Polisa (sengrieķu: πόλις (polis) — 'pilsēta'; daudzskaitlī poleis) Senajā Grieķijā bija pilsētvalsts, kas apvienoja pilsētu (astu) un tai piegulošo lauku teritoriju (chōra), kā arī tās pilsoņu kopumu. Polisas jēdziens apzīmēja ne tikai fizisku apdzīvotu vietu, bet arī politisku kopienu, kuras pamatā bija pilsoņu līdzdalība pārvaldē, kopīgas tiesības, pienākumi, paražas un identitāte. Klasiskajā Grieķijā polisa tika uzskatīta par dabisku cilvēku kopdzīves formu un augstāko politiskās organizācijas pakāpi. Sengrieķu sabiedrībā polisa bija pamatvienība, uz kuras balstījās politiskā, militārā, reliģiskā, kultūras un saimnieciskā dzīve. Katrai polisai bija savi likumi, institūcijas, politiskā iekārta, piemēram, demokrātija, oligarhija vai aristokrātija, un reliģiskie kulti. Ideālajā modelī polisa tika uztverta kā pilsoņu “korporācija”, kuras locekļi kopīgi piedalījās pārvaldē, aizsardzībā un kultu dzīvē, pakļaujoties kopienas normām. Vienlaikus pilsonība polisā bija ierobežota. Politiskā līdzdalība parasti pienācās tikai brīvajiem pieaugušajiem vīriešiem, savukārt sievietes, nepilngadīgie, ieceļotāji (metoiki) un vergi tika izslēgti no pilntiesīgas politiskās dzīves. Šāda struktūra veicināja spēcīgu lokālo identitāti un konkurenci starp atsevišķām polisām.
Sengrieķu pasaulē Grieķija nepastāvēja kā viena vienota valsts — vēsturiskie procesi lielā mērā attīstījās atsevišķu polisu, piemēram, Atēnu un Spartas, savstarpējo attiecību, konfliktu un alianšu kontekstā. Polisa tādējādi bija gan sabiedrības, gan politiskās organizācijas pamatvienība. Atšķirībā no mūsdienu valsts, kas parasti tiek izprasta kā plaša, juridiski suverēna un institucionāli centralizēta sistēma ar pārstāvniecisku demokrātiju, polisa bija neliela mēroga politiska kopiena ar tiešu pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, bieži izmantojot tautas sapulces. Tā apvienoja politisko un sociālo dimensiju vienotā kopienā — ne tikai teritoriju un varas institūcijas, bet arī dzīves telpu, kur politiskā autoritāte tika pieredzēta kā pašas kopienas (“mēs”) īstenota pārvalde. Tāpēc terminu “polisa” bieži tulko kā “pilsētvalsts”, tomēr tas nav reducējams tikai uz pilsētu kā apdzīvotu vietu, jo pilsēta tika uztverta kā tikai viena, kaut arī centrālā, polisas daļa.
