Perekopa-Čongaras operācija
| Perekopa-Čongaras operācija | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Kaujas shēma | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Krievu armija (Русская армия Врангеля) |
.svg){kind=small} Sarkanā armija,  Mahno Ukrainas sacelšanās armija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Pēteris Vrangelis, Aleksandrs Kutepovs — Brīvprātīgo armijas 1. armijas korpusa komandieris |
Mihails Frunze — Dienvidu frontes pavēlnieks, Augusts Korks — 6. armijas komandieris | ||||||
| Spēks | |||||||
| Krievu armija: apmēram 23 000 kājnieku, 12 000 jātnieku, 213 lielgabalu, 45 tanki un bruņuauto, 14 bruņuvilcieni, 42 lidmašīnas | Sarkanās armijas 1. un 2. jātnieku armijas, 4., 6., 13. kājnieku armijas: apmēram 146 400 kājnieku, 40 200 jātnieku, 985 lielgabalu, 4435 ložmetēji, 57 bruņuauto, 17 bruņuvilcieni, 45 lidmašīnas | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 2000 nogalināti, 20 000 gūstā | apmēram 10 000 | ||||||
Perekopa-Čongaras kaujas operācija (krievu: Перекопско-Чонгарская операция) bija Sarkanās armijas uzbrukuma operācija Krievijas pilsoņu kara laikā 1920. gada 7.—12. novembrī ar mērķi iznīcināt Vrangeļa Krievu armiju, kas bija nocietinājusies Krimas pussalā.
Galveno triecienu Perekopa aizsardzības pozīcijām deva padomju 6. armija Augusta Korka vadībā, kurā ietilpa arī latviešu strēlnieku divīzija.[1]
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Orlas-Kromu operācijas rezultātā 1919. gada novembrī tika sakauti ģenerāļa Deņikina komandētie Dienvidkrievijas bruņotie spēki (Вооружённые силы Юга России). Baltās armijas inženiertehniskās daļas 1919. gada beigās sāka būvēt vairākus varenus nocietinājumus Krimas pussalas ziemeļos — Turku valnī un Arbata strēlē. Turku valnim pāri izraka Perekopa grāvi ar trīskāršiem ierakumiem 11 km garumā un 20–25 km uz dienvidiem to tā arī otro — Išuņas aizsardzības līniju. Čongaras pozīcijās un Arabata strēlē izraka 5—6 ierakumu līnijas ar dzeloņstiepļu aizsprostiem.[2]. Lietuviešu pussalā izbūvēja tikai vienu ierakumu līniju.
1920. gada aprīlī Deņikins nodeva savas armijas komandēšanu Pjotram Vrangelim, bet pats caur Stambulu emigrēja uz Lielbritāniju.
Pušu spēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vrangeļa Krievu armijas sastāvā Krimas pussalā bija vairāk kā 41 tūkstotis karavīru [3], pussalas ziemeļos kaujas laikā atradās apmēram 23 000 kājnieku, 12 000 jātnieku, 213 lielgabalu, 45 tanki un bruņuauto, 14 bruņuvilcieni, 42 lidmašīnas.
Perekopa pozīcijas aizsargāja apmēram 10 000 karavīru, Čongaras, Sivaša un Arabata strēles pozīcijas apmēram 3 000 karavīru, bet rezerves pozīcijās aiz Išuņas aizsardzības līnijas atradās vēl apmēram 14 000 karavīru.
- Sarkanās armijas Dienvidu frontes sastāvā bija apmēram 146 400 kājnieku, 40 200 jātnieku, 985 lielgabalu, 4435 ložmetēji, 57 bruņuauto, 17 bruņuvilcieni, 45 lidmašīnas.[4]. Mahno armijas vienībās bija apmēram 7 000 karavīru.
Karadarbības norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gada naktī uz 7. novembrī Sarkanās armijas 6. armijas trieciengrupa pa ledu šķērsoja Sivašu un 8. novembrī ieņēma vājāk aizsargāto Lietuviešu pussalu. 51. strēlnieku divīzija frontāli sešos viļņos uzbruka Perekopa nocietinājumiem, kurus ieņēma tikai 9. novembrī ar papildus uzbrukumu no Lietuvas pussalas puses. 10. novembrī 51. strēlnieku divīzija ieņēma Išuņas pozīciju 1, un 2. līniju, bet naktī Krievu armija sāka pretuzbrukumu. 11. novembra rītā 51. strēlnieku divīziju nomainīja latviešu strēlnieku divīzijas 1. un 3. brigādes, kurām izdevās pārvarēt pretinieka pretestību un pilnīgi ieņemt Išuņas aizsardzības līniju 12. novembrī. 10. un 11. novembrī notika kaujas arī pie Junušiem un Karpovabalkas, kur ģenerāļa Barboviča korpusam uzbruka Mahno Ukrainas sacelšanās armija un 2. jātnieku armija.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]13. novembrī tika ieņemta Simferopole, 15. novembrī Sevastopole un Feodosija, 16. novembrī Kerča, 17. novembrī Jalta. Sakautā Krievu armija un civiliedzīvotāji no Sevastopoles ostas evakuējās uz Stambulu un citam Melnās jūras ostām. Līdz ar to Eiropas teritorijā beidzās Krievijas pilsoņu karš.
Pēc karadarbības beigām Sarkanā armija aplenca līdz tam sabiedrotās Mahno armijas vienības, bet tām izdevās izlauzties no aplenkuma. Tomēr atpakaļceļā lielākā daļa no viņiem tika nogalināta. Kā viens no pēdējiem 1920. gada 21. novembrī sadursmē ar Mahno karavīriem pie Sakiem krita latviešu strēlnieku 2. brigādes komandieris Fricis Labrencis.
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- С. Коротков. Разгром Врангеля. Maskava, 1955.
- Vasīlijs Aksjonovs. "Krimas sala". (romāns)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Perekopa-Čongaras operācija.- Perekopa-Čongaras operācijas apraksts «Хронос» (krieviski)
- «Памяти Перекопа и Чонгара». M. Frunzes memuāri (krieviski)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 626. lpp.
- ↑ Перекопско-Чонгарская операция 1920 // Большая Советская Энциклопедия. / редколл., гл. ред. Б. А. Введенский. 2-е изд. том 32. М., Государственное научное издательство «Большая Советская энциклопедия», 1955. стр.416-418
- ↑ Гражданская война и военная интервенция в СССР. Энциклопедия / редколл., гл.ред. С. С. Хромов. 2-е изд. М., Советская энциклопедия, 1987. стр.454-456
- ↑ Советская военная энциклопедия. / ред. Н. В. Огарков. том 6. М., Воениздат, 1978. стр.286-287