Pelēkais zorro

Pelēkais zorro; Pseudalopex griseus (Gray, 1837)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Dzimta	Suņu dzimta (Canidae)
Ģints	Zorro (Pseudalopex)
Suga	Pelēkais zorro (Pseudalopex griseus)
Sinonīmi
	Lycalopex griseus;
Izplatība
	Pelēkais zorro Vikikrātuvē

Pelēkais zorro (Pseudalopex griseus) ir suņu dzimtas (Canidae) zorro ģints (Pseudalopex) plēsējs. Pelēko zorro mēdz saukt arī par Dienvidamerikas pelēko lapsu, jeb Argentīnas lapsu, jeb Patagonijas lapsu, jeb čillu.

Vārds "zorro" spāņu valodā nozīmē "lapsa". Lai arī šos dzīvniekus mēdz saukt par lapsām, tie pieder pie suņu cilts nevis lapsu cilts. Tādēļ tos sauc par neīstajām jeb pseidolapsām (Pseudalopex), bet lapsas no lapsu cilts par īstajām lapsām.

Pelēko zorro visbiežāk var sastapt Argentīnā un Čīlē^[1]. Tas apdzīvo Andu kalnu abas puses starp 17º un 54º dienvidparalēlēm^[2], starp Čīli ziemeļos un Ugunszemi dienvidos. 1920. gados un 1930. gados ievests Folklenda salās un tur labi iedzīvojies. Palēkajam zorro patīk gan siltās un sausās Argentīnas krūmiem apaugušās pampas, gan plašās, aukstās Patagonijas stepes un Čīles kalnu meži.

Izskats un ieradumi

Pelēkais zorro ir neliela auguma dzīvnieks: ķermeņa garums 43—70 cm, augstums skaustā 40—45 cm, astes garums 30—36 cm, svars 2,5—4 kg. Apmatojums ir pelēkā krāsā, kas veidojas vienmērīgi jaucoties dažādu toņu matiem. Pavēdere un pakakle ir bāli dzeltena vai gandrīz balta. Galva ir gaiši brūna, ar rudu toni, zods melns. Dzīvniekam ir lielas ausis, un gara, kupla aste.^[3]

Pelēkais zorro medī grauzējus, putnus un trušus, bet barojas arī ar sēklām, augļiem, ogām, kukaiņiem, skorpioniem, ķirzakām, vardēm un olām. Pelēkais zorro ļoti reti uzbrūk aitām, biežāk noēd kritušus lopus. Ziemas periodā maita, grauzēji un bruņneši kļūst par galveno barības avotu. Ja pelēkais zorro ir apmeties cilvēku tuvumā, tas var zemnieka sētā nomedīt vistas.

Pelēkais zorro veido monogāmus pārus, kuram pieder noteikta teritorija. Reizēm ģimenē dzīvo otra mātīte, kas palīdz pieskatīt jauno paaudzi, lai gan mazuļi dzimst tikai dominējošai mātītei.^[3]

Grūsnības periods pelēkajam zorro ilgst 53—60 dienas. Oktobrī vecāku iekārtotā alā dzimst mazuļi. Parasti piedzimst 2—6 kucēni. 4—6 nedēļu vecumā tie kopā ar māti sāk nākt laukā no alas. Tēviņš palīdz audzināt mazuļus, medījot un apgādājot ar barību mātīti pirmās nedēļas, bet vēlāk arī visu ģimeni. 3 mēnešu vecumā jaunuļi uzsāk medīt sīkus dzīvniekus. Dzimumbriedumu pelēkais zorro sasniedz 1 gada vecumā.^[3] Zinātniekiem trūkst datu par pelēkā zorro dzīves ilgumu savvaļā. Zoodārzos tas dzīvo apmēram 13 gadus.

Vietējiem iedzīvotājiem valda uzskats, ka zorro medī aitas, lai gan pētījumos tas nav apstiprināts. Pelēkais zorro tiek medīts, lai aizsargātu mājlopus un lai iegūtu kažokādu, kas tiek uzskatīta par vērtīgu. Kažokādas eksportē galvenokārt uz Eiropu: Vāciju (72%), Šveici (7,2%) un Itāliju (4,4%).

Mūsdienās pelēkais zorro tiek aizsargāts, un medības atļautas tikai atsevišķos rajonos. Čīlē atsevišķās teritorijās to nedrīkst medīt kopš 1929. gada, lai gan ādas tiek eksportētas arī no Čīles.^[3]

Atsauces

Ārējās saites

[1] Pseudalopex griseus (Argentine Gray Fox, Grey Zorro, South American Grey Fox)^{[novecojusi saite]}

[2] Lycalopex griseus (Gray 1837) - Encyclopedia of Life^{[novecojusi saite]}

[izs-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ADW: Lycalopex griseus: Information

[1]

[2]

[3]