Latdivīzija

Latdivīzija
Valsts	Krievijas SFPR; Latvijas SPR
Pastāvēšanas laiks	no 1918. gada 13. aprīļa; līdz 1920. gada 29. novembrim
Pakļautība	Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija; Padomju Latvijas armija
Daļa no	latviešu strēlnieki
Karaspēka veids	sauszemes spēki
Karavīru skaits	~ 24 000
Militārās operācijas	Orlas-Kromu operācija; Perekopa-Čongaras operācija; Poļu—padomju karš; Igaunijas brīvības cīņas (atsevišķas daļas)

Latdivīzija (krievu: Латдивизия) bija divīzija Padomju Krievijas Sarkanajā armijā un Padomju Latvijas armijā.

Nosaukumi

Latviešu strēlnieku padomju divīzija no 1918. gada 13. aprīļa (SZSA)
1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzija no 1919. gada 12. janvāra (PLA)
Latviešu strēlnieku divīzija no 1919. gada 26. jūnija (SZSA)
53. strēlnieku divīzija no 1919. gada 8. jūlija (SZSA)
Latviešu strēlnieku divīzija no 1919. gada 3. augusta^[1] (SZSA)

SZSA — Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija, PLA — Padomju Latvijas armija. PLA sastāvā 1919. gada 11. februārī sāka veidot 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīziju, kura tā paša gada jūlijā izformēta.

Izveide

1918. gada 28. janvārī (jaunais stils) izdots Krievijas SFPR Tautas komisāru padomes dekrēts "Par Strādnieku un zemnieku Sarkano armiju", ar ko nodibināta Sarkanā armija. Par pirmo Sarkanajā armijā saformēto divīziju kļuva Latdivīzija, kad 1918. gada 13. aprīlī KSFPR Kara lietu Tautas komisariāts izdeva pavēli par tās izveidošanu.

Jau 1918. gada martā un aprīlī latviešu strēlnieku pulki, kas februārī, vāciešiem uzbrūkot, atkāpās uz Padomju Krieviju, tika iekļauti Sarkanajā armijā. 1918. gada februārī vācu neieņemtajā Latvijas daļā bija 9 500 latviešu strēlnieku, Padomju Krievijā izvietotajos latviešu pulkos — vēl 5 500 (1916. gada oktobrī, tiekot veiktai latviešu strēlnieku bataljonu pārformēšanai pulkos, strēlnieku bija vairāk nekā 30 000). Aprīlī jaunveidojamajā divīzijā brīvprātīgi bija pieteikušies 7 000 cilvēku, lielākā daļa no tiem bija agrākie latviešu strēlnieku pulku karavīri.^[1] 1918. gada beigās Latdīvīzijā bija 23—24 000 strēlnieku, kā cilvēkresursi divīzijai izmantots apmēram pusmiljons latviešu, kas Pirmajā pasaules karā evakuēti vai devušies bēgļu gaitās uz Iekškrieviju.

Latdivīzijā ietilpa trīs brigādes ar trim pulkiem katrā. Sākumā katrā pulkā bija divi bataljoni, no 1918. gada rudens — trīs. Vēl divīzijā bija kavalērijas pulks, sapieru bataljoni, pieci artilērijas divizioni, aviācijas grupa.

Divīzija nodrošināta ar 9000 durkļu, 2000 zobenu, vairāk nekā 400 ložmetēju, ap 80 lielgabalu un 20 lidmašīnu.^[2]

Dalība Pilsoņu karā

Latdivīzija pilnā sastāvā vai tās apakšvienības piedalījās Krievijas pilsoņu kara kaujās pret dažādiem krievu balto spēkiem, Mahno grupām, poļiem, čehoslovākiem, Latvijas brīvības cīņās. Bez karadarbības Latdivīzijas vienības piedalījās vairāku pretboļševiku partiju (anarhisti) un dumpju (kreiso eseru, zemnieku) apspiešanā.

Pakļautība

Divīzijai tiekot izveidotai, tā ietilpa Sarkanajā armijā. Ar Republikas revolucionārās kara padomes 1918. gada 19. oktobra pavēli divīzija tika tieši pakļauta Republikas bruņoto spēku virspavēlniekam (tolaik — Jukums Vācietis).

1919. gada janvārī divīzija iekļauta Padomju Latvijas armijā (PLA), saimnieciski un daļēji operatīvi pakļauta PLA Revolucionārajai kara padomei. Pēc PLA likvidēšanas 1919. gada jūnijā divīzija atkal iekļauta Sarkanajā armijā.^[1]

Komandsastāvs

Divīzijas priekšnieki

Jukums Vācietis, no 1918. gada 13. aprīļa
Pēteris Avens, no 1918. gada jūlija
Gustavs Mangulis, no 1919. gada janvāra
Antons Martusēvičs, no 1919. gada marta
Frīdrihs Kalniņš, no 1919. gada oktobra
Kirils Stucka, no 1920. gada jūlija^[2]

Divīzijas štāba vadītāji

Aleksandrs Kosmatovs, priekšnieks
Kārlis Švēde, priekšnieks, no 1919. gada jūnija līdz 1920. gada beigām^[3]
Jānis Lerhe, priekšnieka palīgs
K. Švēde, priekšnieka palīgs, no 1918. gada augusta^[3]

Brigāžu komandieri

Pēteris Dūdiņš
Žanis Blumbergs, 3. brigāde
P. Avens

Pulku komandieri

G. Mangulis
Fricis Rieksts
Jānis Elsis, 3. st. pulks, no 1918. gada jūnija^[3]
Jānis Krišjānis, kavalērijas pulks

Divīzijas komisāri

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 «latviešu sarkanie strēlnieki». enciklopedija.lv. Skatīts: 26.11.2023.
↑ ^2,0 ^2,1 Igors Vārpa. Ceļš uz Latvijas valsti. 1914—1922. Jumava, 2012. 103.—104. lpp. ISBN 978-9934-11-060-3.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 М. Полэ. История «латышских стрелков». От первых марксистов до генералов КГБ. Издательство Родина, 2021.

[:1-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 «latviešu sarkanie strēlnieki». enciklopedija.lv. Skatīts: 26.11.2023.

[:0-2] 2,0 ^2,1 Igors Vārpa. Ceļš uz Latvijas valsti. 1914—1922. Jumava, 2012. 103.—104. lpp. ISBN 978-9934-11-060-3.

[:2-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 М. Полэ. История «латышских стрелков». От первых марксистов до генералов КГБ. Издательство Родина, 2021.

[1]

[2]

[3]