Plankumainie skunksi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Plankumainie skunksi
Spilogale (Gray, 1865)
Rietumu plankumainais skunkss (Spilogale gracilis)
Rietumu plankumainais skunkss (Spilogale gracilis)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaSermuļu virsdzimta (Musteloidea)
DzimtaSkunksi (Mephitidae)
ĢintsPlankumainie skunksi (Spilogale)
Plankumainie skunksi Vikikrātuvē

Plankumainie skunksi (Spilogale) ir viena no skunksu dzimtas (Mephitidae) ģintīm, kurā ir 4 sugas. Visas plankumaino skunksu sugas dzīvo Ziemeļamerikā, priekšroku dodot zemieņu mežiem un prērijai.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No skunksiem vismazākie ir plankumainie skunksi, kā arī tie ir vislīdzīgākie sermuļu dzimtas dzīvniekiem. Tie ir veiklāki un izveicīgāki, un to kažokāda ir vērtīgāka. Pēdējos 100 gados plankumainos skunksi tiek audzēti kažokzvēru audzētavās, lai iegūtu to smalko, zīdaino kažokādu. Vismazākais no visiem plankumainajiem skunksiem ir mazais plankumainais skunkss (Spilogale pygmaea), kura garums kopā ar asti var būt 18,5 cm un svars 150 g.[1]Toties pārējās 3 sugas ir apmēram līdzīgas gan augumā, gan svarā, to ķermeņa kopējais garums variē no 30—55 cm, svars 0,5—1,0 kg.[2] Vislielākās auguma variācijas ir dienvidu plankumainajam skunksam (Spilogale angustifrons), tā mazākie indivīdi var būt tikpat mazi kā mazie plankumainie skunksi, bet lielākie indivīdi līdzīgi austrumu plankumainajam skunksam (Spilogale putorius) un rietumu plankumainajam skunksam (Spilogale gracilis).[3]

Visi plankumainie skunksi ir melni ar baltiem laukumiem un lauzītām, baltām svītrām, kas rada iespaidu par plankumiem.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plankumainie skunksi ir vientuļnieki, tomēr ziemas laikā skunksi var sanākt kopā lielākā bariņā, lai gulētu vienā migā. Skunksi savā starpā mēdz nežēlīgi sakauties, kožot, skrāpējot un plēšot viens otru, bet tie nekad viens otru neapšļāc ar smirdīgo anālo dziedzeru sekrētu.

PLankumainie skunksi pret ienaidniekiem sevi aizsargā ar spēcīgu smaku, ko izdala ar anālo dziedzeru sekrētu. Ja skunksu nobiedē, tas saliecas U veidā, pret ienaidnieku ir pagriezta gan galva, gan anālie dziedzeri, kas atrodas zem astes. Dziedzeri ir līdzīgi krūšu galiem, un muskuļi ap tiem izšļāc sekrētu 4—5 metru attālumā. Pirms skunkss izšļāc sekrētu, tas ienaidnieku brīdina, stampājot priekškājas pret zemi, izslienot asti un šņācot. Reizēm skunkss brīdinot paceļas pakaļkājās. Vienā reizē tiek izšļākts apmēram 15 g jeb 1 ēdamkarote sekrēta, kas ir smirdīgs, eļļains šķidrums. Skunkss spēj sekrētu izšļākt 5 reizes pēc kārtas. Paiet apmēram 1 nedēļa līdz skunkss atjauno iztērēto sekrētu. Plankumainā skunksa sekrēts atšķiras no svītrainā skunksa sekrēta. Tā sekrēts nav tik smirdīgs.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plankumainais skunkss tāpat kā pārējie skunksi ir visēdājs. Tie medī kukaiņus, mazus grauzējus, čūskas, ķirzakas, putnus, izēd no ligzdām olas, pie iespējas barojas ar augļiem, ogām, kukaiņu kūniņām un kāpuriem, neatsakās no maitas. Lai arī plankumainajam skunksam ir slikta redze, tam ir laba dzirde un lieliska oža, kas ļauj atrast barību.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plankumainie skunksiem ir 2 metieni gadā. Parasti piedzimst 2—6 akli, nevarīgi mazuļi, kurus audzina tikai māte. Jaundzimušie skunksi ir segti ar smalku, zīdainu matojumu, kas uzreiz ir pieauguša skunksa kažoka krāsā. Acis atveras pēc 30—32 dienām. Pēc 42 dienām mazuļi sāk ēst pieaugušu skunksu barību, bet māte tos zīda ar pienu kopumā 2 mēnešus. Tie sasniedz pieaugušu skunksu augumu apmēram 4 mēnešu vecumā.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]