Pergamas valsts

Vikipēdijas lapa
Pergamas valsts 188. gadā pr.Kr. (zilā krāsā, pēc Sīrijas kara pievienotās teritorijas gaiši zilā krāsā).

Pergamas valsts (sengrieķu: Πέργαμον) bija hellēniska valsts Mazāzijas ziemeļrietumu daļā no 283. līdz 133. gadam pr.Kr. ar galvaspilsētu Pergamu. Tā atdalījās no Maķedonijas pēc Lismaha nāves. Pergamas valsts pirmais valdnieks bija einuhs Fileters. Maķedonijas karu laikā Pergama slēdza savienību ar Romu.

Pergamas valsti apdzīvoja dažādas vietējās ciltis (mīsieši, masdieni, palagonieši u.c.), kā arī atēnieši un maķedonieši.[1] Šajā valstī iekļāvās virkne grieķu polisu (pilsētu). Vienas atradās Attalīdu valdnieku pakļautībā, bet citām bija atstāta autonomija. Valdnieks kontrolēja finanses, iecēla stratēgus. Lielāko uzplaukumu valsts sasniedza Eimena I (263—241. g.pr.Kr.) un Eimena II (197—159. g.pr.Kr.) valdīšanas laikā.

Pergamā tika kaltas savas sudraba monētas ar valdnieku attēliem. Ķēniņi atbalstīja mākslas, literatūru, zinātni. Attalu galmā darbojās izcili skulptori. Par godu Attala I uzvarai pār galatiešiem 231. gadā pr.Kr. Pergamas pilsētā tika izveidots slavenais Pergamas Zeva altāris. Pēc Sīrijas kara (192—188 gadi pr.Kr.) Pergamas valsts, kļūdama par Romas sabiedroto, krietni palielināja savas teritorijas uz Frīģijas, Jonijas, Mīzijas un Pamfilijas rēķina, kuras romieši atkaroja no Seleikīdiem. Taču līdz ar to tā kļuva par romiešu ietekmes paplašinātājiem reģionā un faktiski kļuva atkarīga no Romas.

Pakāpeniski Pergama sāka zaudēt savu nozīmi kā neatkarīga valsts. Attals III, uzskatīdams par neizbēgamu Pergamas pakļaušanos Romai, 133. gadā pr.Kr. novēlēja tai, acīmredzot, visu savu valsti. Pergamas kara rezultātā romieši iznīcināja Pergamas valsts neatkarību. Uz tās pamata romieši izveidoja sev jaunu provinci — Āziju, bet dažas tās daļas nodeva saviem sabiedrotajiem ķēniņiem u.c. romiešu provincēm.

Pergamas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]