūsdienu Luojaņu.

Rietumu Džou (1046-771 p.m.ē.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trīs sargu sacelšanās apspiešana

Džou aristokrātiskā ģimene pastāvēja jau kopš Šanu dinastijas sākuma, pārvaldot zemes Vei upes ielejā, mūsdienu Šaaņsji provincē. Vājinoties Šanu dinastijas varai, Džou armija vairākas desmitgades cīnījās par varu valstī, līdz Džou galīgai uzvarai 1046.p.m.ē.

1046. g.p.m.ē. dinastijas dibinātājs Dzji Fa ved 45 000 kareivju lielu armiju kaujā pret pēdējo Šanu dinastijas karali Džou. Lai arī Šanu vara bija sagrauta, tiem uzticīgas vienības vēl kādu laiku turpināja pretošanos. Karalis Dji Fa valdīja tikai pāris gadus, un tronī kāpa viņa jaunais dēls. Par reģentu kļuva viens no viņa onkuļiem. Neapmierināti ar reģenta varas pieaugumu, reģenta brāļi uzsāka sacelšanos. Valdnieka onkuļu sacelšanās zināma Trīs sargu sacelšanās (1042.-1039.p.m.ē.). Dumpim pievienojās vēl nesakautie Šan lojālisti un pierobežu vasaļvalstiņas. Reģenta uzvarošā armija apspiežot dumpi paplašināja valsts teritoriju. Lai nostiprinātu jauno dinastiju, šajā laikā tiek radīta Debesu mandāta teorija, kas pamato, kāpēc dievi novērsās no Šanu dinastijas un uzticēja varu Džou dinastijai.

Pēc dumpja sakāves iestājās miers, taču novājinājās decentralizētā provinču kontroles sistēma, valdniekam aizvien vairāk zaudējot varu. Dinastija sākotnēji turpina iekarojumu politiku, mēģinot pakļaut dienvidu Ču karalisti (1030.-223.), taču ceturtais karalis un lielākā daļa Džou armijas šajā karagājienā krita.

Valsts teritorijas izaugsme pārsniedza dinastijas administrācijas iespējas, un provinču pārvaldīšanai iecēla valdošā klana pārstāvjus un karavadoņus, kas laika gaitā kļūst aizvien patstāvīgāki. Sāka veidoties feodālās lojalitātes attiecību sistēma fenjaņ (feng jian), provinču un teritoriju pārvaldnieku amatiem kļūstot mantojamiem. Pusautonomie feodālie pārvaldnieki mēdza karot savā starpā, kā arī pretojās, ja provinces pārvaldnieks vēlējās centralizēt savu varu. Tādējādi militārus konfliktus radīja gan centralizācija, gan decentralizācija.[1]

Dinastijas desmitais karalis Dzji Hu (877.-841.) bija izšķērdīgs un cietsirdīgs valdnieks, pret kuru sākās iedzīvotāju un kareivju dumpis. Karalis bēga trimdā, un nākamos 14 gadus valdīja reģents. 841. gads ir svarīgs Ķīnas vēsturē, jo sākot ar to senās hronikas spēj precīzi noteikt vēstures notikumu laiku.

Divpadsmitais karalis, Dzji Gunšens (781.-771.) kļuva par pēdējo Rietumu Džou valdnieku. Savas konkubīnes Bao Si iespaidots, 779. gadā karalis šķiras no savas aristokrātiskās sievas, padzen likumīgi troņmantinieku, apprec savu konkubīni un jaundzimušo dēlu pasludina par kroņprinci. Saniknotais karalienes tēvs, Šen marķīzs kopā ar cilšu karaspēku 771. ieņēma galvaspilsētu Haojiņu un nogalināja Ju Vanu. Augstmaņu apspriedē šķirtās sievas dēls, kā īstais kroņprincis, tiek pasludināts par karali Dzji Jidzju. Ņemot vērā Haojiņai nodarītos postījumus, viņš galvaspilsētu pārcēla uz Luoji, tā aizsākot Austrumu Džou periodu.

Austrumu Džou (771-256 p.m.ē.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džou dinastijas karaļa valstiņa (dzeltena, centrā) Karojošo valstu periodā

Šajā posmā valdnieka vara pār reģioniem kļūst aizvien formālāka un centrs vairs nevar ietekmēt provinču kļūšanu par neatkarīgām valstīm. Visu šo laiku aizņem Pavasara un Rudens periods un tam sekojošais Karojošo valstu periods. Ārējo draudu gadījumā provinču valdnieki tikās, izvēlot hegemonu (bo), kam uzticēja kopējā karaspēka vadību.

Šajā laikā Austrumu Džou dinastijas valdnieki saglabā savu reliģiski ceremoniālo nozīmi, taču viņu valsts ir gandrīz vismazākā no valstīm, kas izveidojas vienotās Džou valsts vietā.

403. g.p.m.ē. Džou karalis atzīst Han, Žao un Vei valstu pilnīgo neatkarību. 344. gadā Vei hercogs sevi pasludina par karali. 256. gadā tiek iekarota Džou galvaspilsēta Luojaņa, un pēdējais dinastijas karalis nogalināts. Sadalīto valsti 221. gadā p.m.ē. atkal apvieno Cjiņu dinastija. Pēdējie Džou dinastijas spēki vēl septiņus gadus izrādīja pretestību, un tad meklēja patvērumu Vei valstī, kas pastāvēja līdz 209.p.m.ē.[2]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā tas bieži notiek pasaules vēsturē, nepārtrauktā karadarbība veicināja progresu. Karojošās valstis nostiprināja savas armijas, uz uzlaboja lauksaimniecību, kurā sāka izmantot dzelzs darbarīkus. Ap 600.p.m.ē. Ķīnā beidzas bronzas laikmets un sākās dzelzs laikmets. Šajā laikā tiek sasniegts ķīniešu bronzas priekšmetu izgatavošanas meistarības augstākais punkts. ķīniešu hieroglifu rakstība iegūst savu klasisko formu un šajā laikā rakstītie teksti ir saprotami mūsdienu ķīniešiem.

Pārtikai galvenokārt audzēja prosu, mazāk lietojot rīsu un dažādus savvaļā augošus dārzeņus. Daudz ēda zivis. Augstmaņi vairāk patērēja mājlopu un medījuma gaļu. Gaļas patēriņš pakāpeniski samazinājās, izplešoties lauksaimniecībai, kas samazināja neapstrādāto ganību un mežu platības. Vēlīnā Rietumu Džou laikā ēda galvenokārt cūkgaļu un vistas gaļu, jo šiem mājdzīvniekiem nevajadzēja ganības.[3]

Tirdzniecībā ieviesa monētas, ražības uzlabošanai paplašināja apūdeņošanas kanālu tīklu. Uzplauka filozofija un literatūra. Katrā valstiņā izveidojās civilierēdņu šķira, kas radīja dažādus valsts pārvaldes modeļus un politiskās teorijas, tāpēc šo periodu sauc arī par Simts skolu periodu. Piecas no ietekmīgākajām teorijām bija konfūcisms (dibinātājs Konfūcijs), daoisms (dibinātājs Laodzi), mohisms (Mo Zi), legālisms (Šan Jaņs un Han Fei) un militārisms (Suņdzi un Suņ Bins).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]