Peka brūnzobe

Vikipēdijas lapa
Peka brūnzobe
Hydnellum peckii
Peka brūnzobe
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaKārpsēņu rinda (Thelephorales)
DzimtaBankeru dzimta (Bankeraceae)
ĢintsBrūnzobju ģints (Hydnellum)
SugaPeka brūnzobe (H. peckii)
Peka brūnzobe Vikikrātuvē
Eksemplārs ar īpaši aktīvu gutāciju
Sēne apaug jebkuru šķērsli, gan uzkritušu skuju, gan auga stiebru
Pirmās nobrūnē tās sēnes daļas, kur izžuvuši sarkanie pilieni
Jauns eksemplārs

Peka brūnzobe (Hydnellum peckii) ir Latvijā reti sastopama vidēja lieluma brūnzobju ģints sēne, kuras augļķermeņi nav ēdami.[1] Sēnei jaunībā slapjā laikā raksturīga gutācija jeb šķidruma izdalīšana, kas labi redzama kā sarkani pilieni uz gaišā augļķermeņa.[2]

Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais šo sugu zinātniski aprakstīja amerikāņu mikologs Hovards Džeimss Bankers 1913. gadā.[3]

Sugas epitets peckii godina mikologu Čārlzu Hortonu Peku,[4] arī latviešu valodas zinātniskais nosaukums seko šim paraugam.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, adateņu sēnes. Reizēm saauguši kopā vai iekļāvuši apkārtējo augu daļas.
  • Cepurīte: Jaunu sēņu cepurītes baltas vai sārtas, viegli izliektas vai spilvenveida, grubuļotas, samtainas, mitrā laikā ar sarkaniem šķidruma pilieniem. Vecumā, sākot no vidus, sāk plankumoti nobrūnēt un kļūst gludas, koksnaini cietas, pelēcīgi brūnas ar gaišām malām, plakanas vai viegli ieliektas, grubuļotas. Reti apaļas, biežāk ovālas vai daivotas. Platums 3—8 (15) cm, augstums kopā ar kātiņu var sasniegt 10 cm..
  • Adatiņas: 1—5 mm garas (īsākās cepurītes malās), sākumā vāji rozā, vēlāk dzeltenbrūnas.
  • Kātiņš: Piltuvveida, grūti nošķirams no cepurītes sākuma. Krāsa rozā vai sarkanīga. Garums 0,5—6 cm, resnums 0,5—2 cm. Liela daļa no kātiņa sakņveidā ieaug augsnē, iekļaujot sevī nobiras.
  • Mīkstums: griezumā divslāņains un joslots, sarkanbrūns dziļāk un bālgans tuvāk virsmai, uz vecumu var nomelnēt, īpaši kātiņā. Sākotnēji porains un mīksts, bet vēlāk, sākot ar iekšējo daļu, kļūst ādains un koksnains. Asa nepatīkama garša, smarža nav izteikta.
  • Sporas: gandrīz apaļas ar vienu nosmailinātu galu, brūnganas, birumraksts brūns, ar kārpiņām, nav amiloīdas, izmēri 5—5,5/3,5—4,5 µm.[4][5][6]
  • Bazīdijas ir vālesveida, četrsporu, ar izmēriem 35—40/4,5—6 μm.[7]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aug vecu priežu tuvumā nabadzīgās augsnēs.[5][6]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suga izplatīta Eiropā un Ziemeļamerikā, arī Āzijā, atsevišķi eksemplāri arī Austrālijā.[8] Latvijā atrasta jau sen, taču pastāvīgi jaukta ar rūsgano brūnzobi, tādēļ tikai 2010. gados parādījusies izpratne, ka šī suga Latvijā ir daudz retāka, kā tika domāts.[1] 2022. gadā Latvijas Mikologu biedrība abas šīs sugas izziņoja par gada sēni, lai noteiktu, cik bieži kura suga sastopama.[2]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bez mikroskopa tikai pēc garšas no tās atšķirama rūsganā brūnzobe, kas nav rūgta vai asa, bet ir ar miltainu garšu. Rūsganās brūnzobes mīkstuma hifām nav skavu savienojumu, kas tās arī atšķir no Peka brūnzobes. Lapu koku mežos Eiropā aug Hydnellum spongiosipes, kas jau jaunībā ir ar tumšāku cepurīti un mīkstumu. Vecumā var tikt sajaukta ar kopaugošo brūnzobi (Hydnellum concrescens),[9] kura parasti ir daudzdaivaini saaugusi un dzeltenīgi brūna, ar nepatīkamu garšu, aug skujkoku mežos. Pavisam Latvijā atrastas 6 brūnzobju sugas.[10]

Lietošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav ēdama sīkstuma un asās garšas dēļ, taču nav indīga.[1][11] Tiek lietota kā krāsvielas avots, bez citu vielu piejaukumiem dod brūnus toņus.[12] Kodinot ar dažādām vielām, iegūst citas krāsas.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Sēnes.lv: Peka brūnzobe
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Latvijas Mikologu biedrība. Gada sēne 2022
  3. ↑ Banker HJ. (1913). "Type studies in the Hydnaceae: V. The genus Hydnellum". Mycologia. 5 (4): 194–205. doi:10.2307/3753385. JSTOR 3753385.
  4. ↑ 4,0 4,1 Evenson VS. (1997). Mushrooms of Colorado and the Southern Rocky Mountains. Westcliffe Publishers. p. 168. ISBN 978-1-56579-192-3. Retrieved 2010-01-10.
  5. ↑ 5,0 5,1 Ellis JB, Ellis MB (1990). Fungi without Gills (Hymenomycetes and Gasteromycetes): An Identification Handbook. London: Chapman and Hall. p. 106. ISBN 978-0-412-36970-4.
  6. ↑ 6,0 6,1 Nature First. "Hydnellum peckii, Devil's Tooth, identification"
  7. ↑ Hall D, Stuntz DE (1972). "Pileate Hydnaceae of the Puget Sound area III. Brown-spored genus: Hydnellum". Mycologia. 64 (3): 560–90. doi:10.2307/3757873. JSTOR 3757873.
  8. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  9. ↑ Deconchat C, Polèse JM (2002). Champignons: l'encyclopédie. Paris: Editions Artemis. p. 139. ISBN 978-2-84416-145-1.
  10. ↑ Sēnes.lv. Brūnzobes un baltzobes
  11. ↑ Deconchat C, Polèse JM (2002). Champignons: l'encyclopédie. Paris: Editions Artemis. p. 138. ISBN 978-2-84416-145-1.
  12. ↑ Coloria. Värjäys: Hydnellum Orakkaat

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Peka_brūnzobe&oldid=3536988"