Senās Romas province

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Romas impērijas teritorija un tās provinču sadalījums 117. gadā.

Senās Romas province (latīņu: provincia) bija Romas republikas un vēlāk arī Romas impērijas laikā izveidota administratīva teritoriāla vienība, kas atradās ārpus mūsdienu Itālijas teritorijas.[1] Provinču pārvaldīšanai parasti tika nozīmēti īpaši izraudzīti maģistrāti, kuru pārziņā ietilpa nodrošināt iekšējo kārtību, aizsardzību un citas ar politisko pārvaldi saistītas funkcijas.[2]

Savas pastāvēšanas laikā Romas provinces aptvēra praktiski visu Vidusjūras reģionu no Pireneju pussalas rietumos līdz Sīrījai austrumos, kā arī no Britānijas un Donavas reģiona ziemeļos līdz Ēģiptei un Sahāras tuksnesim dienvidos. Tā kā provinču teritoriālās robežas nemitīgi tika mainītas vai dalītas, tiek lēsts, ka līdz 2. gadsimtam Romas impērijas teritorijā bija izveidojušās vairāk kā 30 dažādas provinces.[3]

Provinču galvenie uzdevumi sevī ietvēra apgādāt romiešu karaspēku ar jauniem karavīriem un regulāri veikt nodevu maksājumus, ar kuru palīdzību romieši centās nosegt savus arvien pieaugošos militāros un sabiedriskos izdevumus.[4][5] Tāpat provincēm bija būtiska loma apgādāt ar resursiem arvien pieaugošo Romas pilsētu, kuras vajadzību apmierināšanai bija nepieciešami visdažādākie lauksaimniecības un amatniecības izstrādājumi.[6]

Pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katru Senās Romas provinci pārvaldīja īpaši nozīmēts maģistrāts (līdzīgi mūsdienu gubernatoriem federatīvās valstīs), kuru savā amatā izraudzījās vai nu Romas senāts vai imperators.[7] Teorētiski Romas senāts varēja izraudzīties maģistrātus tikai tajās provincēs, kas atradās senāta pārziņā.[7] Savukārt Romas imperators iecēla maģistrātus tajās provincēs, kas bija viņa personīgajā pārraudzībā.[7] Parasti senāta izraudzītos maģistrātus iecēla tikai uz gadu, kamēr imperatora ieceltie maģistrāti savā amatā varēja palikt uz nenoteiktu laiku.[1]

Atšķirībā no republikas perioda impērijas laikā maģistrātu jeb ”gubernatoru” pārziņā galvenokārt atradās tieši tiesiskā un militāri administratīvā vara, kas nozīmēja, ka maģistrāti savās attiecīgajās provincēs vienlaikus kalpoja par galvenajiem tiesnešiem un leģionu virspavēlniekiem.[7] Turpretim fiskālā politika tika uzticēta citam maģistrātam (prokuratoram), kas pārraudzīja nodevu iekasēšanu un provinces budžetu.[1] Tas tika darīts tāpēc, lai pēc iespējas vairāk izvairītos no korupcijas un ļaunprātīgas provinciālās kases izmantošanas.[7]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Province». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  2. David S. Potter. A Companion to the Roman Empire. Malden, MA : Blackwell Publishing, 2006. 177.-192. lpp. ISBN 0-631-22644-3.
  3. N. S. Gill. «The Provinces of the Roman Empire (Circa 120 CE)». thoughtco.com. ThoughtCo, 2019. gada 31. janvāris. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  4. Barry Strauss. «Why Ancient Rome Needed Immigrants to Become Powerful». history.com. History, 2019. gada 3. aprīlis. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  5. «Administration of the Provinces». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  6. A. Bokščaņins (u.c.). Senās Romas vēsture. Rīga : Zvaigzne ABC, 1984. 243.-244. lpp.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 David S. Potter. A Companion to the Roman Empire. Malden, MA : Blackwell Publishing, 2006. 179. lpp. ISBN 0-631-22644-3.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]