Piecu barbaru sacelšanās
Piecu barbaru sacelšanās Ķīnas vēsturē ir apzīmējums virknei sacelšanos un militāru konfliktu starp 304. un 316. gadu, kuru rezultātā Dzjiņu dinastija zaudēja kontroli pār valsts ziemeļu un austrumu daļas neetnisko ķīniešu ciltīm un tautībām. Sakāve noveda pie rietumu Dziņu dinastijas (265—316) krišanas un austrumu Dzjiņu valsts izveidošanās (317—420), kā arī uz vairākiem gadsimtiem sadalīja Ķīnu, kuras ziemeļos piecas etniskās minoritātes — sjonnu (Xiongnu), šjanbi (Xianbei), čie, cjaņi (Qiang) un di — izveidoja savas valstis, kas ķīniešu hronikās tiek sauktas par Piecu barbaru sešpadsmit karalistēm.
Nomadu ciltis no tagadējās Sibīrijas un Mongolijas teritorijām ieceļoja Ķīnas zemēs jau Haņu dinastijas laikā. Trīs valstu posmā novājinātā Ķīna kļuva vājāka militāri un bija zaudējusi lielu daļu iedzīvotāju, tādēļ ziemeļu barbaru piesaistīšana bija izdevīga gan lai papildinātu armijas, gan apdzīvotu tukšās zemes. 4. gadsimta beigās nomadu ciltis jau dzīvoja netālu no valsts galvaspilsētas Luojaņas, un, izceļoties Astoņu prinču karam, to karavīri tika iesaistīti dažādo frakciju militārajās cīņās par varu.
Izmantojot centrālās varas vājumu, 304. gadā nomadu vadoņi sāka okupēt teritoriju un veidot savas neatkarīgās valstis. Lai arī novājināta, Dzjiņu dinastija spēja atvairīt barbaru uzbrukumus galvaspilsētai 309. un 310. gadā. Taču pēc asiņainas sakāves karā pret barbariem, Dzjiņu valsts vairs nespēja pretoties, galvaspilsēta tika ieņemta un nodedzināta 311. gadā. Imperators tika sagūstīts, bet vairāk nekā 30 000 iedzīvotāju, tostarp Dzjiņu kroņprincis un lielākā daļa ministru, nogalināti.
Lai arī Dzjiņu karaspēks vēl dažus gadus noturējās trīs ziemeļu provincēs, valsts faktiski bija sadalīta. Nākamā gadsimta laikā ziemeļos radās un krita daudzas barbaru valstiņas, līdz Ziemeļu Vei dinastija tās iekaroja un 439. gadā kļuva par vienīgo Ziemeļu valsti periodā, kas tiek saukts par Ziemeļu un Dienvidu dinastiju laiku.