Dzimis Grujecā kā Pjotrs Povenskis (poļu: Piotr Powęski). Studēja Krakovā, Vīnē un Romā. No 1573. līdz 1584. gadam dzīvoja Viļņā. No 1574. līdz 1579. gadam šeit vadīja jezuītu kolēģiju, bet no 1579. līdz 1584. gadam bija pirmais Viļņas universitātes (latīņu: Almae Academia et Universitas Vilnensis Societatis Jesu) rektors. 1588. gadā kļuva par karaļa Sigismunda III galma sludinātāju. Iestājās par Seima varas samazināšana un karaļa varas nostiprināšanu. Uzskatīja, ka valsts konsolidācijas nolūkos nepieciešams apvienot katoļu un pareizticīgos iedzīvotājus, bija viens no 1596. gada Brestas baznīcas ūnijas galvenajiem ideologiem un aktīvi piedalījās tās noslēgšanā.
No Skargas darbiem vispazīstamākie ir 1579. gadā izdotās "Vecās un Jaunās derības svēto dzīves" (poļu: Żywoty świętych starego i nowego zakonu), kas kļuva par poļu literatūras agrīno klasiku, kā arī 1597. gadā publicētais darbs "Seima sprediķi" (Kazania sejmowe), kurā kritizēta Polijas Seima nespēja pieņemt lēmumus un valsts reliģiskā tolerance. Darbs kļuva populārs 19. gadsimta otrajā pusē, kad poļu intelektuāļi mēģināja saprast Polijas valsts bojēejas cēloņus iepriekšējā gadsimtā. To savos darbos apcerējuši tādi autori kā Adams Mickevičs un Jans Matejko.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pjotrs Skarga.