Karojošo valstu periods

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karojošās valstis, 260 p.m.ē
Cjiņ iekarojumu progress

Karojošo valstu periods ir posms Ķīnas vēsturē, kas sekoja Pavasara un Rudens periodam un beidzās ar pirmās impērijas izveidošanu Ķīnā. Par šī perioda sākumu uzskata 475. vai 403. g.p.m.ē. Kari beidzās 221. g.p.m.ē. ar pilnīgu Cjiņu valsts uzvaru un pirmā Cjiņu dinastijas imperatora nākšanu pie varas. Šajā posmā septiņas ķīniešu valstis aktīvi karoja par virsvaldību Ķīnā un Džou dinastijas karaļa virsvara bija tikai fikcija. Nosaukums cēlies no hronikas Karojošo valstu intrigas, ko uzrakstīja agrīnajā Haņu dinastijas laikā.

Šajā laikā kara ieročos notika pāreja no bronzas uz daudz izturīgāko dzelzi. Mūsdienu Sičuaņas un Džedzjanas provinču teritorijas tika iekarotas un nonāca ķīniešu kultūras sfērā. Radās konfuciānisms un daoisms.[1]

Beidzoties Pavasara un Rudens periodam bija izveidojušās vairākas valstis, starp kurām dominēja septiņas, kuru valdnieki sevi joprojām sauca par hercogiem,[nepieciešama atsauce] formāli pakļaujoties Džou karalim.

Septiņas karojošās valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Cjiņ
  • Haņ
  • Vei
  • Žao
  • Ci
  • Ču
  • Jaņ

371. p.m.ē. Vei valdniece nomira neatstājot mantinieku, tā aizsākot pilsoņu karu par troni. Trīs gadus vēlāk Žao un Haņ valstis iebruka Vei, taču savstarpējā konflikta dēļ atkāpās un Vei saglabāja savu neatkarību. Atriebjoties, 354. p.m.ē Vei uzbrūk Žao, kas nespēj izturēt uzbrukumu, un tai palīgā nāk Ci valsts, kuras karaspēks iebrūk Vei valstī un to sakauj. 341. p.m.ē Vei sāk karu pret Haņ, taču atkal iejaucas Ci valsts un sakauj Vei.

Cjiņ valsts atradās vistālāk rietumos, kur to apdraudēja barbaru ciltis, tāpēc sākotnēji tā koncentrējās uz savas drošības nostiprināšanu, pirms iesaistīties karos ar citām ķīniešu valstīm. 359. p.m.ē Cjiņ valstī tiek īstenota virkne reformu, kas to no atpalikušas valsts padara par vienu no spēcīgākajām. Cjiņ valsts izmanto Vei vājumu un 340. p.m.ē tai uzbrūk, atņemot daļu valsts teritorijas. Pēc šīm sakāvēm Vei bija novājināta, un par spēcīgākajām kļuva Ci un Cjiņ valstis.

334. p.m.ē Vei un Ci valdnieki savstarpēji viens otru atzīst par karaļiem, tādējādi demonstrējot savu neatkarību no Džou. Turpmākajos gados arī pārējo valstu valdnieki sevi pasludina par karaļiem – 325. p.m.ē Cjiņ, 323. p.m.ē Haņ un Jaņ, 299. p.m.ē Žao.

Lai pretotos pieaugošajai Cjiņ varenībai, pārējās sešas valstis izmanto divas stratēģijas – Vertikālo, kurā tās kopīgi sadarbojas pret Cjiņ un Horizontālo, kurā tās sadarbojas ar Cjiņ, lai iegūtu no tās spēka. Cjiņ to izmantoja, lai secīgi sakautu vājākās valstis vienu pēc otras. 300 p.m.ē Ci gandrīz cieš sakāvi karā pret piecu valstu koalīciju, un lai arī nosargā savu teritoriju, turpmāk tā ir vāja valsts. 260. p.m.ē Cjiņ un Žao karā Žao tiek pamatīgi sakauta un vairs neatgūstas.

Cjiņ iekarojumu hronoloģija:

  • 230. p.m.ē tiek iekarota Haņ
  • 225. p.m.ē tiek iekarota Vei
  • 223. p.m.ē tiek iekarota Ču
  • 222. p.m.ē tiek iekarotas Jaņ un Žao
  • 221. p.m.ē tiek iekarota Ci.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]