Pilsoniskais nacionālisms
_(14751438322).jpg)
Pilsoniskais nacionālisms ir iekļaujoša nacionālisma forma, kas balstās uz pilsoniskas nācijas vērtību un ievēro tradicionālās liberālās vērtības — politisko brīvību, liberālo demokrātiju, politisko plurālismu, iecietību un cilvēktiesības.
Pilsoniskais nacionālisms bieži tiek pretstatīts etniskajam nacionālismam.
Pamatidejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsoniskais nacionālisms apgalvo, ka valsts leģitimitāti nosaka tās pilsoņu aktīva līdzdalība politisko lēmumu pieņemšanas procesā, t.i., cik lielā mērā valsts pārstāv “tautas gribu”. Galvenais instruments nācijas gribas noteikšanai ir plebiscīts, kas var izpausties kā vēlēšanas, referendums, aptauja, atklāta publiska diskusija utt. Tajā pašā laikā personas piederība nācijai tiek noteikta, pamatojoties uz brīvprātīgu personisku izvēli, un tiek identificēta ar pilsonību. Cilvēkus vieno vienlīdzīgs pilsoņu politiskais statuss, vienlīdzīgs tiesiskais statuss likuma priekšā, personīga vēlme piedalīties nācijas politiskajā dzīvē, apņemšanās ievērot kopīgas politiskās vērtības un kopīgu pilsonisko kultūru.
Pilsoniskais nacionālisms ir izteiktāks tajās jaunajās tautās, kas radušās jau pastāvošā valstī ar kulturāli viendabīgiem iedzīvotājiem. Tāda bija pirmsrevolūcijas Francija, tāpēc agrīnais nacionālisms aktīvi atbalstīja individuālās brīvības, humānisma, cilvēktiesību un vienlīdzības idejas. To raksturoja racionāla ticība universālajam un liberālajam progresam. Tomēr tai bija liela nozīme arī vēlākos laikos. Tā, piemēram, 20. gadsimta vidū Trešās pasaules valstu nacionālās atbrīvošanās cīņas pret koloniālismu bieži balstījās uz pilsonisko nacionālismu kā sabiedrības integrācijas līdzekli, pretstatot to imperiālismam raksturīgajam “skaldi un valdi” principam. Šādas idejas pauda Mahatma Gandijs, Džavāharlāls Nehru, Nelsons Mandela, Roberts Mugabe un citi.