Pinda kalnu jauktie meži
Pinda kalnu jauktie meži ir Eiropas sauszemes ekoreģions gan saskaņā ar Pasaules Dabas fonda, gan Eiropas Vides aģentūras Eiropas ekoloģisko reģionu karti. Tas pieder Vidusjūras mežu, skrajmežu un krūmāju biomai un atrodas Palearktikas bioģeogrāfiskajā valstībā.
Pinda kalnu jauktie meži atrodas dienvidu Balkānu kalnu nogabalos plašā augstuma diapazonā virs 300—500 m. Tie aptver Taigetu Peloponēsā dienvidos, sastopami Centrālās Grieķijas kalnu grēdās (ieskaitot Pindu), Albānijas austrumos un Ziemeļmaķedonijas dienvidrietumu daļā, stiepjas līdz Drinas upes ielejai ziemeļos un aizņem ap 39 500 km² šajās trijās valstīs, kā arī nedaudz ietver Kosovu.[1]
Ekoreģionam ir tikai sauszemes robežas, un to ieskauj Egejas jūras un Rietumturcijas sklerofilie un jauktie meži (Grieķijā), Illīrijas lapu koku meži (Grieķijā un Albānijā), Dināru kalnu jauktie meži (Albānijā uz ziemeļiem no Drinas) un Balkānu jauktie meži (Kosovā, Ziemeļmaķedonijā un Grieķijā).
Ekoreģiona klimats pārsvarā ir Kepena Vidusjūras tipa ar karstām vasarām (Csa).
Augājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šī ekoreģiona plašā augstuma diapazona dēļ augstākos pacēlumus (virs 1000-1400 m) klāj skujkoku meži, un jauktā platlapju zona atrodas zemāk. Skujkoku mežos dominē Pinus nigra subsp. nigra var. pallasiana, P. heldreichii, P. peuce, Abies cephalonica, A. alba un A. borisii-regis, ar lapkoku Eiropas dižskābardi ziemeļos. Paegļi Juniperus foetidissima plaši sastopami netālu no koku līnijas.[2] Dominējošās sugas zemākajos augstumos ir ļoti daudzveidīgas, tostarp Aesculus hippocastanum (mitrākās vietās) un dažādi lapmešu ozoli (Quercus frainetto, Q. pubescens, Q. cerris, Q. trojana, Q. petraea). Mūžzaļie ozoli, galvenokārt Q. calliprinos, Q. ilex un citas Vidusjūras sklerofilās krūmāju sugas, ir bagātīgi sastopami sausajās un akmeņainajās dienvidu nogāzēs.
2018. gadā meži klāja 28,4% ekoreģiona teritorijas, ar tendenci samazināties.[3]
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zemes formu šeit raksturo augsti, stāvi pacēlumi, kas galvenokārt saistīti ar kaļķakmens masīviem, dziļu ieleju un citu karsta ainavu pārpilnība. Ohridas ezers un Prespas ezers ir gan pārrobežu ezeri, gan daži no daudzveidīgākajiem senajiem ezeriem pasaulē endēmisko sugu skaita ziņā.[1]
Apdraudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spiediens uz mežiem no pārmērīgas noganīšanas, lauksaimniecības un malkas ciršanas turpinājās līdz 1950. gadiem, izraisot paātrinātu mežu izciršanu un augsnes eroziju. Tomēr kalnu grēdās joprojām atrodas ievērojamas vecas mežaudzes, kas galvenokārt saglabājušās to nepieejamības dēļ.[1] Nelikumīgā izciršana jau iznīcinājusi vairākus Albānijas nacionālos parkus.[2]
Cilvēka ietekme šajā ekoreģionā ir liela. Kalnu tūrisms, slēpošanas trases un ceļu būvniecība nopietni degradē kalnu mežu ekosistēmas. Stāvo kalnu nogāžu augsnes nestabilitātes dēļ ceļu būvniecība un kailcirtes ir izraisījušas ievērojamus zemes nogruvumus. Ezerus apdraud aizaugšana, malu zvejniecība un biotopu iznīcināšana.[1]
Sociāli ekonomiskā un politiskā nestabilitāte ekoreģiona ziemeļu daļā arī rada spiedienu uz reģiona bioloģisko daudzveidību.[2]
Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
Pinda kalnu grēda Grieķijā -
Osumas ieleja Albānijā -
Galičicas nacionālajā parkā Ziemeļmaķedonijā -
Vikosas grēda Grieķijā
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Pindus Mountains Mixed Forests». One Earth (angļu). Skatīts: 2024-05-13.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 WWF. Pindus Mountains mixed forests
- ↑ «Pindus Mountains mixed forests | DOPA Explorer». dopa-explorer.jrc.ec.europa.eu. Skatīts: 2024-05-13.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pinda kalnu jauktie meži.- Ekoreģionu karte
